Cēsu sporta kompleksā līdz ar citām dežurantēm apmeklētājus, no kuriem lielākā daļa ir
sporta skolas audzēkņi, sagaida arī Dzintra Zazīte. Iespējams, retais zina, ka arī viņa, tolaik Dzintra Spila, bijusi Cēsu Sporta skolas audzēkne, kā pati saka, ceturtā izlaiduma absolvente.
Aizņemta un laimīga
Viņa atceras, ka pēc otrās klases sākusi nodarboties ar akrobātiku, bet, kad sporta skolas trenere Ilga Šica staigājusi pa skolām, aicinot iet uz basketbolu, nolēmusi pamēģināt. Pirms tam ar basketbolu saskare bijusi maz, tik vien kā fizkultūras stundās.
“Šķiet, sestajā klasē sāku trenēties basketbolā Cēsu Sporta skolā, man iepatikās un veicās itin labi. Gadu biju trenējusies, kad reiz uz treniņiem ieradās basketbola treneris Igors Vanadziņš un paņēma mani uz Cēsu sieviešu komandu “Vārpa”. Tā basketbols kļuva par manu galveno aizraušanos, lai gan man patīk visi sporta veidi, esmu spēlējusi arī galda tenisu, volejbolu,” stāsta Dzintra, piebilstot, ka joprojām ir aktīva līdzjutēja un kopā ar vīru, savulaik futbola vārtsargu, sekojot visām sporta norisēm.
Ja tagad basketbolistu rīcībā ir plašas un gaišas zāles, tolaik treniņi un spēles notika Cēsu kultūras nama zālē. Pirms treniņiem pašām vienmēr nācies uzlikt grozu uz skatuves, otrs, pie balkona piestiprinātais, stāvējis stacionāri. Spēļu laikā skatītāji sēdējuši gar zāles malām, balkonā, stāvējuši atvērtajās durvīs. Treniņi notika arī tagadējās Cēsu Valsts ģimnāzijas sporta zālē, vēl dažās zālēs, bet vasarā aktīvi izmantoja brīvdabas laukumus pie Niniera ezera, Cēsu stadionā, arī vietā, kur tagad sporta komplekss, bija basketbola laukums.
“Ja salīdzina iespējas trenēties, tas ir kā diena pret nakti, bet toreiz jauniešiem bija lielāks entuziasms,” saka Dzintra. “Tolaik televizors bija retā mājā, tas laiku neatņēma. Un jaunieši kaut ko gribēja darīt. Viena no iespējām bija nodarboties ar sportu, kas arī ar lielu prieku tika darīts.
Tā kā trenējos kopā ar komandu “Vārpa”, bija četri treniņi nedēļā. Slodze pamatīga, jo mācījos vakara maiņā, pēc skolas, ap astoņiem, pusdeviņiem vakarā, sākās treniņš.
Mājās tiku ap pusnakti, bet otrā rītā vismaz varēja izgulēties, jo mācības sākās divos dienā.
Spēļu bija daudz, tās notika arī sestdienās, bet tolaik jau arī mācības skolā notika sestdienās. Vienmēr jau bija atbrīvojumi, bet skolā kāda stingra skolotāja uzskatīja, ka sportisti ir vienkārši slaisti, ka nes atbrīvojuma izziņas. Tad nu mēs ar draudzeni lauzām šo stereotipu, jo vienmēr bijām izmācījušās, gatavas pārbaudījumiem. Lai arī brīva laika nebija, biju aizņemts un laimīgs cilvēks!”
Pret Poliju un Čehoslovākiju
Dzintra spēlēja gan komandā “Vārpa”, gan aizstāvēja arī sporta skolas godu, un, kā stāsta, meiteņu basketbolā Cēsis bija starp labākajām sporta skolām gandrīz visās vecuma grupās. No republikas jaunatnes čempionāta atvesti arī kausi un medaļas. Arī tolaik sīva sāncensība bijusi ar Liepājas, Ventspils, bet jo īpaši Rīgas sporta skolām. Un cēsniecēm izdevies uzvarēt pat Rīgas 3.bērnu sporta skolu, kas arī tagad ir viena no labākajām valstī.
Kopā ar sieviešu komandu “Vārpa” A grupā izcīnīts gan Latvijas čempionu tituls, gan Latvijas kauss. Cēsnieces spēlēja arī Vissavienības B grupā, kas skaitījās augsts panākums.
Dzintra stāsta, ka, pateicoties basketbolam, daudz kur pabijusi, jo Vissavienības čempionātā sanācis spēlēt daudzviet plašajā valstī. Sieviešu komandas “Vārpa” vēsturē ierakstīti arī divi slaveni draudzības mači ar Čehoslovākijas un Polijas izlasi.
“Mūs vienmēr atbalstīja daudz skatītāju, iespējams, tāpēc arī Cēsīm deva iespēju sarīkot šīs draudzības spēles. Spēle ar Poliju notika Niniera sporta bāzē, ar Čehoslovākijas izlasi – Cēsu stadionā, un uz abām bija ļoti daudz skatītāju. Cēsīs basketbols vienmēr bijis cieņā, un vienmēr bija spēlētāji un spēlētājas, kas to turēja godā,” uzsver Dzintra, kura savulaik aizstāvējusi arī republikas krāsas jauniešu un junioru izlasēs.
Pēc sporta skolas absolvēšanas saikne ar to nav pārtrūkusi, dažus gadus viņa strādājusi par saimniecības daļas vadītāju un noliktavas pārzini. Pēc tam bija citas darba vietas, citi pienākumi, bet nu jau piecus gadus viņa atkal ir sporta skolā, vietā, kas joprojām tik tuva un saprotama. “Ir fantastiski būt vietā, kur valda sports, jo tas vienmēr bijis mans hobijs,” saka Dzintra.
Paldies sportam
Lai arī viņas sporta veids bijis basketbols, Dzintra neslēpj, ja varētu vēlreiz sākt, trenētos tenisā. Šis sporta veids ļoti simpatizējot, turklāt
tagadējais basketbols ir pavisam citāds
nekā tolaik.
“Tas nav pat salīdzināms,” saka Dzintra. “Tas kļuvis ātrāks, tagad tā ir milzīga spēka spēle. Domāju, ka tādu nemaz nevarētu spēlēt, jo mani pārņem šausmas, skatoties, kāda spēka spēle notiek zem groziem arī sieviešu basketbolā. Arī spēļu kombinācijas mums nebija tik daudz kā tagad, spēlējām daudz vienkāršāk, uzsvaru liekot uz aizsardzību. Tiesa, spēlējot pret “TTT”, neko nevarējām izdarīt. It īpaši, ja laukumā bija Uļjana Semjonova un Skaidrīte Smildziņa, kas arī bija centra spēlētāja. Varējām lēkāt, cik gribam, spēli kontrolēja viņas. Saspēles vadītājai galvenais bija iespēlēt viņām bumbu. Ne velti pat visā pasaulē neviens viņas nevarēja uzvarēt.
Tolaik piespēles daudz devām ar atsitienu pret grīdu, tagad tādas uzreiz tiktu pārtvertas. Tas bija pavisam cits basketbols. Bet nevar teikt, ka bijām sliktā formā. Treneris Igors Vanadziņš mūs bija tā uztrenējis, ka varējām spēlēt visas 40 minūtes. Viņš bija ļoti labs, stingrs un prasīgs, strādājām ar svaru stieņiem, skrējām krosus, darījām daudz ko citu, lai sasniegtu vajadzīgo formu. Piecas pat izpildījām meistarkandidāta normatīvus, kas bija diezgan grūti. Bet tolaik ieliktais dod izturību arī tagad, par to varu sportam teikt lielu paldies.”
Jānis Gabrāns
Komentāri