Raksti

Jaunieši

Starp aizsargiem un uzbrucējiem

Ar aizrautību. Nikola Kovaļevska atzīst, ka futbolā nepieciešama taktiskā domāšana, fiziskais spēks un ātrums, bet visvairāk viņu saista komandas gars, kopības sajūta.
Foto: no albuma

Viņas sirdslieta ir pasākumu organizēšana, bet nu jau vairāk nekā sešus gadus savu dzīvi Nikola Kovaļevska (20) saista ar futbolu.

Dzērbenes puses vēji jaunieti 3.klasē “atpūtuši” uz Prie­kuļiem, kur dzīvojusi un skolojusies. Tagad Nikola Biznesa augst­skolā “Turība” studē sabiedrisko attiecību specialitāti, bet brīvos brīžus pavada futbola laukumā.

Kā sākās šī aizraušanās? Ni­kola atklāj: “Brālim krusttēvs ir futbola kluba “Priekuļi” prezidents, kad biju bērns, viņš pie mums bieži ciemojās un stāstīja par šo sporta spēli. Agrāk spēju tikai iztēloties, ka futbola komandā būšu vārtsargs, jo šķita, ka man tas padodas un patīk. Kad mācījos Priekuļu vidusskolas 8.klasē, galvā nemitīgi bija doma par meiteņu futbolu. Es gan nebiju iniciatore sieviešu komandas izveidei, bet satiku līdzīgi domājošas meitenes, kuras arī vēlējās spēlēt futbolu, un “salasījām” komandu.”

Nikola atzīst, ka pirms tam attiecības ar sportu un fiziskām aktivitātēm nebija tās labākās, sporta stundas skolā apmeklējusi nelabprāt. “Kad sāku spēlēt futbolu, viss mainījās un sports kļuva par mīļāko stundu,” atklāj jauniete.

Pirmo treniņu Nikola atceras ļoti labi. Sapulcējušās 20 meitenes, pat vairāk nekā puišu komandā. “Stāvējām visas godīgi vienā līnijā. Bija eiforiska sajūta, jo bijām meitenes ar interesi par futbolu. Protams, laika gaitā skaits treniņos samazinājās, bet tolaik mans sapnis bija spēlēt “lielo spēli” – 11 pret 11,” atminas Nikola.

Šogad aprīlī apritēja seši gadi, kopš Nikola trenējas futbolā. “Ti­kai pagājušajā gadā mana futbola kluba komanda iestājās Latvijas Sieviešu futbola 1. līgā, kur sapnis par “lielo komandas spēli” sāka piepildīties. Tas bija ļoti ilgi gaidīts un lolots. No sākotnējā sastāva gan esam palikušas tikai trīs – es, Everita Kamarūta un Linda Broka -, bet priecājos, ka komandā ir dažāda vecuma meitenes un sievietes. Ar nepacietību gaidām otro sezonu,” stāsta jauniete.

Nikola smaida un atzīst, ka komandā ir universālais kareivis, spēlē dažādās pozīcijās, bet visbiežāk ir centra pussargs – savienojošā saite starp aizsargiem un uzbrucējiem.

Protams, ārkārtējās situācijas ieviešana valstī ir mainījusi treniņu iespējas, bet pirms viltīgā vīrusa pandēmijas futbola treniņi notika trīs reizes nedēļā. Ziemā komandas dalībnieces divas reizes nedēļā apmeklē trenažieru zāli. Nikola priecājas, ka nu ir dota zaļā gaisma komandu sportiskajām aktivitātēm, ir iespēja sanākt visām kopā un trenēties stadionā, ievērojot drošības pasākumus.

“Ja kādreiz man nepatika sports un viss, kas ar to saistīts bija svešs, līdzko izmēģināju spēkus futbolā, esmu iemīlējusi visus citus sporta veidus. Šobrīd es nespēju iedomāties, ko darītu bez sporta. Sportiskas aktivitātes ir liela daļa no manas dzīves, ikdienā esmu ne tikai ar futbola bumbu laukumā, katru dienu ir vēl citi treniņi, es skrienu vai daru ko citu,” stāsta Nikola un atzīst, ka visvairāk tomēr patīk komandas sports, kur nepieciešama taktiskā domāšana, fiziskais spēks un ātrums. “ Esmu iemācījusies strādāt komandā, šī prasme man palīdz ikvienā darbā un mācībās, jo sadarboties jāmāk ne tikai futbola laukumā, arī visās dzīves jomās.”

Uz jautājumu, vai futbols ir sievišķīgs sporta veids, Nikola atbild: “Varbūt dziļi sirdī esmu feministe, bet uzskatu, ka nav tāda sporta veida, kurā nevarētu trenēties sievietes. Pirms nepamēģināsi, nezināsi, kā tas ir. Ļoti daudziem ir stereotipi par sievietēm, kuras spēlē futbolu. Vairums sabiedrības uzskata, ka tas nav sievišķīgs sporta veids, ka sievietes uz laukuma kļūst agresīvas, traumē sevi un pēc tam nevar dzemdēt bērnus. Dzirdēts ir daudz kas! Manuprāt, futbola kluba “Cē­sis/Priekuļi” sieviešu komanda ir labs piemērs, ka tādām runām nav pamata. Lai izceltu sievišķīgumu, mūsu formas ir rozā toņos, mums patīk pucēties un fotografēties. Mēs esam sievietes, kurām patīk futbols, un nebaidāmies kādu arī iedunkāt, ja nepieciešams,” smejas Nikola. Papildinot sacīto, jauniete bilst: “Komandā esmu atradusi draugus un sabiedrotos, tā sajūta ir fantastiska. Es jūtos kā lielā un laimīgā ģimenē. Mēs, komandas meitenes, nepacietīgi gaidām, kad atsāksies spēļu sezona, un priecāsimies par skatītājiem tribīnēs.”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *