Marts ir teātra mēnesis, un Starptautiskajā teātra dienā Cēsu Teātris jau ierasti savus skatītājus aicina uz kādu muzikāli izklaidējošu programmu. Šogad tā būs retrospekcija, kurā kolektīvs atskatīsies uz paveikto piecu gadu laikā, kopš Cēsu teātris atjaunoja savu darbību pēc radošās pauzes.
Uzvedumā “Katrai stundai skaistums savs” izskanēs dziesmas un īsi fragmentu zibšņi no visām šajos gados iestudētajām izrādēm, arī uzvedumiem un koncertiem. Sākot ar pirmo iestudējumu “Mucenieks un Muceniece” līdz jaunākajam veikumam – “Trīnes grēki”.
Režisore Edīte Siļķēna norāda, ka aicināt skatītājus uz tikšanos Starptautiskajā teātra dienā ir brīnišķīga tradīcija: “Šajā dienā visā pasaulē tie, kuri nodarbojas ar aktiermākslu, arī amatieru aktiermākslu, dalās ar to, ko viņi dara. Mēs koncentrētā veidā parādīsim, ar ko nodarbojas Cēsu teātris. Nevienu no šajos gados iestudētajām izrādēm neesam nolikuši malā, varam tās spēlēt, un tas arī tiek darīts. Pagājušajā gadā visas izrādes kaut reizi tika nospēlētas. Būs ne tikai izrāžu fragmenti, bet arī mirkļi no programmām, kur teātris piedalījies, ko pats veidojis, teiksim, mīlas dzejas uzvedums, ko pandēmijas laikā sagatavojām un Ruckas parkā paši sev parādījām, jo publiski pasākumi notikt nevarēja. Vai Arno Jundzes grāmatas par Eduardu Veidenbaumu “Es nemiršu nekad” atvēršanas svētki “Kalāčos”. Šie ir brīži, par ko mūsu skatītāji, iespējams, pat nezina, nav tur bijuši, tad šī būs iespēja redzēt visu kopainu. Domāju, tā būs jauka atkaltikšanās ar skatītājiem, uzjundot viņos emocijas.”
Lūgta atskatīties uz laiku kopā ar Cēsu teātri, režisore norāda, ka šie pieci gadi bijuši ļoti jaudīgi, piesātināti, neraugoties uz to, ka pa vidu bija arī attālinātais laiks. Iestudētas septiņas izrādes, aktieri piedalījušies daudzos projektos, un, kā vēsta statistika, pērn mēģinājumos, izrādēs, citos pasākumos lielākā vai mazākā sastāvā kolektīvs ticies vismaz 130 reizes. Gada laikā nospēlētas 40 izrādes Cēsīs un daudzviet Vidzemē.
Kolektīvs ļaujas režisores izaicinājumiem, lai cik nereāli kādreiz tie liktos. Kā smaidot saka E. Siļķēna: “Iespējams, aiz muguras viņi kādreiz arī bubina, kāpēc tik daudz, kāpēc atkal jāiet, bet, kad sanākam mēģinājumā, spēlējam izrādi Cēsīs vai dodamies viesizrādēs, tas aizmirstas un visi ir priecīgi par iespēju būt kopā.
Man gribas, lai katram aktierim ir kāda lomiņa vai pienākums, kas viņu izgaismo, rada piesaisti kolektīvam. Prieks, ka šajā laikā kolektīvs tikpat kā nav sarucis un visus varēs satikt koncertuzvedumā. Protams, nelielas maiņas bijušas, ir objektīvi apstākļi, kāpēc kāds šobrīd nav kolektīvā, bet lielais vairums ir kopā visus piecus gadus. Amatiermāksla ir gribas un brīvestības māksla, ja cilvēks grib izglītoties, piepildīt savu brīvo laiku, tā ir viņa izvēle. Man prieks, ka turamies kopā, ka rodam prieku ne tikai esot uz skatuves, bet arī sadzīviskos notikumos, emocijās.”
Pārsteidzoši, ka visas izrādes, kas tiek spēlētas koncertzāles “Cēsis” Lielajā zālē, Kamerzālē vai Kino zālē, gandrīz vienmēr ir pilnībā izpārdotas. Cēsnieki, kuri tiek lutināti ar profesionālo mākslu, labprāt nāk arī uz sava amatierteātra izrādēm.
“Domāju, tas ir mūsu darba novērtējums,” saka režisore. “Zinu, ka vairāki skatītāji nāk uz izrādēm atkal un atkal, jo viņi saprot, ka izrāde ir dzīvs organisms, tā katru reizi ir nedaudz citādāka. Manuprāt, ir svarīgi, ka Cēsīs ļoti labi līdzsvarojas profesionālā māksla ar amatiermākslu.”
Cilvēki grib redzēt Cēsu teātri ne tikai savā pilsētā, jo vasaras grafiks jau piepildīts, vasara paies “Trīnes grēki” zīmē, bet pirms tam aprīlī gaidāms kāds notikums, pirmizrāde – “Kissa”, ko izrādīs Jaunās pils lielajā salonā. Tas būs stāsts par Katrīnu fon Zīversu.
Režisore atklāj, ka ceļš uz šo izrādi sācies pirms dažiem gadiem, kad teātri aicināja piedalīties Leģendu naktī, kuras tēma bija par vienu no Zīversu dzimtas – Katrīnu fon Zīversu: “Par viņu zināms ļoti maz, dēvēta par ģimenes balto zvirbuli, jo pagājušā gadsimta sākumā Vācijā kļuvusi par mēmā kino aktrisi. Viņas dzīvesstāsts aizņem tikai vienu A4 lappusi, nav pat zināms, kad un kur noslēdzies viņas dzīves ceļš. Radās ideja, ka varētu Cēsu muzejam piedāvāt sadarbību, iestudēt izrādi, ko izrādīt autentiskā vietā. Izstāstīt stāstu par Kissu fon Zīversu, kas ir viņas skatuves vārds. Ar Cēsu Kultūras centra atbalstu sazinājāmies ar latviešu dramaturģi Inesi Tālmani, kuras lugas tiek godalgotas, un sadarbība izrādījās ļoti veiksmīga. Viņa Cēsu teātrim uzrakstīja lugu par šo vēsturisko personu, par neilgu brīdi viņas mūžā. Man patīk gan lugas materiāls, gan darbs ar aktieriem, tagad viss skatītāju ziņā, kā viņi vērtēs mūsu veikumu. Tas mums būs neliels izaicinājums, jo būs cits spēles laukums. Aprīlī esam iecerējuši piecas izrādes, un, ja būs interese, izrādīsim šo lugu arī nākamajā rudenī, ziemā.”
Jautāta, vai šis būs kas nopietnāks, E. Siļķēna saka, kādam varbūt radies iespaids, ka Cēsu teātrim lugas tādas priecīgas, bet patiesībā jau katrā priecīgajā ir arī nedaudz smeldzes un nopietnības: “Atliek to tikai pamanīt. Tāpēc aktieru uzdevums nav par nopietno runāt smagnēji, bet ļaut pašam skatītājam par to aizdomāties. Pagājušajā gadā skatītāji augstu novērtēja izrādi “Lākturu dedzinātāji jeb cēsnieku stāsti”. Arī tā it kā ir viegla, dziesmota, tomēr vairākos stāstos cilvēki raudāja. Tie patiesībā bija nopietni stāsti, ko centāmies pasniegt gaiši, liekot skatītājiem sajust, izdzīvot.”
“Lākturu dedzinātāji” bija jauns izaicinājums aktieriem: pašiem veidot izrādi, atrast varoņus, iejusties viņu dzīvē, sajust to būtību. Pēc izrādes bieži tika dzirdēts jautājums, vai būs turpinājums?
Režisore atklāj, ka ir tik daudz labu dramaturģisku, literāru materiālu, dokumentālu stāstu, ar ko strādāt, ko var padarīt skatuviskus. Tostarp nav atmesta doma par “Lākturu dedzināju” turpinājumu, mēģinot aptvert visu Cēsu novadu, kurā netrūkst zināmu, mazāk zināmu, bet īpašu cilvēku.
Komentāri