Vai tāds no tiesas ir sasniegts? Nemāku teikt, bet šāds formulējums manī dzima, kad atklāju – tieši šodien, 24. aprīlī, aprit 45 gadi, kopš demonstrēts pirmais IBM PC (angļu val. personal computer) jeb personālais dators. To aptverot, mani caurstrāvoja teju visa dzīves pieredze. Lai gan esmu pārkāpusi 40 gadu slieksni, mūsmājās dators bija, kad vēl tikai mācījos staigāt. Skaidrojums tam ir visnotaļ vienkāršs un prozaisks – mans tēvs tolaik strādāja kā viens no programmētājiem Rīgas Tehniskajā universitātē. Nav iznācis aprunāties, vai toreiz tā bija vajadzība vai vienkārši izmantota iespēja sev mājās ieviest stacionāro datoru. Līdz ar to es jau no bērna kājas pieradu pie tādas ierīces mājās, tā bija kā neatņemama mūsu ikdienas dzīves sastāvdaļa.
Jā, protams, tā laika dators aizņēma daudz vietas jau tā pieblīvētajā trīs bērnu ģimenes miteklī, taču tas bija teju kā vēl viens šīs ģimenes loceklis, kuru – lai kā arī vietas ziņā traucētu – nekādā gadījumā nekur neatstumsi. Starp manām pirmajām atmiņām ir skats, kā abi vecākie brāļi pielipuši pie ekrāna. Ik pa laikam ap viņiem pulcējās arī draugi, reizēm arī es apstājos, lai gan neko nesapratu, jo pirmās datorspēles bija caurcaurēm angļu mēlē. Atceros arī, kā pirmo spēļu instalēšanai bija nepieciešama vesela kaste diskešu. Taču īsumā var teikt – es jau tad pieradu, ka tā ierīce ir manas dzīves neatņemama daļa.
Gadiem ejot, tehnoloģijas attīstījušās sniega lavīnas ātrumā, un nu teju katrā mājā ir pa klēpjdatoram, viedtālrunim un kas tik vēl ne. Kad nu šīs iekārtas jau uztveram kā organiskas dzīves sastāvdaļas, ceļu uz mūsu apziņu pakāpeniski lauž arī mākslīgais intelekts. Ņemot vērā aizvien ģeometriskā progresijā pieaugošo IT jomas attīstību, riskēšu prognozēt, ka AI (angļu val. artificial intelligence) jeb mākslīgais intelekts par tikpat dabisku mūsu ikdienas sadaļu kā zobu mazgāšana kļūs jau pēc desmit vai, ilgākais, divdesmit gadiem.
Tagad gan – brīžiem vairāk, citu reizi mazāk izteikti – cenšos no savas ikdienas dzīves augsti attīstītās tehnoloģiskās iekārtas nedaudz pastumt laukā. Lai gan apzinos visus pozitīvos ieguvumus no tik dažādo pienākumu nodošanas putekļu robotiem un klimata kontrolēm, tomēr smieklīgā kārtā man patīk sajust savu kontroli pār netīrību grīdās vai svaigumu telpās. Kaut gan var jau būt, ka putekļu robotiem pavisam drīz es tomēr padošos.
Neliegšos, man ir kādas mistiskas bailes no iekārtu pacelšanās gandrīz līdzvērtīgā līmenī ar intelektuāli spriestspējīgām būtnēm, par kādām uzskatāms vairums cilvēku. Taču aug nākamā paaudze, kura nebūt nav tik noraidoša pret mierīgu līdzās pastāvēšanu ar datorizētām būtnēm jeb robotiem. To manu jau vienā no dēliem. Laiks iet, dzīve mainās, pat ja mēs katrs individuāli to lāgā negribam pieņemt, tā nu tas ir!
Komentāri