Raksti

Skolās

Profesionālā izglītība izaicinājumu priekšā

Tehnoloģijas. Šobrīd gandrīz ikvienā profesijā ir nepieciešamas zināšanas arī IT jomā.
Foto: No albuma

Mūsu valsts izglītības sistēma ir nemitīgu pārmaiņu priekšā, taču pozitīvus rezultātus vēl īsti nemana. Daudz šķēpu tiek lauzts par skolu skaitu, audzēkņu skaitu tajās, notiek cīkstēšanās starp valsti un pašvaldībām, kam ir nedaudz citādi uzskati.

Visam šim juceklim pa vidu ir arī profesionālās skolas, par kurām augstākajā līmenī tikpat kā nerunā. Te jāpiekrīt Priekuļu tehnikuma direktora vietnieka attīstības jomā Aleksandra Ļubinska teiktajam, ka visu nosaka balsu vairākums: “Te nerunāju par kādu balsojumu parlamentā. Valstī ir ļoti daudz vidusskolu, tehnikumu – krietni mazāk, tad katrs var padomāt, cik skaļi izskan vienas vai otras puses argumenti, iespējams, tur ir arī tā atbilde par attieksmi pret profesionālo izglītību.”

Mūsu pusē ir divas profesionālās skolas – Cēsu Tehnoloģiju un Dizaina vidusskola un Priekuļu tehnikums. Sarunā ar šo skolu pārstāvjiem “Druva” centās noskaidrot problēmas, ar kādām jāsaskaras profesionālajai izglītībai, un iespējamos risinājumus.

Skolu specializācija

Ieskatoties profesionālo skolu piedāvājumā Vidzemē, redzam, ka, piemēram, ēdināšanas jomas speciālistus gatavo Priekuļos, Valmierā, Smiltenē, šķiet, ar grupu komplektāciju pārāk labi nevedas. Līdzīgus piemērus var atrast visos reģionos. Varbūt pareizāk būtu, ja reģionā būtu viena skola, kurā māca konkrētās specialitātēs, vai tā būtu ēdināšana, autotransports, būvdarbi vai cita, tad varētu vairāk līdzekļu ieguldīt mūsdienīgā infrastruktūrā, aprīkojumā, tad arī labāk komplektētos grupas un varētu piesaistīt labākos pedagogus.
A. Ļubinskis norāda, ka tas būtu prātīgākais risinājums: “Tam ir divi pozitīvi aspekti. Pirmkārt, tā ir valsts izglītība, kam tiek tērēta nodokļu maksātāju nauda, svarīgi to apsaimniekot iespējami efektīvāk. Ja infrastruktūru mēģinām nodrošināt iespējami augstākā līmenī, labāk to darīt vienā skolā Vidzemē. Attālumi nav tik lieli, lai audzēkņi nevarētu nokļūt uz izvēlēto mācību iestādi.

Otrs aspekts – tādējādi veidojas saprātīga studentu plūsma. Jo audzēkņu Vidzemē, un tā ir arī citos reģionos, ir tik, cik viņu ir. Ja vairākas skolas piedāvā vienu izglītības programmu, audzēkņi tiek sadalīti, nevienā skolā nav īsti nokomplektētas grupas. Varbūt pareizāk būtu, ja konkrēta specializācija būtu vienā no reģiona skolām un tajā būtu pietiekams audzēkņu skaits. Lai lielākā daļa pēc skolas beigšanas aiziet strādāt izraudzītajā nozarē vai arī tajā turpina mācības augstskolā.”

Cēsu Tehnoloģiju un Dizaina vidusskolas direktors Guntars Zvejnieks, piekrītot, ka konkurence uz vietu skolā noteikti uzlabotu rezultātus, tomēr norāda, ka skolu specializācija nav vienkārši vērtējams jautājums: “Īpaši tas attiecināms uz programmēšanu. To piedāvā Priekuļu tehnikumā, Valmieras tehnikumā pateikuši, ka no nākamā gada šāda programma būs, arī mēs esam pau­duši, ka mums tā būtu svarīga. Ar IT nozari ir interesanti, jo bez tās nākotnē nav iedomājama neviena nozare.”

A. Ļubinskis atzīst, ka iekārtas, tehnoloģijas, ko izmanto mācību procesā, nedrīkstētu atpalikt par vairāk nekā desmit gadiem. Lai tās atjaunotu, vajadzīgi līdzekļi. Vai labāk tos ieguldīt vienā skolā vai vairākās, pērkot vienu un to pašu? Protams, daudz tiek piesaistīti Eiropas fondu līdzekļi, bet arī te jautājums par to lietderīgu izmantošanu.

“Nedaudz sāk uzlaboties uzņēmējdarbības vēlme atbalstīt skolas, ir vairāki uzņēmumi, ar kuriem sadarbojamies. Viņi atrod iespējas materiāli palīdzēt mācību iestādei, jo apzinās, ka audzēkņi būs iepazīstināti ar viņu tehnoloģijām un, beidzot skolu, viņiem būs zināšanas konkrētajā jomā. Valstī esošā darbaspēka krīze mums nāk par labu, jo uzņēmēji uz profesionālajām skolām sāk skatīties kā uz jauno darbinieku sagatavošanas vietu,” norāda A. Ļubinskis.

Pedagogu trūkums arvien jūtamāks

Runājot par spēju piesaistīt pedagogus, G. Zvejnieks neslēpj, ka situācija ir kritiska, jo prasības pret pedagogiem aug: “Ir vēlams, lai pasniedzējam būtu saskarsme ar reālo vidi. Mācībām jākļūst mazāk teorētiskām, vairāk praktiskām, lai jaunietī veidojas izpratne, kā kura lieta darbojas, kāpēc tā ir vajadzīga. Tāpēc lielāka vērtība pasniedzējiem, kuri spēs apvienot teorētisko un praktisko, ar reāliem piemēriem pratīs pastāstīt par būtiskāko, jaunāko nozarē. Šādi pasniedzēji būs interesantāki arī jauniešiem.”

Arī Priekuļu tehnikuma pārstāvis uzsver, ka pedagogam jābūt nozares profesionālim, jo viņš māca profesionālo izglītību: “Man patīk tēze, ko dzirdēju diskusijā sadraudzības skolā Somijā, proti, ja gribi būt profesionālās izglītības skolotājs, tev jāpraktizē. Jā, šis skolotājs nevarēs skolā strādāt ar lielu slodzi, bet viņš būs ar labu praktisku pieredzi. Ja viņam ir savs uzņēmums, viņš nemitīgi ir saskarē ar nozari, seko līdzi jaunākajām tendencēm, šo pieredzi varēs nodot audzēkņiem. Zinām, cik strauji attīstās tehnoloģijas, un pasniedzējam jāspēj par tām stāstīt audzēkņiem. Šāda pasniedzēja mācīts audzēknis pēc skolas beigšanas būs gatavs startēt darba tirgū vai turpināt mācības augstskolā. Ne velti Vidzemes Augstskola labprāt sadarbojas ar profesionālajām skolām, augstskolā zina, ka, piemēram, datorsistēmu tehniķi, kas tur aiziet mācīties no Priekuļu tehnikuma, būs zinoši un labi sagatavoti.”

Par pedagogiem runā visā izglītības sistēmā, jo jāņem vērā kāda ļoti būtiska nianse. Proti, šī jaunā paaudze ir pilnīgi citāda, un nevienam nav pieredzes, kā šai paaudzei kaut ko iemācīt. Izglītība Latvijā taustās, nezina, ko un kā darīt, un pedagoga spēja mainīties ir ļoti izšķiroši svarīga.
A. Ļubinskis runā par vēl kādu būtisku lietu: “Cenšoties noskaidrot no uzņēmējiem, kādu jaunieti viņi sagaida no profesionālās skolas, dzirdam – iemāciet jaunietim strādāt komandā un būt atbildīgam. Un te rodas pretruna. Mūsu mēraukla ir audzēkņi, kuri beidz skolu, nokārtojot eksāmenu, un visā mācību procesā viņus uz šo mērķi vedam. Vai eksāmens ir atbilde uz spēju strādāt komandā, būt patstāvīgam, būt atbildīgam? Nē! Paliek jautājums, kuram tas jāsagatavo? Šobrīd jaunietis gaida darba burtnīcu, kur viss pateikts priekšā. Viņš nevēlas domāt, nevēlas pats meklēt inovatīvus risinājumus, viņam vajag stingru instrukciju. Un tad ir nākamā problēma, ir instrukcija, bet ir slinkums lasīt. Tad viņš meklē video pamācību, kā to izdarīt. Taču būtu ļoti svarīgi iemācīt bērniem pašiem radīt risinājumu, jo tikai tas ved uz inovāciju.”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *