Nedēļas nogalēs darbojoties Cēsu pilsmuižas virtuves ekspozīcijā, uzmanību piesaista senu atsvariņu komplekts. Daži liekas pārāk sīki kulinārijas vajadzībām. Kam virtuvē tādi? Safrāna svēršanai, lai gatavotu dzelteno balzāmu? Saimniecei būtu jāņem pincete, lai mazās plāksnītes satvertu, jāaiztur elpa, lai kādu bezgala dārgu garšvielu iesvērtu.
Ar vēsturnieka Gundara Kalniņa palīdzību kastīte tiek izcelta no vitrīnas un nofotografēta. Stūrī zem metāla vāciņa daudz mikro atsvariņu ar romiešu cipariem un vēl divi apaļi ar caurumu, pavisam jocīgi: vai nu ieklīduši no pulksteņmeistara, vai arī kaut ko īpašu nozīmē. Zem kastītes ir iniciāļi “RM”.
Cēsu Muzeja krājuma vadītāja Dace Tabūne atsūta ziņu, ka atsvaru komplektu 1973. gadā muzejam nodevusi Paulīne Berklava no Drabešu pagasta un par lietotāju neko nav zinājusi stāstīt.
Ievietojot attēlus un pāris jautājumu sociālās saziņas vietnē “Facebook”, no pētniekiem iegūstu pirmās ziņas. Vēsturnieks Andris Tomašūns raksta: “Atsvari izgatavoti 1870.gadā (gadaskaitlis uz lielākā atsvara).” Kolēģi no citiem muzejiem sūta informāciju ar tīmekļa adresēm, meklējumi aizvirzās uz cara laiku mērvienībām – zolotņikiem un lotēm -, jo atsvaros iekaltajiem simboliem uzreiz neatrodas skaidrojums.
Apmetot loku virtuālajās enciklopēdijās, atgriežos pie mārciņām. Sākumā tādas lieto cukura tirdzniecībā. Vienlaikus pastāv arī aptiekas jeb Nirnbergas mārciņa. 18.gs. sākumā Eiropā tirdzniecībā izmanto vairāk nekā simts dažādu mārciņu. Latvijā tādas bijušas Rīgai, Jelgavai un Ventspilij. Savukārt arī aptiekas mārciņas atšķīrušās, jo gadsimtiem par standartiem nav spējuši vienoties, piemēram, Venēcijas – 300 grami, Romas – 340 grami, bet Habsburgu pat 420 grami. Visbiežāk lietotā ir Nirnbergas aptiekas mārciņa – 357,66 grami, kas vienlīdzīga 12 uncēm, un vienas unces svars 30 grami.
Prātojot, kurš 19.gadsimtā varēja lietot tādus atsvarus, meklējumi sašaurinās līdz aptiekāram.
Protams, būtu interesanti uzzināt, kuram tie piederējuši. Vai to lietojis kāda cēsnieka vai tuvākās apkārtnes iedzīvotāja radinieks, varbūt atsvaru lādīte pa nezināmiem ceļiem pieklīdusi? Katrā ziņā jau pēc 1924.gada, kad mainījās svaru sistēma uz gramiem un kilogramiem, tā vairs nebija izmantojama un varēja glabāties kā piemiņa.
Uz mārciņas atsvara ir saīsinājums – ℔ “lb” (lat. libra). Unces simbols – ℥, savukārt ʒ apzīmē drahmas. Ar šiem saīsinājumiem tos pierakstīja arī receptēs ārstnieciskajiem maisījumiem.
Beidzot noskaidrojas, kas tie ir par rimbulīšiem ar ļipiņām atsvaru kastītē, – obuli. Mani meklēšanas palīgi precizē: “Ļipiņas ir, lai var saņemt ar pinceti, ar rokām nedrīkst, jo tādam mazam svaram tauki no pirksta nospieduma jau rada būtisku kļūdu.”
Un te rezultāts: Cēsu muzeja krājumā ir Bīdermeiera perioda medicīnisko atsvaru komplekts lakotā koka kastītē. Zāļu mārciņas, pusmārciņas, 3 unces, 2 unces, kā arī 1 un ½ unces, drahmas atsvari nošķeltas piramīdas formā. Zem vāciņa labajā malā ir obuli un granu atsvari. Obulu atsvari 10 un 20 grani. Folijas atsvari pa 1, 2, 3, 4, 5, 6, 7, 8, 9 un 10 graniem. Oriģinālā jābūt katram divos eksemplāros, kā arī vēl pietrūkst divu obulu atsvaru: 30 un 40 grani.
Līdzīgus atsvarus gatavojis Andreas Bankel Nirnbergā ap 1820. gadu. Cēsu eksemplāram bijis cits meistars, atšķiras kalibrēšanas atzīmes – tās ir apaļas; kā arī atšķiras dizains stūros iekaltajiem rotājumiem un šrifts svara atzīmēm.
Komentāri