Raksti

Jaunieši

Velobrauciens savieno Brīvības pieminekļus

Justīne Buliņa.
Foto: no albuma

Justīne Buliņa (26) sevi raksturo kā konstruktīvu un nedaudz pārgalvīgu personību. Viņa savām darbībām piešķir jēgu un pamatojumu. Kā atzīst pati jauniete, arī viņas ideja par 4.maija Kopības velobraucienu Rīga – Rauna ir neliela pārgalvība. Pasākums jau kļuvis par tradīciju, bet šogad tas norisinājās mazliet atšķirīgāk nekā iepriekš.

– Kā dzima ideja par Ko­pī­bas velobraucienu?
– Velobrauciens Rīga – Rauna simts kilometru garumā ir jēga, nevis iegriba. Šobrīd varu teikt, ka es sevi atradu Raunā, bet tas bija vesels ceļš, un arī šie simts kilometri patiesībā bija sevis meklējumu kilometri. Uzdrīk­stē­ties ko neiedomājamu, apņemties nesaprotamo, pārvarēt sevi, riskēt un uzņemties atbildību. Gribētos pat šo rindu turpināt ar – veidot valsti. Spēcīgi, vai ne? Bet ar domu par abu apdzīvotu vietu – Raunas un Rīgas – Brīvības pieminekļu savienošanu es veidoju arī sevī jauna līmeņa izpratni par valsts nozīmi un priecājos, ka tālāk šī sajūta aizgāja dzīvot citos. Tas arī ir brauciena mērķis – saprast, ka tieši individuālās darbības, kuras it kā ir tikai atkarīgas no mums, veido veselu valsti, ja mācāmies to darīt kopā.

– Ko tev nozīmēja šīs sākotnējās idejas īstenošana?
– Es gribēju izaicināt tikai sevi un biju ļoti augstā saviļņojuma līmenī, redzot atsaucību braucienam. Pirmais gads bija emociju pilna bumba, kurā, kad braucu šos 100 km, kāds man bija piešuvis spārnus – nejutu kāju sāpes, neuzmācās miegs un nogurums. Tā gada brauciens bija man ļoti personīgs. Varu diezgan droši teikt, ka pēc tās dienas man nekas nav neiespējams, jo vienīgās bremzes, kuras nomet visu mierā, ir tikai mūsu pašu bailes un neticība sev. Un, ja man kaut kas apstājas, zinu, kura detaļa manā galvā jānomaina.

– Kas ir velobrauciena uzvara?
– Uzvara nav nobrauktajos kilometros. Velobrauciens ilgst aptuveni desmit stundas – to var visi, uzvara ir “piecelt savu pēcpusi”, arī mentāli. Tiesa gan, sākumā ne­biju rēķinājusies, ka man nāksies ilgstoši atbildēt par savu ideju. Pirmajā gadā finišā tika pieprasīts un sasolīts, ka pasākums notiks arī nākamgad. Atteikties no šī visa bija grūti.

– Kā juties šogad, kad pasākums nevarēja noritēt ierastajā formā – braukt visiem kopā?
– Velobrauciens šogad būtu norisinājies ceturto reizi. Jāatzīst, bija liels atvieglojums, ka man nebija jāpieņem lēmums braucienu nerīkot, to izdarīja citi apstākļi. Bet nekas nenotiek nejauši, un pandēmija šim braucienam iedeva jaunu elpu arī manā galvā. Spējat vien iedomāties to iekšējo trīcekli un saviļņojumu, kad valsts darbība ir tikpat kā apturēta, bet 4.maija svētkos pa kalnu Raunā ripo manas idejas vēstneši? Es varbūt varēju būt nedaudz nogurusi no šīs idejas nešanas pasaulē, bet šobrīd tas vairs nav atkarīgs no manis, cilvēki paši dodas simt kilometru distancēs, turas kopā, solidarizējas cit ar citu, meklē brīvību un sevi, apceļo Latviju un kā pievienoto vērtību – tie identificē to visu ar Kopības ve­lobraucienu. To pierādīja arī ak­cija, kuru šogad izsludināju dienu pirms tās sākuma. Četrās dienās visā Latvijā tika nomīti un reģistrēti vairāk par 5 000 km. Tik gara ir mūsu kopība Latvijā.

– Kur tevī dzimst šādas idejas?
– Man šis jautājums izraisa smaidu. Es reizēm sev to prasu ar palīgā sauciena izteiksmi, jo to vi­su, kas manī rodas, nav viegli izaudzēt par kaut ko vērtīgu. Visos dzīves periodos mani lielie pārdomu, iedvesmu un ideju avoti ir cilvēks un spēja pieņemt individualitāti.

Man ir diezgan nešpetns un kategorisks raksturs, bet vienīgais, kam nekad nepiekāpšos, ir netaisnība. Tāpēc izprast sevi, cilvēkus, doties pretī kādam, piekāpties, piedot un palūgt piedošanu, veidot saskaņu ar apkārtējo vidi, dabu, telpu – tas viss noved pie jaunām idejām gan tiešā darba jomā, gan izaicinājumos un brīvā laika nodarbēs, arī kultūrā un mākslā.

– Vai visas savas idejas pieraksti un realizē?
– Es patiesībā cenšos pat nenoformulēt katru ideju, jo viss ir pro­cess, bet ne viss ir jārealizē. Iespējams, būtu jauki apskatīties manas izdomas kapacitāti vienuviet, bet, lai to visu pierakstītu, tas aizņemtu pārāk daudz laika. Aizraušanās ar kultūras un mākslas notikumu organizēšanu man pierādīja, ka es nemāku radīt pasākumu, es izdzīvoju ideju, tāpēc man ir ļoti grūti noturēt manas idejas kā ilgtermiņa projektus. Katru darbību laižu caur personīgu piedzīvojumu vai pārdzīvojumu, atdodu ļoti daudz no sevis, un ir diezgan saprotami, ka vēlos doties uz priekšu, nevis palikt pie vecā. Tur arī tās idejas rodas – ejot uz priekšu. Kopības velo­brauciena kontekstā šogad sapratu, ka ir iespējams manas idejas veidot arī ilgtermiņam. Ir gan daudz grūtāk atrast iekšējo dzinuli katru reizi no jauna principā vienam un tam pašam, un tas jau laikam mani arī līdz šim ir biedējis, ka neatradīšu pietiekami lielu jaudu sevī. Aizdegties no jauna vienmēr ir vieglāk, nekā turēt dzīvu uguni ilgstoši. Bet mērķis jau nav vieglāk!

– Šobrīd esi metusies kādā jaunā sevis izaicinājumā?
-Jā, mani ceļi ir tikpat neizdibināmi kā Dieva ceļi. Tas laikam tāpēc, ka mums līdzīgs galamērķis. Sākumā strādāju tūrisma nozarē Raunā. Pa ceļam trāpījās visādas idejas un iespējas, kurām nespēju pretoties, un vēlāk arī pateikt “nē” kļuva aizvien grūtāk.

Tālāk nonācu līdz darbam ar jauniešiem. Kad sāku aptvert to lauku, sapratu, ka neviena cita prioritāte man kā profesionālim nav tik svarīga kā jēdzīga dzīve jauniešiem, jo es pati biju tikko no zemā pašvērtējuma mētelīša izkāpušais jaunietis. Tā nonācu līdz izglītības sistēmai, strādāju skolā par direktora vietnieci neformālās izglītības jautājumos un audzinu brīnišķīgu bariņu jauniešu, esot viņu klases audzinātāja. Katru rītu, pirms izeju no mājas, ceru uz sevi kā jēdzīgu elementu jauniešu dzīvē. Un tam vajag laiku, tāpēc arī samainīju darbus atbilstoši prioritātēm.
Ejot arī profesionālās pilnveides ceļu, esmu sapratusi, ka kopumā esmu sistēmu cilvēks. Ko tas paredz? Fakti – rīcība – rezultāts. Kur es strādāšu pēc gada vai diviem? Tas atkarīgs no sasniegtajiem rezultātiem. Tā es sev definēju to, kāpēc mana dzīve izskatās pēc nepatstāvības, haosa un tik krasi mainās jomas un prioritātes. Es eju no mērķa uz mērķi.

– Kur savā ideju virpulī ikdienā rodi mieru?
– Savulaik domāju, ka mieru gūstu darbā, jo man patīk redzēt, ka mans darbs ir vērtīgs, bet, protams, tās bija jaunības maksimālisma muļķības. Jaunība vēl ir, maksimālisma arī diezgan daudz, bet šo muļķību es mēdzu pārvērst par iespēju, jo dot sev laiku un mieru arī ir darbs. Bija brīdis, kad es pati vairs nekontrolēju patērētās enerģijas apjomus un sapratu, ka man kaut kas “jāmet mierā”. Tas gan nav manā garā, tāpēc samainīju prioritātes. Šobrīd gūstu mieru, darot lietas arī tikai sev, restaurējot vecas durvis, iekopjot kādu zemes pleķīti, uztaisot koka krēslu un sapņojot, skatoties tālumā. Jeb – reizēm atļaujos visu uztvert viegli un bez raizēm!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *