Raksti

Dzīves stils

Nepalikt par tiltu tukšā vietā

Jānis Gabrāns

Rīt Vasarsvētki, un ar dievkalpojumu Cēsu sv. Jāņa baznīcā tiks ievadīta svētku nedēļa, atzīmējot tās 725.gadadienu. Dievkalpojumu vadīs Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags. Ņemot vērā šo nozīmīgo notikumu, „Druva” izteica vēlmi uz sestdienas interviju aicināt J. Vanagu, un laipni saņēmām piekrišanu.

– Ar kādām domām braucat uz Cēsīm?

– Ar ļoti pozitīvām. Cēsu sv, Jāņa draudze ir viena no tradīcijām bagātākām luterāņu draudzēm latviskā pilsētā. Tā cauri gadsimtiem piedalījusies apkārtējās vides veidošanā. Man prieks redzēt, ka arī dievnams pamazām sakārtojas.

– Ziemassvētki un Lieldienas ir ikvienam zināmi svētki, bet Vasarsvētki paiet klusāk. Ko kristiešiem nozīmē šie svētki?

– Vasarsvētki varbūt ir mazāk saprotami. Ziemassvētki, Lieldienas saistīti ar taustāmām, pieredzamām lietām. Vienā gadījumā ir Kristus dzimšana, ko varam labi iedomāties, domājot par savu bērnu piedzimšanu vai savām dzimumdienām. Arī Kristus augšāmcelšanās, lai gan nav ar prātu tik vienkārši aptverams, tomēr ir redzams notikums. Mēs saprotam, ka augšāmcelšanās tā ir Kristus uzvara pār nāvi, kas dod augšāmcelšanās un mūžīgās dzīvības cerības visiem, kas Viņam tic.

Ar Vasarsvētkiem grūtāk, tur maz tā taustāmā elementa. Vasarsvētkos pieminam notikumu, kad pār apustuļiem nāca Svētais gars. Zinām, ka viens Dievs pastāv trīs personās – Tēvs, Dēls un Svētais gars, un tieši šis pēdējais ir tas noslēpumainākais. Pār apustuļiem Viņš nāca kā uguns liesmas no debesīm, bet pār katru cilvēku tas nenāk ārēji redzamā veidā. Cilvēks Svētā gara dāvanas saņem kristības sakramentā. Svētais gars mājo katrā kristietī, gribēdams viņu pilnveidot, attīstīt, tuvināt Dievam. Svētā gara darbība ir iekšēja, neredzama, bet vairāk izjūtama. Tomēr šodien tā ir vissvarīgākā Dieva aktivitāte cilvēkos un pasaulē. Svētais gars cilvēkam atnes ticību, rada pareizu priekšstatu par sevi, par grēka apziņu, mudina uz grēku nožēlošanu, dzīves uzlabošanu. Svētajā garā cilvēki saņem dāvanas kaut ko garīgi darīt, piemēram, mācītājam – sludināt, draudzes darbiniekiem – darboties citās jomās, piemēram, mācīt bērnus svētdienas skolā. Bieži cilvēki saka, ka pirms tam nav pat nojautuši, ka viņiem ir tādas spējas vai dāvanas.

Vasarsvētkus mēdz dēvēt arī par Baznīcas dzimšanas dienu. Baznīca sākās brīdī, kad Svētais gars nāca pār cilvēkiem, un sāka viņos darboties.

– Kā kristīgā baznīca jūtas mūsdienās, jo savulaik izskanēja viedoklis, ka moderno tehnoloģiju ienākšana iezīmēs kristīgās baznīcas beigas?

– Šādi pareģojumi izskan ik pa laikam. Baznīcai šis ir izaicinājuma laiks, jo viss mainās ļoti strauji. Bet šis ir izaicinājuma laiks arī katram cilvēkam un sabiedrībai kopumā.

Redzēju tādu fotogrāfiju. Japāņi uzbūvējuši Ekvadorā tiltu pār upi, un devuši garantiju, ka tas izturēs visas vētras. Un viņiem bija taisnība. Uznāca traka vētra ar negaisu, īsā laikā nolija milzīgs ūdens daudzums, un tilts tiešām izturēja. Bet neizturēja apkārtējā vide, kardināli mainījās reljefs. Tagad tilts stāv sausā vietā, abi gali vaļā, nav nekādu pievedceļu, upe mainījusi gultni un tek citā vietā.

Baznīcai jāreaģē uz izmaiņām, kas notiek pasaulē, sabiedrībā, lai tā nepaliek kā šis tilts tukšā vietā, kur tas nevienam nav vajadzīgs. Nevar uz šodien jautājumiem piedāvāt 19.vai pat 15.gadsimta atbildes. Lai gan cilvēkiem ir jautājumi, kas nemainās nekad, piemēram, kas es esmu; kas ar mani notiks pēc nāves; vai ir Dievs; kādas ir manas attiecības ar viņu?

Ja runājam par modernajām tehnoloģijām, jāsaka, ka internets ir ļoti labs instruments, ar kura palīdzību Baznīca var dot savu vēsti cilvēkiem. Arī citas tehnoloģijas atvieglo dzīvi, tomēr nekas nespēj aizstāt cilvēku sastapšanos. Komunikācija internetā vai ar īsziņu starpniecību var piedāvāt tikai attiecību surogātu. Zinu, ka ir cilvēki, kuri tā iegrimuši virtuālajā pasaulē, ka nenāk nemaz ārā.

Bet tieši šajā laikmetā cilvēku vēlme pēc savstarpējām attiecībām ir īpaši liela, un baznīca var būt cilvēku sapulcēšanās un satikšanās vieta. Gan savā starpā, gan ar Dievu.

Šobrīd Baznīcas skaitliskais lielums un vieta sabiedrībā Eiropā ir recesijas stāvoklī, bet tajā pat laikā redzam, cik ļoti tā aug Āzijā un Āfrikā. Smaguma centrs ir pārvietojies, bet Baznīca ir globāla parādība, kas pastāvēs līdz pasaules galam.

– Varbūt šajos grūtajos laikos cilvēki vairāk meklē glābiņu pie Dieva?

– Zinu, ka tagad cilvēki vairāk, nekā agrāk iet uz kazino un spēlē azartspēles. To stāstīja kāds pazīstams krupjē.

Nedaudz skeptiski raugos uz to, ka Baznīca šobrīd varētu piedāvāt kādu brīnumnūjiņu. Ka šajā grūtajā laikā mēs drusku paticēsim, un kad krīze būs garām, atgriezīsimies vecajās sliedēs. Tā tas nenotiek. Šajā krīzes laikā jārunā par secinājumiem, kas mums jāizdara. Jāsaprot, kurp mūs novedusi domāšana, kas balstīta uz citu filozofiju, nekā kristīgā ticība. Sabiedrībā valdīja individuālisms, egoisms, vēlēšanās visu balstīt materiālās vērtībās. Iemesls, kas novedis pie ekonomiskās krīzes, ir vienkāršs. Cilvēki meklēja un atrada iespēju iegūt lielas bagātības, neko labu neienesot šajā pasaulē priekš citiem. Pēdējā laikā interesējos, kā šie procesi notiek, un mani pārsteidza piemērs, kā radušies daži no slavenākajiem pasaules miljardieriem. Ar kādām metodēm viņi to panākuši. Pie akciju brokera viņi aizņēmās akcijas, nevis nopirka, bet vienkārši aizņēmās. Tad tās pārdeva, cerot, ka akciju vērtība kritīsies. Parasti cilvēki cer, ka akciju vērtība augs, bet viņiem vajadzīgs pretējais. Un kad vērtība ir lejā, viņi tās pa lēto atpirka, atdeva brokerim un paturēja starpību. Tā iegūta milzīga nauda, tikai ar kaut kādu virtuālo darbību, pilnīgi neko neražojot. Tā kā šī pasaule lielā mērā balstīta uz šādām darbībām, tā nevarēja nesabrukt. Jo Dievs ir teicis: “Tev būs sviedros savu maizi ēst”, bet cilvēki gribēja tikai ar augļošanu tikt bagāti. Tagad ir daudz nopietnāks jautājums – vai pēc krīzes spēsim sabiedrību, dzīvi un pasauli veidot pēc pavisam citiem ilgtspējīgiem principiem.

– Tikko aizvadīti Ģimenes svētki, kuru ideja ir atgādināt Latvijas sabiedrībai tradicionālo pamatvērtību nozīmi. Vai tiešām cilvēkiem nepieciešams atgādināt par pamatvērtībām? Esam tās aizmirsuši?

– Jau sen. Domāju, ka mūsu sabiedrība, varbūt arī Baznīca Atmodas laikā nenovērtēja, cik dziļi cilvēkus skāris padomju laika ateisms un vulgārais materiālisms. Tagad to vulgāro ideoloģisko materiālismu aizstājis vulgārais praktiskais materiālisms ar patērētāju filozofiju. Mūsu sabiedrība ir ļoti atrauta no veselīga kristīgā mantojuma. Cilvēki, kuri ienāk draudzēs, bieži vien ir bez kādām tradīcijām, bez kāda fona. Viņiem nav kristīgu vecāku, viņi nezina, kas baznīcā notiek, viņi nezina neko no Bībeles, viņiem ir tikai kaut kādas ilgas pēc Dieva. Viņi sāk pilnīgi tukšā vietā. Rietumu pasaulē ir savādāk, tur tas fons ir daudz jūtamāks. Vecāki varbūt nav gājuši baznīcā, bet viņi ir baznīcas locekļi, viņiem mājās ir Bībele, viņi apmēram zina, kas tur rakstīts. Jau sen bija jādomā, kā atdzīvināt veselīgu un dzīvotspējīgu pasaules skatījumu, bet mēs esam ielekuši tajā Rietumeiropas vilcienā, kas ripo pa nogāzi lejup. Te nedomāju tik daudz ekonomiskā, cik dzīvotspējas ziņā.

– Ko varat vēlēt draudzei un cēsniekiem baznīcas jubilejā?

– Cēsniekiem gribētu novēlēt paskatīties uz baznīcu ne tikai kā uz vēsturisku vērtību, muzeju, vai varenu celtni. Patiesībā tas ir nams, kur jūs varat sastapties ar Dievu tā, kā nekur citur. Ieiešana pa baznīcas durvīm jums var būt ieiešana mūžīgā dzīvībā un jēgpilnā dzīvošanā šajā pasaulē. Nekas pasaulē nav nozīmīgāks kā dzīve ar Dievu, un tā sākas un īstenojas baznīcā.

Draudzei novēlu spēt to pēc iespējas skaidrāk un aicinošāk paskaidrot. Draudzei nav jābūt noslēgtai, bet atvērtai kopienai, kas cilvēkus aicina nevis pie sevis, bet pie Kristus. Visu interviju lasiet „Druvā”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *