Ticēt latviskumam. Atmesties gadskārtu ritā

Šodien latviskajā Saules gada ritā ir Meteņi. Par senču garīgajām vērtībām, kas gadsimtiem veidojušas latvisko identitāti, par atstātā mantojuma dzīvo uzturēšanu saruna ar Latvijas Dievturu sadraudzes Beverīnas draudzes vadītāju Uldi Punkstiņu.

-Saules gada rits ataino dzīvības uzplaukumu, norietu un atkal atjaunotni. Vārds “metenis” nozīmē laika metus, sakām taču – gāju, līdz atmetos. Ziema atmetas, un sākas jauns sākums. Metenis ir Dieva dēls, kas nāk no kalna starp Ziemassvētkiem un Lielo dienu. Arī Konversā­cijas vārdnīcā teikts, ka Metenis ir pavasara sākums. Lielajā dienā esam pavasara vidū, kaut daudzi uzskata, ka Lieldienās sākas pavasaris. Īstenībā tas sākas tagad.

Citās zemēs februāris ir karnevālu mēnesis, mums noslēdzas ķekatu gājieni. Ķekatas ir veļu bērnu attēlojums. Viņi nāk raudzīt, kā mums iet. Ja sētā ienāk Meteņbērni, būs svētība. Svarīgi arī laisties no kalniņa. Pēdējos gados Meteņi bija dubļaini, tagad var slaiki laisties lejā. Kurš tālāk nošļūks, tam dzīvē labāk veiksies. Meteņos ir jālielās. Kurš otru pārlielīs, arī tam labāk dzīvē ies. Lielīšanās ir tikai Meteņos. Meteņi ir jautri, pilni dažādām ēverģēlībām. Metenis met savas dāvanas. Tikai jāmāk saķert.

Tirzas draudzes mācītājs Šil­lings 1832. gadā pierakstījis: “Kad atrod kūtī nosvīdušus lopus, tad Vastlāvja (Meteņa) vakarā šādā kārtā dzen lietuvēnu, kas viņus esot jādījis. Visi mājas ļaudis taisa ar šķērēm un pulksteņiem lielu troksni un liek tādam bērnam, kas to nezina, stāvēt zināmā vietā ar maisu, kur lietuvēns, kad citi to dzenāšot, iemetīšot viņam visādu bagātību. Bet augšā pār bērnu stāv jau cits, kas tur ir paslēpies ar ūdens spaini. Kad nu šis ir pašā lielā gaidīšanā, ka lietuvēns metīšot mantas maisā, tad otrs izgāž nabadziņam ūdens spaini pār galvu.” Tāda, lūk, Meteņa dāvanu mešana.

Veiklību uz spēku pārbaudīja, velkoties ar pirkstiem, slotas kātu vai zirga apaušiem, bet izveicību, uzlecot ar abām kājām uz mucas vai, nostājoties uz labās kājas, ar labo roku saņemot kreiso kāju pie potītes, bet ar kreiso roku labās auss ļipiņu, un tādā pozā, pieliecoties līdz zemei, kur zobos jāsaņem un jāpaceļ pudele.

-Ar Meteņiem saistās daudzi ticējumi.

-Kāds laiks būs Meteņos, tāds Lieldienās. Jāatceras un jāvēro. Tumsa ir pagājusi, sākas saules laiks. No kalniņa laizdamās, cūka kaklu nolauzusi…

Jūrmalas ciemos svin Vastlāvi. Šo vārdu tulko kā salikteni – pretī un laiva. Tur bijusi ieraša Me­te­ņa vakarā sarunāt zvejas biedru, to, kurš    sēdēs laivā pretī.

Katrā novadā savi ticējumi atkarībā no dzīvesveida, bet sau­les rits ir visa pamatā. Vēl ir arī tāds ticējums – suns jābaro ar cūkas ausi vai kāju, tad būs labs mājas sargs. Cūkas auss vai kāja daudz minēta ticējumos, jo cūka saistās ar tumsības pusi, kas tiek uzveikta, jo saule atgriežas.

-Kā Beverīnas draudzē svinat Meteņus?

-Mums ir Meteņkalns, tur vairākus gadus šļūcam lejā, lielāmies, pēc tam ēdam cūkas ausi, dziedam, dancojam, aprunājam Meteni. Redzēs, cik būs auksts.

Meten’s sola saltas dienas, Solās visu sasaldēt;/ Krausim malku vezumā, Vedīsim Mete­ņam,/ Lai sakur lielu guni,/ Lai sasilda pasaulīti.

-Vai latviskās tradīcijas, kas gadsimtiem bija pašsaprotamas ikdienā,    šodienas cilvēki zina? Cik ir to kopēju un uzturētāju?

-Interese palielinās. Pirms gadiem lielākoties tika runāts par Jāņiem, Lielo dienu un Ziemas­svētkiem, tagad arī par Mete­ņiem. Meteņos daudzviet Lat­vijā notiek pasākumi, arī Rīgā. Tāpat nav sveši Ūsiņi,    Māras diena, Apjumības, Mārtiņi.

Ja dzīvoju Latvijā, jāapzinās latviešu tautas gara bagātības, ar kurām dzīvojuši mani senči. Gadsimtos veidojusies izpratne par pasauli un tās kārtību. Va­loda, domas, garīgā kultūra – tas ir mantojums, ar kuru visi kopā ejam uz nākotni. Kāpēc jāaizņemas citu tautu tradīcijas, ja dzīvoju Latvijā? Senču gudrības veido mūsu identitāti, to, kādi esam. Dievturi oficiāli esam ap 600, bet ir folkloristi, latvisko tradīciju uzturētāji, kuriem ir paš­saprotami izdzīvot Saules gada ritu, smelties padomus tautasdziesmās, ticējumos. 
   

-Dievturība ir atzīta valsts līmenī.

-Ir pieņemts Latvijas Dievturu sadraudzes likums. Līdz tam diskusijās tika noiets garš ceļš. Par tradicionālo reliģiju tika uzskatīta kristietība, bet tā, kas balstās uz tautas tradīcijām, ne. Tagad esam nostājušies līdzās, dievturība Latvijā ir tradicionāla reliģija. Latviskās garīgās vērtības ir nostiprinātas reliģiskā līmenī. Ceļš līdz likuma pieņemšanai bija tik garš, jo lēmējiem pietrūka izpratnes. Skaidrojām, ka tas nav jauns izdomājums, ka tas nav kaut kas nenopietns. Dievturības kodols ir senās latviešu reliģijas jeb “tēvutēvu garīgā mantojuma” atjaunojuma koncepcija. Dievturībā nav reliģiskās atklāsmes jeb pravietojuma idejas. Tā ir latviskā dzīves­ziņa.

Dievturība pirmo reizi tika minēta 1925. gadā. Nākamajā, 1926., gadā, nodibināja pirmo dievturu draudzi. Padomju laikā tā kā reliģija nepastāvēja. At­dzimšana sākās pagājušā gadsimta 80. gadu otrajā pusē, kad veidojās folkloras kopu kustība, bet darbības atjaunošana oficiāli reģistrēta 1990. gada aprīlī.   

Ir izveidota Dievturības simtgadei veltīta ceļojošā izstāde. Tajā ir materiāli no muzejiem, mūsu krājumiem, kas iepazīstina ar tautas garīgo mantojumu, tradīcijām, arī to, kā teiksmainos latviskos tēlus ataino mākslinieki, dzejnieki. Ikvienam vērts palasīt, kā mūsu senči tautasdziesmās aprakstījuši dabas parādības, apkārt notiekošo. Tas ir mīļi, tēlaini un tikai mums raksturīgi. Tas stiprina pašapziņu, ka esam un varam.

Dievturu sadraudzei ir svētnīcas Svētē un Lokstenē. Tur notiek jauno saviešu uzņemšana draudzē. Vidzemē Beverīnas draudze ir vienīgā. Valmierā jau 30. gados bija draudze, novadpētnieks Ojārs Ozoliņš to atjaunoja.    

-Kas pašu ieinteresēja latviskajās tradīcijās un vēlāk iestāties draudzē?

-70. gados, kad mācījos skolā, manās rokās nonāca žurnāli “Atpūta”. Kādā 1926. gada numurā Ernests Brastiņš iepazīstināja, kas ir dievturība. Tad pirmoreiz dzirdēju šo vārdu. Vēlāk bija citi raksti. Sāku domāt, ka mums taču pašiem ir savs Die­viņš, atšķirīgs no tā, kas ir kristiešiem. Kā liels lasītājs lasīju dzeju, arī tur bija Laima, Māra. Kad 1990. gadā Valmierā tika dibināta dievturu draudze, es iestājos.

-Vai jauno paaudzi interesē latviskās tradīcijas, vai tās sais­ta ar savu identitāti?

-Pēdējā līdzināšana (vedības), ko vadīju, bija novembrī jūras krastā, iepriekšējās Pekas kalnā pie Valmieras. Kaut jaunais pāris nav draudzē, viņus vada sajūtas, ka tas ir tas, ko vēlas – dzīvē svarīgā notikumā būt tautastērpā, dzirdēt tautasdziesmas, kokli, izdzīvot senču ritu­ālu. Cik stalti ir jaunieši, kādu spēku izstaro! Svētē pasākumos labprāt iesaistās jauni cilvēki. Ir ģimenes, kurām svarīgi, lai atvasei būtu krustabu rituāls. Meteņ­kalnā pulcējas visas paaudzes. Ūsiņos atkal būsim Pekas kalnā, tad parasti zied pienenes un kalna četrkantainā virsotne ir kā galds, kam pārklāts saulains pieneņu galdauts.

Reizi mēnesī draudze sanākam kopā, parunājamies, daudzinām Laimu, Māru, Dievu.

-Kā pašam ar muzicēšanu? Daudzi jūs zina kā mūziķi un dziedātāju.

-Mamma darbojās populārajā estrādes ansamblī “Kvelde”. Uz koncertiem braucu līdzi, tā kā ar mūziku esmu saistīts no bērnības. Kad atgriezos no armijas, mamma bija folkloras kopas vadītāja, mani iesaistīja, dziedāju tautasdziesmas. Kad kļuvu par draudzes vadītāju, mammas atstātais un paša sakrātais noder. Katrai gadskārtai savas dziesmas, tāpat katram daudzinājumam.

Tagad vadu dziesmu draugu kopu “Didam”. Sanāk tie, kuri grib padziedāt kopā, ne koncertēt, bet savam priekam. Ceļam augšā ziņģes, pirms gadu desmitiem populāras dziesmas, tādas kā par Pidriķi un Doroteju vai Aijas smaidu. Divreiz gadā sarīkojam plašāku sadziedāšanos, tad uz ekrāna ir vārdi. Meldiņus jau zina daudzi, vārdiem ļoti bieži pirmo pantiņu. Kad vārdi priekšā, visi var dziedāt. Ja kāds grib viens padziedāt, norunāt tautasdziesmu, arī to var darīt. Ir reizes kad gribas paklausīties kārtīgu smago roku.

-Ar cēsnieku Andri Vilderu sadarbība ir kopš “Kaugu­riešu” laikiem.

-Ik pa laikam Andris piezvana: “Ko tu saki, man ir tāda dziesma, atbrauc iedziedāt!” Pēc pusstundas esmu klāt. Dažas dziesmas esam ierakstījuši, tās ir aizmirstās no ziņģu plaukta. Ir doma par albumu.