Ojūna Batbajara ir dzimusi un uzaugusi Cēsīs, ir keramiķe. Ojūna saka, ka keramika kā mākslas forma iziet ārpus telpām, tā neaprobežojas tikai ar dekorativitāti un traukiem. Ar viņu aprunājāmies par ceļu uz mākslu, sabiedrības attieksmi pret citādo un viņas kā mākslinieces nākotnes plāniem.
– Ceļš uz mākslu- kā radās interese par to?
– Domāju, ka mācības Cēsu 1.pamatskolas mūzikas novirziena klasē ievirzīja labo smadzeņu puslodi darboties aktīvāk, bet man vienmēr ir bijusi interese no nekonvencionāliem materiāliem veidot objektus. Tēva, elektroinženiera darbnīca, kā arī vidējā māsa, kas beidza Cēsu Mākslas skolu, Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu un Latvijas Mākslas akadēmiju, tam bija lielisks atspēriena punkts. Un, protams, ikvasaras Cēsu Mākslas festivāla programma. Bet nav gluži tā, ka esmu apzināti gribējusi nodarboties ar mākslu. Pamatskolā mācoties, iestājos arī vietējā mākslas skolā, to diemžēl nepabeidzu. Vēlāk, mācoties Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijā, vairāk aizrāvos ar volejbolu un citām aktivitātēm. Brīdī, kad bija jāpieņem lēmums par stāšanos augstskolā, tēmēju uz Latvijas Universitātes filozofiem un pie reizes paķēru Mākslas akadēmiju. Biju izturējusi konkursu abās augstskolās, bet lēmu par labu mākslai – kamēr jauna, daudz spēcīgāk un radošāk var darboties mākslas jomā, filozofiju var ņemt vecumdienās.
– Dzīvot Latvijā ar citu etnisko piederību. Kā to vērtējat? Vai Latvijas sabiedrība ir pieņemoša, iekļaujoša vai tomēr ne?
– Tagad šī situācija ir kā diena pret nakti, salīdzinot ar laiku, kad mācījos skolā. Cilvēki ir daudz pieņemošāki nekā agrāk, tas pateicoties plaši pieejamai interneta videi, kur ir iespējams redzēt dažādo. Bet tas tā ne vienmēr bijis, īpaši dzīvojot mazākā pilsētā.
Protams, līdz vienlīdzībai vēl ir, kur iet, šad tad uz ielas joprojām dzirdu komentārus ne tikai par sevi, bet arī par citiem ar citu etnisko piederību. Bet bija smieklīgi, kad skolā skolotāji komentēja, ka man ir laba latviešu valoda vai labāk par citiem pārzinu Latvijas ģeogrāfiju.
– Nesen pamanīju jūsu vārdu izskanam televīzijas sižetā par keramiku Gruzijas zīmē. Saprotu, ka tur tapuši keramikas darbi.
– Sadarbība ar Gruzijas māksliniekiem sākās pagājušā gada vasarā, kad tiku uzaicināta veidot skulptūru internacionālā keramikas simpozijā pie Lopota ezera. Iepazinu vietējos cilvēkus, arī citus gruzīnu māksliniekus un ieguvu labus draugus. Pasākuma organizatore Nato Eristavi ir arī “White Studio” galerijas dibinātāja, ar viņu man ir izveidojies labs kontakts.
Nato mani uzaicināja savā galerijā veidot personālizstādi. Tematika ir par mijiedarbību starp floru un faunu un tās balansu starp vienu un otru. Par šīs simbiozes trauslo robežu, kur viens kopums nepārspēj otru, kā rezultātā cilvēki var dzīvot uz planētas. Darbi ir veidoti no trausliem papīra porcelāna ziediem, dažāda kolorīta abstraktām akmens masas vāzēm ar trīsdimensionāliem insektu motīviem. Izstādes mērķis ir stiprināt Latvijas un Gruzijas saites, kas sākās 1993.gadā, pati izstāde arī tika atklāta starptautisko attiecību 30 gadu gadadienā kopā ar Latvijas vēstnieci Gruzijā Edīti Medni un delegāciju. Un reizē tas ir apliecinājums Gruzijas kā valsts virzībai uz Eiropu.
– Kādas ir jūsu domas par mākslas nozīmi cilvēka dzīvē?
– Manas domas gan jau būs diezgan hipokrātiskas, ņemot vērā, ka es tajā dzīvoju ikdienā. Māksla ir mana profesija, protams, manā dzīvē tai ir liela nozīme, nevaru iztēloties ne dienu, kad nebūtu ko radījusi, pat ja runa ir par keramikas materiālu vai ēst gatavošanu virtuvē. Bet, runājot par mākslas nozīmi cilvēku dzīvē, kuri ar to ikdienā nenodarbojas profesionālā līmenī, māksla ir vitāli svarīga, lai arī ko cilvēki domātu par šī brīža laikmetīgo mākslu.Tā vienmēr ir pastāvējusi līdzās jau no seniem laikiem, kad jutām vajadzību iemūžināt ikdienas notikumus uz alu sienām. Tas jau tomēr ir tas, kas mūs atšķir no dzīvniekiem.
Mums ir vajadzība dzīvot pasaulē, kas ir izdaiļota ar kultūru- mākslu, mūziku, arhitektūru, kino -, citādi dzīvot būtu diezgan pelēki, nepiepildoši. Radošas lietas liek mums domāt netradicionālāk un vedina uz jauniem skatījumiem citās jomās, rada attīstību. Un māksla ir ne tikai kaut kas skaists, bet tai ir arī spēja iemūžināt, fiksēt noteiktu laika posmu un tā brīža aktualitātes sabiedrībā, kas vēlāk ir arī liecības par vēstures periodu. Bet tas tā ļoti īsumā.
– Vai viegli būt māksliniekam 21.gadsimtā, kad daudz ir balstīts uz tehnoloģijām, datorgrafiku?
– Nav bijis vieglāk (smejas). Taču es, strādājot mākslas jomā un izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, saskatu tikai ieguvumus. Piemēram, esmu spējīga kompozicionāli radīt un apskatīt 3D modeļus saviem darbiem, netērējot materiālus un energoresursus, kā arī viegli manipulēt ar rīkiem, ja man šķiet, ka ir vajadzība ko mainīt, veidot digitālas skices, mēroga attiecības un citu vajadzīgo. Keramikā ir aktuāli izmanot 3D radītus modeļus, kas būs ģeometriski ideāli, no kuriem pēc tam var atliet formas, kas kalpo ilgāk. Vai arī izmantot 3D keramikas printerus, kas līdzīgi kā parastie plastmasas printeri spēj izgatavot objektus. Protams, ir jārēķinās ar gravitāti un citiem knifiņiem.
Savas gaitas mākslā uzsāku Latvijas Mākslas akadēmijas programmā “Vizuālā komunikācija”. Tajā ir būtisks uzsvars uz jaunāko tehnoloģiju izmantošanu studiju darbā, ar otro kursu pārgāju uz keramiķiem, jo bija vēlme idejas realizēt arī fiziski taustāmā matērijā.
– Kādi nākotnes plāni?
– Galvenā aktualitāte manā dzīvē noteikti būtu šogad pabeigt studijas, Latvijas Mākslas akadēmijā iegūt maģistra grādu. Darbs ir apjomīgs, tādēļ mana enerģija šobrīd ir veltīta tam. Gala darbu būs iespēja arī apskatīt vasarā akadēmijas diplomandu izstādē. Protams, ir arī citi blakus projektiņi, kas jārealizē, kā arī ir plāni pēc augstskolas beigšanas strādāt praksē ārpus Latvijas.
Komentāri