Raksti

Jaunieši

Magnēts – militārisms

Brīvdienās “pazūd” mežā. Sievišķīgā un atraktīvā jauniete Ilva Kalniņa ir pārņemta ar zemessargu aktivitātēm, kā arī nākotnes plāniem, tikai ģimenei pietrūkstot atkal mežā “pazudušās” meitas.
Foto: Madara Židaua

Nav daudz jauniešu, kurus laikapstākļi un fiziskās grūtības nebiedētu dotiesmežā, līst pa dubļiem un tā būt gatavam ko mācīties. Vēl nereālāka šķiet varbūtība mūsu apkaimē sastapt jaunu, atraktīvu, ar pašironiju apveltītu dāmu, kura ar to visu sapņo saistīt savu dzīvi. Tomēr šo pārliecību satrieca Cēsīs piedzīvotā tikšanās ar tieši tik košu topošo vidusskolas absolventi Ilvu Kalniņu.

Astoņpadsmitgadīgā Ilva atklāj – visas cerības un dzīves plānus viņa saista ar mācībām Aizsardzības akadēmijā, pieļaujot arī ceļu uz profesionālo dienestu. Lai gan vaļasprieku un sabiedriskas darbošanās pieredzes jaunajai dāmai netrūkst, tomēr nevienu citu jomu viņa nav gatava pieņemt.

Ilva uzaugusi kā trešā atvase četru bērnu ģimenē, Mārsnēnos dzīvo kopš dzimšanas. Pēc vietējās pamatskolas absolvēšanas vairums viņas skolasbiedru dodas uz Priekuļu vidusskolu, Priekuļu tehnikumu vai kādu no Cēsu izglītības iestādēm. Arī Ilva apsvērusi iespēju turpināt mācības Cēsīs, tomēr izšķirošajā brīdī nolēmusi, ka jāaiziet no pazīstamās vides. “Es gribēju kaut kur prom, gribēju citus cilvēkus, jaunus iespaidus,” atceras vidusskolniece.

Valmieras Valsts ģimnāziju, kuru jauniete šogad gatavojas absolvēt, viņai ieteikusi draudzene, kura tur mācījusies. Sarunā manāms vidusskolas noslēgumam raksturīgais sagurums, tomēr Ilva atzīst – “citādi ir labi!” – un novērtē pedagogu sapratni pret viņas centieniem apvienot mācības ar jaunsargu un nu jau arī zemessargu aktivitātēm, kas paņem daudz laika.

Runājot par nākotnes studijām, Ilva domā, ka bez sapņa par Aizsardzības akadēmiju jābūt arī kādam rezerves variantam, ja nu iecerētais neizdodas. “Bet joprojām nezinu, kas man vēl tā patiktu un tikpat spētu aizraut,” atzīst jauniete. Ja Aizsardzības akadēmijā iestāties tomēr neizdosies, Ilva jaunības maksimālismā izmet: “Tad es vienkārši salūzīšu.”

Tomēr pēc mirkļa jauniete atklāj, ka varbūt tad uz gadu iesaistīsies Eiropas brīvprātīgā darba projektā. Viņai ir izteikts piedāvājums Norvēģijā strādāt ar cilvēkiem, kuriem ir garīga rakstura traucējumi. Sociālais darbs jaunietei nav svešs – nedaudz tas iepazīts gan Latvijā, gan Eiropā. Darbojoties Liepas un Mārsnēnu jauniešu centros, Ilvai pērnvasar radusies iespēja starptautiska projekta ietvaros doties uz Romu smelties pieredzi darbā ar cilvēkiem, kuriem ir kustību traucējumi. Tur, uzklausot kādas ratiņkrēslam piekaltas itāļu kundzes teikto “man nav ierobežojumu, pilsētai ir ierobežojumi”, Ilva aptvērusi, ka svarīgākais ir pareiza attieksme pret grūtībām.

Jaunsardzē meitene darbojas no 13 gadu vecuma. “Kad mācījos Mārsnēnos, vienmēr, atzīmējot 11.novembri, no Cēsīm pie mums brauca jaunsargi un zemessargi, bija dažādi uzdevumi, arī jālien uz vēdera, bija ieroči un viss pārējais,” viņa atceras, norādot, ka toreiz visi klasē esošie deviņi skolēni iestājušies jaunsargos. “Bet es laikam biju vienīgā, kura brauca uz pilnīgi visām nometnēm. Kad citiem likās, ka ir pārāk auksts, vējš vai lietus, man tik un tā bija tā sajūta – aiziet! Jo trakāk, jo labāk man,” secina Ilva.

Ilvas jaunsargu instruktors ir arī Zemessardzes instruktors. Tu­vojoties jaunietes pilngadībai, viņš ieteicis turpināt gaitas Ze­messardzē. Ieguvusi ārstu komisijas atzinumu un nokārtojusi fizisko spēju testu, Ilva nodeva zemessargu zvērestu, un tagad aptuveni trīs gadus viņa būs abos formējumos. No jaunsargiem jauniete automātiski izstāsies, kad kļūs 21 gadu veca.

Ar Ilvu tiekamies viņai liela notikuma priekšvakarā – meitenei atlikušas divas brīvdienas, lai sagatavotos trīs nedēļu nometnei Alūksnes pusē, kur paredzētas Zemessardzes 1.līmeņa pamatapmācības. “Tas ir pamats, kas jāzina katram zemessargam. Lielu daļu gan esmu apguvusi Jaun­sardzē, bet vienmēr var uzzināt kaut ko jaunu, būs citi instruktori, viņi stāstīs citādi. Ir ļoti daudz mazu lietiņu, kas katra savā veidā ieguļ galvā,” stāsta jauniete. Ilgāk prom no mājām Ilva jau bijusi, tomēr par šoreiz gaidāmo izjūt nelielu nedrošību: “Līdz šim nav bijis, ka tik ilgi bez pārtraukuma būtu formā un tādā vidē,” pārdomās dalās meitene.

Lai gan 12.klasē ilgstoša prombūtne no skolas šķiet nevēlama, Ilva ar pedagogu atsaucību ir saplānojusi, kā pēc tam nokārtot visas mācību saistības. Vēl līdz 11.klasei Ilva arī dejojusi tautas dejas – sākumā Mārsnēnos un pēc tam jau vidusskolas kolektīvā. Dejošana meitenei ļoti ejot pie sirds, vienubrīd viņa apmeklējusi arī līnijdejas, tomēr intensīvā dzīves ritma dēļ šogad uz brīdi nolemts pārtraukt mākslinieciskās aktivitātes.
Ģimene, jo īpaši tētis, Ilvu ļoti atbalstot un priecājoties, ka meita atradusi sirdij tīkamu nodarbi. Mamma gan nedaudz pārdzīvojot, ka teju visas brīvdienas meita pavadot mācībās un nodarbībās. “Atkal tu uz mežu!” viņa bieži dzirdot, jo mācību un ārpusskolas nodarbību dēļ reti ir mājās. “Vec­māmiņa savukārt domā, ka pie Zemessardzes turos, lai biežāk atrastos puišu sabiedrībā,” nosmaida jaunā dāma.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *