Raksti

Skolās

Šī laika nodevas

Svētkos. Skolotāja Dzintra Ceple kopā ar skolēniem Lāčplēša dienas pasākumā, aizdedzot piemiņas svecītes.
Foto: No albuma

Dzintra Ceple ir direktores vietniece izglītības jomā, 1. un 3.klases audzinātāja, arī skolas deju kolektīva vadītāja, vien dejošana šobrīd atlikta.

Skolotāja stāsta, ka strādāt attālināti ar pirmajām klasēm ir daudz grūtāk nekā ar vecāko klašu audzēkņiem “Mazajiem skolotāji ir lielas autoritātes, viņi uztver visu, ko pasakām, ko iemācām. Un tieši tas notiek stundās klasē. Lai arī tagad vecāki ļoti palīdz, dažkārt bērni viņiem sakot – tu neesi skolotāja, tu nemāki iemācīt. Tad runāju individuāli ar bērnu videozvanā, 10 – 15 minūtēs tiekam galā ar uzdevumu, ko kopā ar vecākiem jau centušies izpildīt stundu.

Pirmajā klasē skolotāja klātbūtne klasē ļoti svarīga, jo bērnam viss jāiemāca. Paldies vecākiem, kuri daudz laika velta bērniem, bet ir daudzas lietas, kuras grūti izstāstīt un bērnam grūti uztvert mājas atmosfērā. Kad bērni ir klasē, tur viņiem ir cita uztvere, skolā vide uzliek pienākumu mācīties. Esot mājās, viss ir citādi, bērns vēl nesaprot, ka tas ir viņa darbs – mācīties mājās.”

Stāstot par pašas pārslēgšanos uz attālināto mācīšanu, skolotāja atzīst, ka tas bijis izaicinājums. Gatavojot uzdevumus, ko sūtīt bērniem, nācies iejusties skolēna lomā. Saprast, vai uzdevums viegli uztverams arī tad, ja blakus nav skolotājas, kura var sīkāk paskaidrot.

“Esmu ļoti daudz rakstījusi vecākiem, ko gribētu saņemt atpakaļ no skolēna, jo pirmās klases audzēknis mācās tikai kopā ar vecākiem. Viņš individuāli to nespēj darīt. Viegli nebija un nav joprojām, un ir skaidrs, ka diezgan daudz būs jāstrādā septembrī un oktobrī, jo tomēr būs zināmi robi,” secina skolotāja.

Arī viņa atzīst, ka darba dienas kļuvušas krietni garākas un laiks tajās burtiski aizlido. Jāstrādā jau ne tikai ar mazajiem, palīdzot arī vecāko klašu skolēniem citos priekšmetos.

“Jāatrod prasme motivēt, rakstiski to grūti izdarīt, man patīk sazināties videozvanā, tad saruna veidojas daudz rezultatīvāk. Galvenokārt jāpalīdz tiem, kuriem mācībās iet grūtāk, nevis tiem, kuri spēj tikt ar visu galā. Skolotājam jāatrod īstie vārdi, lai uzmundrinātu, rosinātu darīt, lai neļaujas vēlmei nepildīt. Kad uzdevums izpildīts, bērns ir pateicīgs, ka tomēr izdarījis. Tā paiet daudzas stundas, pašai sev laika atliek pavisam maz, bet ir lietas, ko nevaram mainīt, un tāpēc nevajag par tām satraukties. Tās ir šī laika nodevas, svarīgākais, lai bērnam tiešām ir ieguvums, lai viņam rodas rezultāts, pozitīvas domas,” saka Dz. Ceple.

Skolotāja atzīst ka ļoti pietrūkstot saskarsmes ar tiem mazajiem ķipariem: “Rīdzenē dzīvojot, izeju brīvdienā ārā, pēkš­ņi pieskrien kāds mazais, pasveicina, pasaka, ka gribas uz skolu, un skrien atpakaļ uz māju. Tā ir tik jauka sajūta! Visiem trūkst kopbūtnes klasē. Kā tagad smej, beidzot visi bērni grib uz skolu, un redzu, ka tā arī ir.”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *