Sestdiena, 4. maijs
Vārda dienas: Vizbulīte, Viola, Vijolīte

Mūzikas valoda aizstāj ikvienu valodu

Līga Salnite
15:42
22.02.2021
50
Ilmars Vejins 1

Cēsnieks Ilmārs Vējiņš atgriezies pie jaunības aizraušanās – vijoļspēles. Uz to vedinājis meitas draugs, britu ģitārists, aktieris un filmu veidotājs Sems Hārdijs.

Nekad nav par vēlu modināt snaudošo. Vēl jo vairāk, ja tas ir talants un kaislība, kas pragmatisko vajadzību kārtā kā šķietami nelietderīgs iegūlis kādā prāta bēniņu stūrī.

Šis stāsts ir par atgriešanos pie personības saknēm un sapņiem, neļaujoties nožēlai par it kā pazaudētiem gadiem talanta slīpēšanā, bet gan brieduma gados atrotot piedurknes un mērķtiecīgi brienot atpakaļ uz savējo taku. Par to, kā šī izvēle piešķiļ dzirksti jaunam dzīves posmam un būvē tiltu uz citu kultūru.

Ilmāra Vējiņa vijoļspēli pirmo reizi izdzirdēju 2018.gada pavasarī Cēsu Centrālās bibliotēkas pasākumā, kur viņš bija ieradies atbalstīt meitu Jutu (ar starptautisko pseidonīmu – Juta Stīla), bijušo kikboksa čempioni, viņas pirmās bērnu grāmatas publicitātes pasākumā. Toreiz nenojautu stāstu, kas ir aiz šī muzikālā priekšnesuma.

Gandrīz trīs gadus vēlāk uzrunājot Ilmāru, “Druvai” tapa zināms, ka vijole savulaik apgūta nopietni: bērnībā šīs spēles pamati ielikti Cēsu Mūzikas skolā izcilu pedagogu vadībā, pēcāk mācības turpinātas mediņos (toreiz – Rīgas 1.mūzikas skola). Bijuši arī panākumi konkursos, taču astoņdesmito gadu sākumā no vijoļspēles novērsies. “Nemācēju ieraudzīt perspektīvu,” teic Ilmārs, atzīstot, ka tagad būtu vēlējies, lai kāds tobrīd viņu būtu stingrāk piebikstījis. Taču arī ar vijoli atgadījusies tehniska ķeza, tas jau nācis kā zīme. No mūzikas pavisam nav aizgājis, dziedāts ansamblī “Tremolo”, kādu gadu Zigmara Liepiņa radošajā vienībā “Opus”, taču jaunības dullums nedevis miera meklēt vēl ko citu. Gribējies arī gādāt par nodrošinātu dzīvi ģimenei. Dažādās nodarbošanās, kas vairāk nekā 20 gadu laikā iemēģinātas ģimenes budžeta uzturēšanai, nav bijušas saistītas ar mūziku. Nu izaudzinātas trīs meitas, un Juta “Druvai” atklāj – tētim šajā laikā vijoles ļoti pietrūcis, taču nodrošināt stabilitāti savējiem bijis svarīgāk. “Manuprāt, tas ir iemesls, kāpēc viņš vienmēr atbalstīja mūsu mērķus, lai cik traki tie citiem likās. Tētis gribēja, lai mēs dzīvē darām to, kas mūsu sirdij tuvs,” teic Ilmāra meita, piemetinot, ka tieši tēvs uzklausījis viņas vēlmi trenēties cīņās un aizvedis uz pirmo treniņu. Pirms gadiem sešiem Ilmāra audzināšanas ieguldījums atspēlējies. Meita Juta dzīvo Lielbritānijā, Londonā, kur mīla savedusi kopā ar profesionālu ģitāristu, aktieri un filmu veidotāju Semu Hārdiju. Pirmo reizi Ilmārs ar meitas izredzēto saticies Latvijā 2014.gadā. Britu viesis atceras – lai arī abi kungi nav pratuši otra valodu, viņi nejauši atraduši veidu, kā komunicēt – ar mūziku, jo Semam paķērusies līdzi arī ģitāra. “Toreiz viņš man deva vienu no vērtīgākajiem muzikālajiem padomiem, ko jebkad esmu saņēmis – lai spēlējot aizdomājos par emocijām un integrēju tās notīs. Uzreiz pamanīju atšķirību savā spēlē.”

Nākamajā viesošanās reizē Latvijā Sems ar Ilmāru kopā muzicējuši gandrīz katru vakaru, kopā radījuši jaunas melodijas. “Manuprāt, Ilmāram vajadzētu uzstāties kopā ar orķestriem visā pasaulē!” teic meitas draugs un saspēles biedrs. Sems izlēmis, ka vēlas ierakstīt albumu ar Ilmāru. Arī par šo brīdi ir interesantas atmiņas. Meita Juta noslēpumaini gādājusi, lai tēvam būtu vijole, piekodinājusi patrenēties, atjaunot prasmes. Tad norunāts beidzot apciemot meitu Londonā, un kopā ar abām pārējām meitām devušies ceļā. “Pa dienu gājām ekskursijās, iepazināmies ar kultūru, vakarā, protams, esmu saguris, bet te pēkšņi – Sems aicina uz savu studiju, sākām kaut ko improvizēt.” Sems paskaidro: “Es biju ierakstījis ģitāru un palūdzu Ilmāram improvizēt pa virsu.”

Fascinēts par Ilmāra spēju izvēlēties unikālu nošu un harmoniju kombinācijas, Sems aptuveni nedēļas laikā ierakstīto materiālu apstrādājis un publiskojis. Tagad viņu kopīgais albums “Duende” ir atrodams vairākās tīmekļvietnēs un atskaņošanas platformās. Un atkal – ieraksta laikā kungus šķīra ne tikai vecuma un pieredzes, bet arī valodas barjera. “Mums nedaudz palīdzēja tulkošanas aplikācijas, taču to tulkojumi reizēm bija kā komēdija,” atceras Sems. “Mūsu sadarbība ir pierādījums tam, ka mūzika ir valoda pati par sevi, ar kuras palīdzību var komunicēt arī tad, ja katrs runā citā valodā.”

Sadarbība ar Ilmāru turpinājusies arī pēc mājmuzicēšanā tapušā “Duende” krājuma. Cēsnieks komponēja un ierakstīja oriģinālu skaņdarbu Sema filmai “#Seko man” (“#FollowMe”), kas tika uzņemta Holivudā un tagad skatāma visā pasaulē. “Noteikti sadarbosimies vēl, un ļoti drīzā nākotnē man gribētos uzstāties ar Ilmāru jau dzīvajā – skatītāju priekšā,”saka Sems.

Arī Ilmārs “Druvai” apliecina – visi notikumi un tuvāko iedrošinājums devis pārliecību, ka tagad jāmēro šis ceļš. “Vajag darīt dzīvē to, kur sirds un kas vislabāk padodas!” Ilmārs apņēmies atjaunot meistarību, ik dienu trenējoties, izmantojot mūsdienu tehnoloģiju iespējas klausīties dažādus izpildījumus pasaulē, viņš vērtē, ka gribēsies sniegt nelielus koncertus klātienē Latvijā. Ik pa laikam ar spēlēšanu rodas arī peļņas iespējas. “Badā gan jau nenomiršu,” ar humoru attrauc vijolnieks, vēlreiz apliecinot nobriedušo apņēmību dzīvi pilnībā saistīt ar mūzikas valodu.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Kūku māksliniece - no vaļasprieka līdz uzņēmējdarbībai

05:10
04.05.2024
7

“Pēc četriem gadiem kā konditore uzņēmumā, saņemot daudz komplimentu un pateicību par izcilajām kūkām, kas bija tieši tādas, kā klienti vēlējās, radās iedvesma pilnveidoties. Sākotnēji mani motivēja meitas, kuras iedrošināja uzsākt savu ceļu un censties vēl vairāk, jo cilvēkiem patika manas kūkas un svētku uzkodas. Tomēr bija svarīgi apdomāt, kā darboties, jo man nozīmīga bija […]

Vērtīgākais – kulturāli kvalitatīva, veselīga vide ģimenei un bērnam tuvu pie dabas

05:15
30.04.2024
268

“Man ļoti patīk, ka Skujene nav pārāk tālu no pilsētas. Gabaliņš ir, tomēr nav pārlieku sarežģīti aizbraukt līdz Cēsīm. Skujene ir diezgan mierīga vieta, sakopta un skaista. Te ir skaisti lauku ceļi, lielāki un mazāki. Tuvu ezeri un upes. Priecē sakoptais pagasta centrs. Cik nu pašvaldība iespēju robežās mēģina organizēt pasākumus un uzturēt teritoriju, tik […]

Par Lielo talku un ne tikai

17:02
28.04.2024
80
1

27.aprīlī norisināsies ikgadējais vides sakopšanas notikums – Lielā talka, kas notiks jau septiņpa­dsmito reizi. Šī gada moto ir “Tīri – zaļi – ilgi!”. Sarunājos ar Cēsu pašvaldības Centrālās administrācijas Īpašumu apsaimniekošanas pārvaldes teritorijas apsaimniekošanas speciālisti SIGNI ĶERPI. Viņa kopš 2021.gada Cēsu novadā ir Lielās talkas koordinatore. -Kā vērtējat Cēsu novadā padarīto? -Katru gadu cilvēki aktīvi […]

Filma par cilvēku, viņa izvēli un laiku

06:15
27.04.2024
101

Antras Cilinskas un Annas Vidulejas filma “Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks” skatāma visā Latvijā. Ar filmas režisori un producenti Antru Cilinsku tikšanās notika pēc viena no kino seansiem Cēsīs. Juris Podnieks (1950. gada 5. decembris – 1992. gada 23. jūnijs) ir tā dēvētās latviešu poētiskās kinodokumentālistu skolas jaunās paaudzes spilgtākais un talantīgākais kinooperators, režisors un […]

Patīk darbi, kurus darot nav jāsteidzas

06:02
25.04.2024
47

Jānis Vagulis dienas piepilda ar darbu, rodot arī laiku paslinkošanai, nekā nedarīšanai. “Laukos vienmēr ir, ko darīt, vienmēr kādam vajag piepalīdzēšanu,” viņš saka un piebilst, ka māk visus laukos ikdienā nepieciešamos darbus. Savulaik strādājis dažādās zāģētavās, to sen vairs nav gluži tāpat kā daudzos citos mazos pagastos. Jānis Kaivē dzīvo jau 25 gadus. Pats ir […]

Bērnības vietai atdota sirds

05:45
24.04.2024
141

Daces Kārkliņas dzimtas saknes ir Kaivē. Pati dzīvo Cēsīs, strādā Rīgā, bet par savu vietu sauc Kaivi. Kad vien brīvs laiks, viņa mēro ceļu, lai būtu pie krustdēla, draugiem. “Man bērnība saistās tikai ar Kaivi. Vasaras pavadīju pie krustmātes. Te vienmēr bija, ko darīt un ik dienu notika kas interesants. Bija, protams, jāravē, jāvāc siens, […]

Tautas balss

Labāk uzraksts, ne karogs

16:57
26.04.2024
27
Druva raksta:

“No rudens pārtikas precēm būs redzami jānorāda valsts, kur tā ražota. Saprotu, ka to varēs parādīt ar karodziņu vai uzrakstu. Es domāju, ka vislabāk būs pietiekami lieliem burtiem rakstīts uzraksts, jo vai gan daudzi uzreiz atšķirs, piemēram, Slovākijas un Slovēnijas karogus. Arī tagad jau uz produktiem norāda izcelsmes valsti, tikai nereti uzraksts ir tik maziem […]

Uzšļāc ūdeni un dubļus

16:57
26.04.2024
39
Druva raksta:

“Regulāri nākas iet Cēsīs zem dzelzceļa tilta. Kad līst lietus, dubļains, gan to nevienam neiesaku. Uz galvas pilēs ūdens un mašīnas nošķiedīs. Ietve tur tik šaura, grūti izmainīties ar pretimnācēju, kur nu vēl pamukt kaut kur, kad brauc mašīna. Vai kāds saskaitījis, cik cilvēku kājām ik dienu iziet pa šo vietu? Žēl ģimnāzistu, kuri dosies […]

Operatīvi, atsaucīgi un laipni

16:56
26.04.2024
27
Druva raksta:

“Sirsnīgs paldies ārstes Sprindules prakses medicīnas māsai Irīnai, viņa bija ļoti atsaucīga un ātri nokārtoja, lai tieku pie vajadzīgajiem medikamentiem, kad man pasliktinājās pašsajūta. Un milzīgs paldies arī māsiņai Lindai, kas nāca pie manis mājās, vēnā ievadīja zāles, katru reizi mērīja asinsspiedienu, vienmēr izjautāja, kā jūtos, bija ļoti laipna, atsaucīga. Domāju, tā darbu vajadzētu darīt […]

Ģimnāzijas remonts ievelkas

09:23
23.04.2024
64
Druva raksta:

“Ļoti ievilcies Cēsu Valsts ģimnāzijas ēkas remonts. Esmu pensionēta skolotāja, mani interesē, vai jaunajā mācību gadā ģimnāzisti varēs atgriezties savā skolā vai mācības būs jāturpina pielāgotajās telpās Raunas ielā. Saprotu, ka tur nav slikti, taču ģimnāzijas tēla veidošanai gan tas par labu nenāk,” pārdomās dalījās seniore.

Dīvainie valodas nepratēji

13:26
16.04.2024
53
Druva raksta:

“Pagājušajā nedēļā klausījos televīzijas “Rīta Panorāmu”, kur “Stabilitātes” līderis Rosļikovs stāstīja, ka nav taču jāprasa pusmūža cilvēkiem ar Krievijas pilsonību latviešu valoda. Jaunajiem jā, bet vecāka gadagājuma nē. Sabiedrība Latvijā esot ļoti iekļaujoša, visi tiekot galā. Te nu jāatgādina, ka tiem, kam 75 un vairāk gadu, latviešu valodas eksāmens nav vajadzīgs, var palikt Latvijā arī, […]

Sludinājumi