Ninieris jau daudzus gadus ir ziemas peldētāju iecienīts, īpaši brīvdienās tur vērojama nemitīga kustība. Cilvēki piebrauc, nopeldas, dodas prom, vietā nāk citi.
Satikties, lai redz, cik esam
Februārī pie peldvietas bija izlikts plakāts, kas aicināja uz tikšanos, lai kopīgu baudītu vēsu peldi, karstu tēju un pateiktu paldies Ninierim! Idejas iniciatore Solveiga Leitlande atzīst, ka Ninieris viņu vienmēr fascinējis: “Tas ir tāds mīļš ezers, un ik pa laikam iedomājos, ka vajadzētu sanākt kopā visiem ziemas peldētājiem. Citviet tādi pasākumi notiek, rūdīšanās skolas dibinātājs Māris Žunda savulaik iesāka kopīgas ziemas peldes Bābelītes ezerā Rīgā. Kāpēc mēs to nevaram Ninierī? Tā būtu iespēja redzēt, cik tad esam, jo ikdienā var tikai nojaust, ka peldētāju netrūkst.
Bet, kamēr es domāju, citi jau tam izrādījās gatavi. Kādu dienu mana kolēģe Sigita Zvaigzne saka, klau, sarīkojam kopīgu peldētāju pasākumu pie Niniera! Man atlika tikai piekrist.”
Lai arī pasākums pārāk plaši netika izziņots, bija vien plakāts peldvietā, informācija feisbukā, pie ezera sapulcējās pārdesmit ziemas peldētāju. Bijuši arī tādi, kuri neuzkavējās, tikai atnāca, nopeldējās, novēlēja visiem izdošanos un devās savās gaitās.
“Mūsu aicinājums tika pamanīts arī ārpus Cēsīm,” stāsta Solveiga. “Ieradās kāds puisis no Jūrmalas, kurš tīmeklī ievērojis, ka ziemas peldētāji Ninieri ļoti slavē. Pats esot aizrautīgs ziemas peldētājs, tā kā diena iekritusi brīva, nolēmis atbraukt. Bija arī vairākas dāmas no Valmieras, kas nodarbojas ar ziemas peldi. Pēc peldes sekoja uz ugunskura vārīta karsta tēja un sarunas. Tajās nebija padomu došana, kā darīt, tā bija dalīšanās savos stāstos par ziemas peldēm. Kad sācis, cik regulāri peld un tamlīdzīgi. Atklājās, ka dažam šī ir pirmā ziema, daudzi jau ar vairāku gadu pieredzi. Daži brauc peldēt katru dienu, citi – reizi vai divas nedēļā. Ir peldētāji, kuri brīvdienās uz ezeru iet kājām, apvienojot pastaigu un peldi.”
Taisnības labad jāpiebilst, ka šis nav pirmais pasākums, kurā pulcējas Niniera ziemas peldētāji. Pirms vairākiem gadiem līdzīga tikšanās jau bija, tolaik rīkotāji bija citi, taču tā nekļuva par ikgadēju satikšanās tradīciju.
No ledus vannas uz ezeru
Pati S. Leitlande ziemas peldes burvību iepazinusi 2019.gada nogalē. Tas sācies kādā seminārā, kur piedāvāta iespēja iegulties ledus vannā.
“Atzīšos, šī iespēja no visa piedāvājuma man interesēja vismazāk, bet ļoti daudzi to izmantoja. Minētais Māris Žunda smalki stāstīja, kas notiek cilvēka organismā, saskaroties ar tādu aukstuma šoku. Ir jau tā, ka mūsdienu cilvēks neprot dzīvot diskomfortā, gādā, lai visur – mājā, mašīnā, darbā – būtu silts , ir siltās grīdas, apsildāmie sēdekļi un tamlīdzīgi. Ļāvos kopējam vilinājumam, ielīdu ledus vannā, sajūtas pēc tam bija tik labas, ka, atgriežoties mājās, nolēmu – aiziešu uz Ninieri. Bija oktobra vidus, tā arī sākās mana ziemas peldētājas pieredze. Peldēt neprotu, tāpēc ieeju ūdenī līdz kaklam, pastāvu, izpildu vingrinājumus, pameditēju. Sanākšanas reizē pieredzējusī ziemas peldētāja Iveta Reķe nāca klajā ar interesantu dalījumu, proti, tie, kuri peld, tie ir roņi, bet tie, kuri tikai ieiet un stāv – pingvīni. Nu ko, esmu pingvīns,” smaidot saka Solveiga.
Stāstot, kas ir tas vilinājums, viņa atsaucas uz sajūtām, ko organisms piedzīvo pēc peldes. Tās esot tik lieliskas, ka vārdos nav iespējams aprakstīt, tas ir jāizjūt.
“Āliņģis ir ārstnieciska vieta,” saka peldētāja. “Gadās, ka uznāk pamatīgas galvas sāpes, ieeju āliņģī, nomierinu elpošanu un jūtu, ka sāpes atlaižas. Es teiktu, ka sajūtas pēc peldes ir labākā dzīves atkarība.
Interesanti, ka var ļoti precīzi pateikt, kad ziemas pelde beidzas. Tu ieej ezerā, iznāc ārā un saproti, vairs nav tās kņudinošās, neaprakstāmās sajūtas, tad skaidrs – sākas vasaras sezona.”
Jāgaida rindā
Šobrīd grūti pateikt, kad ziemas pelde Cēsīs kļuva par trendu, kā tagad modīgi teikt. Iespējams, tas bija pirms vairākiem gadiem, kad ziema izvērtās pamatīgi silta un vai ikviens varēja sevi sajust par ziemas peldētāju. Protams, kāds pēc tam, atnākot īstai ziemai, no šīs nodarbes atteicās, bet maisam gals bija vaļā. Ziemas peldētāju skaits ir itin liels, lai gan nav zināms, cik tieši viņu ir. Taču to labi raksturo fakts, ka dažkārt, lai tiktu āliņģī, jāgaida garā rindā. Arī Solveiga saka, ka nevar vairs pirms darba aizbraukt, ātri ielēkt āliņģī un prom. Vienmēr jābūt gatavam, ka nāksies pagaidīt.
Kopīga talka
Tikšanās laikā visi vienojušies, ka būtu labi sanākt pavasarī, lai atjaunotu vienu no laipām, to senāko, kas laika zoba un, iespējams, cilvēku ietekmē kļuvusi šķība. Ziemas peldētāji pauduši, kā katrs varētu palīdzēt, visus vienojot vēlme pašu spēkiem to paveikt. Pēc pavasara darbiem nākšoties vārīt zupu, ar tēju cauri netikt, piebilst Solveiga. “Dzirdēts par pašvaldības vēlmi kaut ko darīt ezera labiekārtošanā. Bija aptauja, kurā cilvēki varēja izteikties, ko tur gribētu redzēt. Tikšanās reizē nospriedām, ka būtu traki, ja pašvaldība nolemtu padarīt šo vietu pārāk civilizētu, teiksim, ar apgaismojumu, jo tad ezers zaudētu savu burvību. Šī ir vieta prom no pilsētas, vajadzētu saglabāt īpašo dabas šarmu. Ezera apkaime jau tāpat kļuvusi ļoti skaļa, īpaši vasarā, kad vakaros tur patīk tusēt jauniešiem. Ja būs pārāk liela civilizācija, tas būs vēl izteiktāk, un tiem, kuriem patīk šīs vietas miers, tā būs zudusi,” saka S. Leitlande.
Komentāri