Iesaistīties spēlē un gūt adrenalīnu

Cēsu Centrālajā bibliotēkā ir atsevišķs plaukts detektīviem un piedzīvojumu literatūrai. Detektīvi un romantiskie romāni ir lasītāju pieprasītākās grāmatas.

Vairāk nekā divas stundas Cēsu bibliotēkā lasītājiem bija saruna ar detektīvu rakstniekiem Rolandu Bulu un Miķeli Lukstiņu. Rakstnieki stāstīja, kā top viņu romāni, kā atrod varoņus, kā paši neapmaldās nozieguma atklāšanas gaitā un vēl daudz ko citu. Tā bija saruna par detektīviem, domu apmaiņa un daudz interesantas informācijas par šo tik populāro literatūras žanru.

“Ja klasiskā romāna autoram apnīk rakstīt, var mest mieru un teikt, ka romānam ir atvērtais nobeigums, lai lasītājs pats izdomā, ar ko viss beidzas. Detektī­v­romānā visām versijām ir jābūt izpētītām un noziegumam atklātam,” atgādināja R. Bula, bet M. Lukstiņš uzsvēra, ka    detektīvromānā ir skaidrs rāmis, ja zini, kas notiks ar varoni 300. lappusē, sižets jāvirza tā, lai tas notiktu. Rakstniekam gada nogalē detektīvsērijā “Inspektors Ozols” iznāca otrā grāmata “Neptūns un Amfitrīte. Mīklainās nāves Buktu pienotavā”.

R. Bula ieskicēja latviešu detektīvu attīstību pēdējās desmitgadēs.    90. gados vēl rakstīja Andris Kolbergs, Miermīlis Steiga, Anatols Imermanis. Ap gadsimtu miju rakstnieki šo žanru neizvēlējās, līdz 2011. gadā sāka iznākt Daces Judinas detektīvromāni. Nākamajā desmitgadē parādās politiskais detektīvs, ironiskais, sadzīves, romantiskais. Tagad šajā žanrā raksta ap 20 rakstnieku, un katrs ir interesants, katram sava pieeja rakstīšanai.

M. Lukstiņš atklāja, ka viņam telefonā un datorā ir piezīmes, ir varoņu katalogs, kur pamazām katram top izskats, raksturīgais. Par katru nodaļu ir dažu teikumu uzmetumi, kas vēlāk tiek izvērsti. Kad darbs jāpabeidz, pārlasa piezīmes, precizē sīkumus.

“Es, strādājot policijā par izmeklētāju, vērojot cilvēkus, ieklausoties, dzirdēju brīnišķīgus teicienus, sāku tos pierakstīt, piemēram par vecu onkulīti, ka viņš tik vecs, ka sviests mutē nekūst. Satiku cietušos, vainīgos, lieciniekus, gadījies, ka esmu jutusi līdzi vainīgajam. Detektīvā bez konstrukcijas nevar, protams, tajā var kaut kas mainīties,” atklāja R. Bula un rādīja garas aprakstītas tapetes, kur sazīmētas varoņu attiecības, darbības. “Tapeti ir viegli salocīt, ielikt somiņā. Kad kāda doma ienāk prātā, var pierakstīt klāt,” teica rakstniece.
 

R. Bula sarakstījusi desmit romānus, ne visi ir detektīvi. Lasītāji iecienījuši četru detektīvromānu sēriju par izmeklētāju Asnāti Griezi un operatīvo darbinieku Juri Zvirbuli. Nākamajā sērijā iznācis “Gulbja zvaigznājs” un “Oriona zvaigznājs”, top “Skorpiona zvaigznājs”. “Būs arī ceturtais. Manā izpratnē sērija ir četri romāni,” sacīja R. Bula un atzina, ka rakstniekiem apnīk pašu radītie varoņi, un pastāstīja par tik pazīstamo Šerloku Holmsu.

Artura Konana Doila Šerloka Holmsa gaitas publicēja žurnālos, literārais personāžs bija ļoti populārs. Lasītnepratēji maksāja par lasīšanu priekšā. Pašam rakstniekam Šerloks apnika, viņš beidza sēriju, ļaujot ļaunajam varonim Moriartijam nogalināt Šerloka Holmsu. Nāca tūkstošiem vēstuļu, ka Holmsa gaitas jāturpina, viņam solīja pasakainu honorāru, iejaucās arī karaļnams, un Doils padevās.

“Detektīvromāns ir prāta spēle, arī pasaka pieaugušajiem. Cilvēkiem vienmēr bijis vajadzīgs adrenalīns, arī tad, kad dzināmies pakaļ mamutam vai no tā bēgām. Mājās drošos apstākļos aiz slēgtām dzīvokļa durvīm varu atlaisties dīvānā un lasīt. Kaķis mani sargā, un es baudu adrenalīnu. Smadzenēm to vajag. Un lasītājs var iejusties izmeklēšanas spēlē, prātot, kurš varētu būt vainīgais. Ja autors ir aprakstījis cirvi, viņš lauza galvu, vai tam būs izšķirīga nozīme vai ne,” pārdomās dalās rakst­niece un uzsver, ka detektīvus lasa dažādu paaudžu un sociālo slāņu cilvēki.   

