Cēsniece Ieva Krastiņa ar basketbolu sāka nodarboties Cēsu sporta skolā, nu jau izaugusi līdz valsts izlases kapteines pienākumiem, palīdzot Latvijai izcīnīt ceļazīmi uz nākamā gada Eiropas čempionāta finālturnīru. Aizvadītajā sezonā viņa spēlēja Viļņas komandā “Kibirkštis” (dzirksteles), izcīnot trīs zelta medaļas. Komanda uzvarēja Lietuvas čempionātā, Baltijas basketbola līgā un Lietuvas kausa izcīņā, kurā Ieva tika atzīta par vērtīgāko spēlētāju.
Mest jebkurā situācijā
Šī viņai bija pirmā īstā sezona ārpus Latvijas un pirmā sezona kā profesionālai basketbolistei. Ieva atzīst, ka paveicies ar to, ka Lietuva ir gandrīz tas pats, kas Latvija: “Viss vairāk vai mazāk zināms, nebija nekāda kultūršoka. Nepierasts bija kas cits. Visu laiku, cik sevi atceros, diena bijusi sadalīta divos posmos – skola un treniņš. Šis bija gads, kad bija tikai basketbols, un brīžiem radās sajūta, ka nav, ko darīt. It kā slodze liela – regulāri treniņi divas reizes dienā, ļoti daudz spēļu, sezonas laikā 25 pārlidojumi, neskaitāmi pārbraucieni. Komandai apmēram 70 spēles, salīdzinājumam var teikt, ka Latvijas klubiem bija mazāk par 30. Mūsu klubs piedalījās visās līgās, kur vien iespējams. Lai arī nogurdinoši, dažkārt bija sajūta, ka varētu vēl kaut ko padarīt. Piemēram, pamācīties.”
Komandā “Kibirkštis” Ieva bija vienīgā latviete un viena no trim komandas leģionārēm. Viņas uzdevums komandā bijis spēlēt aizsardzībā un iespējami vairāk mest pa grozu. “No manis netika prasīts gūt spēlē noteiktu punktu skaitu, taču vajadzēja mest jebkurā brīvā iespējā,” piebilst basketboliste.
Ieva norāda, ka sieviešu basketbola līmenis Lietuvā ir augstāks, ja runā par vadošajām komandām. Lietuvas basketbolā spēlētājas individuāli esot tehniski spēcīgākas, toties dažkārt rodoties grūtības ar komandas spē-li. Ja kādai spēlētājai spēle nesokas, viņa var apvainoties, sēdēt malā un neko nedarīt. Ieva atzīst, ka bijusi priecīga par viņai dotajiem uzdevumiem, jo tehniskajā jomā, bumbas pārvaldīšanā, neesot tik spēcīga. Bet ko tad, ja bumba nekrīt grozā?
“Ir traki,” neslēpj Ieva. “Lietuvas čempionātā bija viena pamatīga bedre, vairākas spēles, kad galīgi nekrita. Metu, metu – viss garām. Iestājas ne gluži panika, bet sajūta nebija patīkama. Pat treniņos vairs īsti neveicās. Ro-das dusmas uz sevi, kas notiek? Saņemies! Palīdzēja tas, ka treneri turpināja uzticēties. Viņi teica, ka ņems nost no laukuma, ja nemetīšu, nevis, ja netrāpīšu. Arī komanda atbalstīja. Tad atcerējos kāda trenera pamācību – ja nekrīt tālie vai pustālie, iemet kādu no groza apakšas. Sāku tā darīt, atguvu pārliecību, ka tomēr varu iemest, un spēle aizgāja. Bet tas posms bija grūts.”
Taču Lietuvas kausa izcīņas finālā veicās labi un Ievu atzina par vērtīgāko spēlētāju. Pati šo spēli
atceras kā kaut ko neprastu. Ja sezonā spēlē guvusi vidēji desmit punktus, finālā savākusi 28 punktus, jo kritis viss, ko metusi.
“Tikai pēc spēles uzzināju, ka MVP spēlētājai ir naudas balva, citas sponsoru balvas. Komandas biedres smējās, ka esot zinājusi, kurā brīdī vajag samest,” ar smaidu atceras Ieva.
Kad noteikti jāuzvar
“Kibirkštis” komanda spēlēja arī Eirolīgā, un šīs spēles devušas īpaši vērtīgu pieredzi. Sākotnēji nebija plānots tajā startēt, bet komanda dabūjusi tā saukto “wild card”, un atteikties nevarēja, pretējā gadījumā var citu reizi neaicināt.
“Budžets Eirolīgai bija nepietiekams, spēlējām ar to, kas bija, un brīnumainā kārtā izcīnījām trīs uzvaras. Vienas uzvaras pietrūka līdz iekļūšanai nākamajā kārtā. Sākumā nebija nekāda uzstādījuma, taču pēc tam bija nedaudz žēl, ka pietrūka tās vienas uzvaras,” saka Ieva.
Taču pārējos trīs turnīros svinētas uzvaras, un dzimtenē I. Krastiņa atgriezās ar trim zelta godalgām. Tāds birums viņas karjerā pirmo reizi, iepriekšējo reizi zelta medaļa izcīnīta Latvijas čempionātā “SK Cēsis” komandas sastāvā 2009.gadā. Ieva norāda uz kādu interesantu sakritību: “Pēc tam visu laiku spēlēju nepareizā komandā. Kad spēlēju Cēsīs, uzvarēja “TTT Rīga”, kad aizgāju uz to, divus gadus pēc kārtas uzvarēja “SK Cēsis”. Šo tradīciju vajadzēja lauzt, aizgāju uz Lietuvu, un atkal uzvarēja “TTT Rīga”.”
Jautāta, kura no trim zelta medaļām nākusi grūtāk, basketbolisti atzīst, ka Lietuvas čempionātā. Lai arī finālā līdz trim uzvarām gūts panākums 3:0 (74:65, 83:78), čempionu tituls nav nācis viegli.
“Pēdējā spēle bija īpaši smaga. Daudzas basketbolistes bija satraumējušās, uz trešo spēli bijām tikai astoņas. Tāpēc bijām apņēmības pilnas darīt visu iespējamo, lai uzvarētu un pabeigtu sezonu. Neviena negribēja pagarināt sēriju kaut par vienu dienu, bijām atēdušās basketbolu. Jo septiņos mēnešos aizvadīt 70 spēles, tas ir samērā liels rādītājs, gandrīz katru trešo dienu spēle, tāpēc gribējās atpūtu,” stāsta Ieva.
Līdz šīm zelta medaļām komanda jau bija triumfējusi Baltijas sieviešu basketbola līgā un Lietuvas kausa izcīņā.
Būt kapteinei
Taču pēc garās un nogurdinošās sezonas Lietuvā gara atpūta nesanāca, jo sākās nākamais etaps – spēles Latvijas izlasē. Atgādināsim, ka mūsu basketbolistes savā apakšgrupā pārliecinoši izcīnīja pirmo vietu, iegūstot ceļazīmi uz nākamā gada Eiropas čempionāta finālturnīru. Latvietes uzvarēja piecās no sešām spēlēm, tikai pašā pēdējā, kad grupas līderpozīcija bija nodrošināta, zaudēja Itālijas izlasei.
“Brīva sanāca pusotra nedēļa,” saka Ieva. “Bet tas ir krietni vairāk nekā tām, kuras spēlēja “SK Cēsis” un “TTT Rīga”. Viņām izlases treniņi sākās divas dienas pēc finālsērijas pēdējās spēles.”
Latvijas izlasē jau trešais gads, un šogad viņai tika uzticēts būt par izlases kapteini. “Biju patīkami pārsteigta, kad man uzticēja šo pienākumu. Tas taču valsts līmenī ir augstākais, uz ko var katra spēlētāja tiekties,” atzīst Ieva.
Viņa stāsta, ka pirms atlases turnīra bijis tikai viens uzstādījums – tikt finālturnīrā. Vienmēr tas izdarīts, un neviens nesaprastu, ja šoreiz būtu citādi. Uzstādījums tika īstenots, vien pēdējā spēle varbūt nedaudz sagandēja labo iespaidu, jo tika piedzīvots zaudējums pret Itāliju 68:83. Jautāju, vai pietrūka motivācijas, jo pirmā vieta jau bija garantēta. Ieva stāsta, ka komanda uz šo spēli nav gājusi ar apziņu, ka zaudēs: “Bijām apņēmības pilnas nospēlēt cienīgi, bet kaut kur zemapziņā bija šī garā, nogurdinošā sezona. Tas, ka šī ir pēdējā spēle. Turklāt, nedod Dievs, iedzīvoties kādā traumā, kas var sabojāt nākamo sezonu. Tā iezogas vēlme nedaudz pataupīties. Vienu brīdi lauzām spēli, tad atkal viņas pārņēma iniciatīvu, un vēlreiz lauzt spēli mums vairs nebija spēka. Beigās tā rezultāta starpība bija par lielu, varējām zaudēt cienīgāk, bet, kā bija, tā bija.”
Atgādināsim, ka iepriekšējā Eiropas čempionātā Latvijas izlase startēja ļoti slikti, zaudējot visās trīs apakšgrupas spēlēs. Nākamgad ir iemesls parādīt, ka viņas var ko vairāk.
Ieva neslēpj, ka spēlēt izlasē ir īpašs gandarījums un nākamā gada Eiropas čempionāta fināls ir tikai solis uz galveno mērķi – cīnīties par iekļūšanu Riodežaneiro Olimpisko spēļu basketbola turnīrā.
“Līdz tam gan vēl garš ceļš ejams, bet pamēģināt ir vērts, jo tas taču ir patīkams mērķis,” saka I. Krastiņa.
Arī nākamo sezonu viņa aizvadīs Lietuvā, šobrīd norit pārrunas ar diviem klubiem, taču sarunas noslēgumā Ieva izsaka cerību kādreiz uzspēlēt arī Cēsu komandā.
Jānis Gabrāns
Komentāri