Kā pēc Ģedimina aicinājuma

Dziedātāja, soprāns Gunta Gelgote, kuras dzimtā puse ir Līgatne, jau gadus 15 dzīvo Lietuvas galvaspilsētā Viļņā.

Vakar bija Lietuvas Re­pub­likas Neatkarības diena, tāpēc runājām par svētkiem kaimiņvalstī, par lietuviešu attieksmi pret savu valsti, protams, arī par mūziku.

– Kā valsts neatkarības dienu svin Lietuvā?
– Svinības ir vienmēr! Katru gadu notiek svētku gājiens ar karogiem, pasākums pie prezidenta pils, dažādi koncerti. Lietu­vie­šiem ir raksturīgi svētkos doties uz pilsētu, un dažkārt ir sajūta, ka viņiem svētki nebeidzas. Katru otro nedēļas nogali ir kādi svētki, vienmēr pilsēta ir cilvēku pilna.
– Vai lietuvieši vairāk prot svinēt? Latvijā valsts svētki tādi nopietni, trūkst ballītes sajūtas.
– Viļņai atšķirībā no Rīgas ļoti raksturīgi, ka cilvēki ir ielās, laukumos, izklaides vietās, svin svētkus, svin dzīvi. Manuprāt, tas lieliski parāda, ka cilvēki labi jūtas savā pilsētā. Jūtas tai piederīgi. Domājot par Rīgas vecpilsētu, ir sajūta, ka tā paredzēta tūristiem, viņu pievilināšanai, bet Viļņā ikviens iedzīvotājs apzinās, ka tā ir viņa pilsēta. Nedēļas nogalē brīvdienās Viļņa ir ļaužu pilnāka nekā darba dienās, no pilsētas nomalēm visi brauc uz centru. Kafejnīcas ir lietuviešu pilnas, bet, ja ir kādi svētki, tad to var reizināt ar trīs vai četri. Viļņa ir ļoti mājīga pilsēta. Cilvēkiem tur patīk būt!
– Ne tik pārāk sen abas valstis svinēja savas simtgades. Kurā tas bija krāšņāk?
– Latvija savu simtgadi svinēja varenāk, un te ir vienkāršs izskaidrojums. Latvijai tie bija simts gadi kopš valsts dibināšanas, bet Lietuvai svētki saucās – simts gadi, kopš atjaunota Lie­tu­va. Proti, ka patiesībā Lietuva savulaik pastāvējusi simtiem gadu un 1918.gadā tikai vēlreiz apliecināts, ka ir Lietuvas valsts. Tā ir galvenā atšķirība.
– Ja runājam par patriotismu, Lietuvā laikam to jūt vairāk. Ir senā, bagātā savas valsts vēstures pieredze ar savu karali.
– Pavisam noteikti tas kaut kā viņiem tiešām ir asinīs. Lai arī pēdējo simt gadu vēsture mums it kā līdzīga, lietuviešu pašapziņā jūt tos valdniekus, dižkunigaišus, kas val­dījuši šajā zemē. Skolās nepārtraukti to māca. Jau no 1.klases, pat no bērnudārza viņi dižojas ar slaveno vēsturi, un tas atstāj pēdas, nospiedumus viņu dzīvē.
Mēs skolās tikpat kā nerunājam par Latvijas vēsturi 13., 14., 15.gadsimtā, bet Lietuvā bērniem par to stāsta nemitīgi. Ka tie bijuši ziedu laiki, visi dižkunigaišu vārdi  – Mindaugas, Ģediminas, Aļ­gir­das, Vitautas – tiek skandēti, tie ir visiem zināmi. Ko lai dara, viņiem tāda vēsture, tāpēc arī tradīcijas ir atšķirīgas.
Ja kāds grib vairāk izprast Lie­tuvas vēsturi, varu ieteikt mākslas vēstures zinātņu doktores Kris­ti­nas Sabaļauskaites vēsturisko romānu ciklu “Silva rerum”, kas tulkots arī latviski. Tas neapšaubāmi ir viens no nozīmīgākajiem notikumiem pēdējās desmitgades lietuviešu literatūrā un dod ļoti labu ieskatu Lietuvas un Viļņas vēsturē.
– Bet 90.gadu Atmodas laiks, neatkarības atgūšana?
– Manuprāt, tur gan vienāds svars kā Latvijā, tā Lietuvā, jo tā bija atbrīvošanās no padomju jūga. Viņiem janvāra notikumi bija krietni dramatiskāki nekā Rīgā. Arī Lietuvā Atmodas laiks, tautas kustība “Sajūdis” tiek turēta piemiņā gluži kā Latvijā.
– Ko mums mācīties no lietuviešiem?
– Spēju lepoties ar savu vēsturi. Mums tā nav bijusi tik spilgta, bet tomēr. Varam mācīties pašapziņu. Iespējams, kopā ar to nāk tas, ka lietuvieši mazāk pieskaņojas citiem sarunu biedriem, viņi ir vairāk pašpietiekami. Latviešos izteiktāki ir jūtīguma sensori, latvietis vairāk ieklausās sarunu bied­rā, cenšoties to sajust, izprast, un saskarsmē dažkārt tas labāk. Latvieši ir emocionālāki, varētu teikt, emocionāli bagātāki. Bet tāpēc latvietis arī bēdu uztver jūtīgāk nekā lietuvietis.
– Sanāk, ka lietuvieši labāk prot palikt bēdu zem akmeņa un iet tai pāri dziedādami?
– Tā ir, viņi par bēdu nedomā, bet uzreiz prāto, ko darīt tālāk. Te varu citēt anekdoti, ko stāstīja kāds diriģents, salīdzinot visu trīs Baltijas tautu iedzīvotājus. Igau­nis ņēma un izdarīja, lietuvietis do­māja un izdarīja, bet latvietis do­māja un domāja. Laikam jau kaut kāds patiesības grauds tur ir.
– Uzņēmējdarbības ziņā lietuvieši laikam tiešām ir lielāki darītāji nekā mēs.
– Atsaucoties uz anekdoti, latvietis vienmēr padomās. Vai tas būs gana gaumīgi, vai būs rentabli? Mēs apdomājam visus variantus, pirms sākam darīt. Lietuvietis nekad neapdomās no visām pusēm, viņš darīs un tad skatīsies, kāds rezultāts. Viņi mazāk šaubās. Mums nevajadzētu sevi tik ļoti bremzēt, bet ņemt un izdarīt!
-Vai latvietei iedzīvoties Lie­tu­vā viegli? Ir kaut kas, kā pietrūkst?
– Runājot par iedzīvošanos, nav viegli, vajag laiku. Lietuviešiem nav tendence ucināties ar kādu, censties pieņemt. Viņi dzīvo savu dzīvi, kad tu pats iejutīsies, tad arī iejutīsies.
Nevaru noliegt, ka Viļņa ir mājīga pilsēta, kurā būt. Ja varu būt dziedātāja, varu justies pieņemta radošajās aprindās, tas man liek justies labāk. Es jūtos iekļauta sabiedrībā. Ja es pirmizrādē dziedu lietuviski lietuviešu operā kā galvenā soliste, tas man ļoti palīdz iejusties šajā valstī.
Pietrūkt nekas nepaspēj, jo ļoti re­gulāri esmu Latvijā, savā dzimtajā Līgatnē.
– Ar ko asociējas Lietuva?
– Ar košākām krāsām, lielākiem kontrastiem, lai gan pazīstu personiski fantastiskus lietuviešu gleznotājus, māksliniekus, kuriem ir ļoti smalki darbi, kur nav nekādu krāsu kontrastu. Tās ir dziļas, vienkāršas personības, komponisti, gleznotāji, un man ir gods viņus pazīt. Lietuva ir dažāda.
– Un vēlreiz par svētkiem. Ne­sen atklātas Viļņas 700 gadu svinības.
– Atzīšos, man pašai bija interesanti uzzināt, kas ir pilsētas dzimšanas dienas datums. Tas nav laiks, kad pilsēta izveidota, bet kad pirmo reizi Viļņas vārds pieminēts rakstiskā liecībā. Tas minēts pilsētas dibinātāja, Lietuvas dižkunigaiša Ģedimina vēstulē, ko viņš no Viļņas sūtījis uz dažādām Eiropas pilsētām, tostarp Rī­gu. Tas bijis uzsaukums, kurā viņš aicina garīdzniekus, amatniekus, meistarus, zemniekus braukt uz Viļ­ņu, kas jau bija pilsēta ar vairākām baznīcām, darboties tajā, palīdzēt augt. Viņš aicināja šo vēstuli pārrakstīt un sūtīt uz citām Eiropas pilsētām. Vēstulē arī norādīts, ka Viļņā iebraucēji varēs dzīvot pēc Rīgas likumiem vai pēc kādiem labākiem, ja tādi ir.
Interesantākais, ka vēstules noraksts, kuru pašlaik eksponē Viļņā, ir uz Rīgu sūtītais, jo vēstules oriģināls nav saglabājies. Noraksts kopš 1323.gada glabājās Rīgā, valsts arhīvā, tagad uz pusgadu ir Viļņā.
– Vai visu gadu gaidāmi svētki?
– Jā, ar programmu var iepazīties mājaslapā 700vilnius.lt. Svētkiem gatavojās vairākus gadus, gatavoja projektu pieteikumus, piesaistīja finansējumu, strādāja mākslinieki, komponisti, rakstot mūziku tieši šiem svētkiem, arī es piedalīšos vienā programmā.
Notiek arī  konferences, diskusijas, tostarp par to, kas ir Viļņas iedzīvotājs: tas, kurš tur dzimis, vai tas, kurš ar savu pienesumu darbojies pilsētā. Aizdomājos par sevi, ka arī es, simboliski sakot, atsaucos Ģedimina aicinājumam do­ties uz Viļņu, lai palīdzētu tai ar savu radošo pienesumu.
– Kā rit pašas muzikālā dzīve Lietuvā?
– Patlaban neesmu Lietuvas Na­cionālā operas un baleta teātra štata soliste, bet kā viesmāksliniece pie­dalos vairākās izrādēs. Šī gada plānā ir divi koncerti ar simfonisko orķestri Viļņas filharmonijā. Viens būs orģināldarbs, kas izskanēs Viļņas festivālā, tā būs oratorija, kas veltīta pilsētai, tās vēsturei. Tekstā runā par Viļņas vēsturi, nākas nosaukt pilsētas vietas, baznīcas, dažādus objektus. Ir interesanti mācīties šo tekstu, jo saprotu, par kuru vietu pilsētā dziedu.
– Vai apgūt lietuviešu valodu iz­­devies labi?
– Saprast saprotu. Taču, ņemot vē­rā, ka oratorijā būs ļoti daudz teksta lietuviski, laikam būs jāpiestrādā pie akcenta. Bet jāpiebilst, ka daudzi mūsdienu Lie­tu­vas komponisti man uztic izpildīt viņu mūziku, ir daudz pirmatskaņojumu, un tas ir ļoti pagodinoši.
– Taču Latvija kā koncertvieta arī nav aizmirsta?
– Jā, puse manas radošās darbības ir Lietuvā, puse – Latvijā. Vien­mēr ir kāds piedāvājums, vai kopā ar domubiedriem izveidojam kādu programmu.

Latvija man vienmēr ir un būs vis­labākā, vismīļākā. Braukt uz Latviju vienmēr ir patīkami, tad sirsniņa vairāk ietrīsas, nekā dodoties pretējā virzienā. Kad pārbraucu Latvijas robežu un ieraugu lielo sarkanbaltsarkano karogu, tas man ieplīvo sirdī.