Īpaši trūkst “B-” grupas asiņu

Valsts asinsdonoru centrs (VAC) ceturtdien kārtējo reizi viesojās Cēsīs, lai mudinātu iedzīvotājus ziedot nedaudz brīvā laika un tik nozīmīgās asinis kādam veselības likstā nonākušajam. Cēsnieki ir atsaucīgi donori, jau norādītajā laikā CATA kultūras namā mediķus gaidīja vairāk nekā 20 potenciālie donori un, spītējot dienas rudenīgi lietainajiem laikapstākļiem, asinis ziedot gatavo iedzīvotāju skaits palielinājās.

Asinsdonoru dienas noslēgumam tuvojoties, VAC projektu vadītāja Sabīne Teicāne atzina, ka cēsnieki ir aktīvi, nodoto asiņu daudzums noteikti būšot vismaz tikpat liels kā iepriekšējās reizēs. Parasti Cēsīs vienā reizē, aptuveni četrās stundās, izdodas apkalpot ap 90 asins donoru.

VAC jau kādu laiku aktīvi aicina nodot visu grupu asinis, jo pieprasījums pēc šī materiāla pēdējos gados ir pieaudzis. Taču kritiskāk ar krājumiem ir trijās asins grupās — “0-”, “A+” un “B-”. Tiesa, nupat “0-” ir nedaudz vairāk un vairs netiek uzsvērtas kā teju beigušās. Taču valstī vissliktāk patlaban ir ar “B-” grupas asins materiālu, liecina arī VAC mājaslapā rodamā informācija.

Cēsīs šoreiz donori lielākoties bija vecumā no 30 līdz 50 gadiem, vairāk sieviešu. Teju visi, ar kuriem “Druva” aprunājās, bija cēsnieki, bet dažs atzina, ka nodod asinis, ja VAC vizītes laiks sakrīt ar paša būšanu Cēsīs. Mārtiņš Reinsons, kurš asinis nodod kopš pilngadības, ir pārliecināts — pirmkārt donora būšana ir lietderīga paša organismam, lai stimulētu savu asins­rades procesu.

Vairāki ilggadējie donori “Druvai” atzina, ka laiku, kas jāparedz asins ziedošanai, nevar prognozēt, reizēm tas prasot mazāk par pusstundu, bet ir gadījies arī rindas un dažādo procedūru dēļ nogaidīt vairākas stundas. Tā, piemēram, šajā reizē VAC personāls kavējās vairāk par pusstundu, visticamāk, Vidzemes šosejas posma no Siguldas līdz Līgatnei remonta dēļ.

Uzrunātie asins ziedotāji lielākoties bija cilvēki, kas to dara jau atkārtoti. Ilze Freimane asinis nodod divas reizes gadā un ir visai pieredzējusi donore — jau 40 gadus regulāri to darot. “Man vienkārši gribas pašai atnākt,” pavisam vienkārši izsakās sieviete, vienlaikus gan nenoliedzot — viņa dzird un redz ziņojumus, cik daudz asiņu vēl nepieciešamas. Protams, kundze atzīst — nav vienkārši saplānot savu dienu, lai paspētu būt arī uz kārtējo VAC izbraukumu, bet, viņasprāt, viss ir izdarāms, ja vien saproti, ka vajag. Savukārt cita cēsniece — Laila Sproģe — teicās šoreiz ceram asinis nodot desmito reizi. Viņa par donori kļuvusi studiju laikā Jelgavā, vēlāk bijis pārtraukums, taču tagad jau ir atgriezusies šajā kustībā. Taujāta par motivāciju, Laila sakās pat nespējot formulēt to dzinuli, bet viņai šķiet, ka vajag palīdzēt, ja vien ir iespējams. Viņa saka, ka reizēm arī izdodas atnākt kopā ar kādu kolēģi no Valsts Zemes dienesta. Tiesa, sieviete atzīst — līdz ar vecumu parādās arī risks, ka nodot asinis vairs nevar.  Jolanta Griška par donori kļuvusi samērā nesen, bet “ar jaudu” — nu jau izveidots ritms trīs reizes gadā nodot asinis. “Mamma visu dzīvi ir bijusi donore — tas ir tāds labs piemērs jau ģimenē!” atzīst Jolanta, pastāstot, ka pirmā par donori kļuvusi viņas māsa un tagad jau nākot abas.