Abi rakstnieki vairākkārt norādīja, ka detektīvā ir iespējams viss, ko vien autors var izdomāt. “Dzīve ir diezgan garlaicīga, jāizdomā, lai būtu krāsaināka. Jāatrod kaut kas īpašs, kāds pavērsiens,” pārliecināts M. Lukstiņš.

Gadsimtu gaitā detektīvromāni kā literatūras žanrs ir attīstījies. R. Bula pavēra detektīvu vēstures lappuses. Pagājušā gadsimta sākumā detektīvžanram bija slavas uznāciens uz literatūras skatuves. Ja klasiskajā literatūrā bija skaidri noteikumi, tad detektīvžanrā ne. S. S. van Dains 1928. gadā uzrakstīja “Divdes­mit detektīvu rakstīšanas noteikumus”, mēģinot definēt detektīvus, aprakstot to kopējās pazīmes. “Šie noteikumi aizvien klejo internetā, varbūt kāds tos ņem galvā. Bija noteikums, ka detektīvromānā nav vietas mīlestībai, bet noziegums taču rodas no mīlestības vai nemīlestības. Vēl atzina, ka vainīgais nedrīkst būt kalpotājs, jo tas ir prasti. Nedrīkst detektīvromāns būt pārāk literārs. Drīkst rakstīt tikai par slepkavībām. Romānā nedrīkst būt vairāk par vienu slepeno eju un vienu ķīnieti,” smaidot stāstīja detektīvu rakstniece. M. Lukstiņš vērtēja, ka vienu gan no noteikumiem var secināt – detektīvos nevajag neko lieki sarežģīt. “Jādod lasītājam iespēja uzminēt, viņš ir spēlē ar rakst­nieku,  bet arī nedrīkst ļaut ātri saprast, kurš ir vainīgais,” uzsvēra M. Lukstiņš.

R. Bula atgādināja, ka rakst­nieki ar katru savu nākamo grāmatu grib pārsteigt lasītāju un tad gadās, ka pirmajā romānā ir viens līķis un divi litri asiņu, otrajā divi līķi un četri litri asiņu. “Kas atliek trešajā? Masu kapi,” sacīja R. Bula. Un tad lasītāji sāk iebilst, ka apnīk daudzie līķi.

Arī detektīvžanrā ir mode. 90. gados visi lasīja Džeimsu Hedliju Čeizu, tie bija spriedzes romāni ar daudzām klišejām. Tagad modē psiholoģiskie detektīvi bez asiņu lāmām. “Protams, kādam patīk, bet lielākajai daļai vairs ne, grib ko jaunu,” pastāstīja R. Bula un piebilda, ka nav viegli izdomāt kaut ko jaunu, lai nav tā kā trijās dažādās filmās briljanti tiek slēpti ūdenī, jo tur tie ir caurspīdīgi. Vienā filmā tos sapilda pudelēs ar ūdeni, lai atvestu no Austrumiem. Citā briljants bija pazudis akvārijā, bet trešajā dārgakmeņus sabēra stikla vāzē. “Katru reizi autori domā, kā pārsteigt, bet ar briljantiem ūdenī to vairs nepanāksi,” klāstīja detektīvu rakstniece un uzsvēra, ka lasītājiem vai detektīvseriālu skatītājiem svarīga ticamība. “Man nav pieredzes ne darbā policijā, ne cietumā, bet es divās stundās dabūju pirkstu nospiedumus, ja vajag analīzes, lūk, ir,” smaidot bilda M. Lukstiņš, bet R. Bula, kura bijusi arī konsultante Latvijas seriālam “Nelūgtie viesi” un jaunajam “Ķīlnieki”, uzsvēra, ka vienmēr jāmēģina salāgot, ja ļoti vajag, var izlīst caur adatas aci un atrast skaidrojumu, piemēram, ka ekspertam ir pazīšanās, tāpēc viss notiek tik ātri, nevis mēneša laikā, kā ir dzīvē.

Par detektīvromāniem var runāt, stāstīt nebeidzami. Tos lasa daudzi. Un lasītājus interesē ne tikai tas, kas uzrakstīts, arī tas, kas palicis piezīmēs, un abu rakstnieku jaunie izdomātie noziegumi. Par tiem gan jau pavisam drīz varēs izlasīt. R. Bula atklāj, ka viņai šoreiz būs par indēm, M. Lukstiņš savus varoņus izvedīs starptautiskā mērogā.

Kāpēc lasāt detektīvus?

Lilita Siņicina: “Lai dzīve nebūtu tik salkana. Lasot detektīvu, izdomā, kurš ir vainīgais, un beigās uzzini, vai tev taisnība vai tomēr rakst­nieks pratis tā novest no ceļa, ka esi apmaldījies.”
Mārtiņš Purmalis: “Tur ir intriga, spriedze, neziņa, kas notiek un notiks. Nav garlaicīgi.”

Aija Puriņa: “Ir asas sajūtas, un jārisina mīkla. Ir interesanti šķetināt rakstnieku izdomu.”   

Zane Krieviņa: “Lasu gan latviešu, gan ārzemju autoru detektīvus. Latviešiem detektīvi ir maigāki, vairāk pietuvināti dzīvei, nav tik asiņaini.”