Viens no Cēsu sporta klubiem ar senu vēsturi ir šautriņu mešanas klubs “50”. Tālajā 1996.gadā to nodibināja šī sporta veida ieviesējs Cēsu pusē Druvis Cimže, kurš nu vairs nav mūsu vidū. Kopš tā laika klubs darbojies bez pārtraukuma, bijušas aktīvākas, klusākas sezonas, dalībnieki mainījušies, bet darbība notikusi.
Dopinga kontrole un dreskods
Pieļauju, ka šautriņu mešana daudziem vairāk asociējas ar izklaidi, nevis sportu, bet viens no Cēsu kluba aktīvistiem un ilggadējiem dalībniekiem Imants Nikolajevs, stāstot par kluba darbību un šautriņu mešanas niansēm, apgāž šo stereotipu: “No kroga līmeņa šautriņu mešana jau sen izaugusi par nopietnu sporta veidu. Kur ir masveidība, tur veidojas profesionalitāte.”
Viņš norāda, ka šautriņu mešana pretendē, lai Olimpiskajās spēlēs kļūtu par demonstrācijas sporta veidu. Galvenais mīnuss, ka lielai daļai šautriņas asociējas ar kroga sporta veidu.
“Patiesībā vienīgais mīnuss, jo pēc citiem kritērijiem šautriņu mešana pārsniedz visas prasības. Olimpiskajā saimē ir sporta veidi ar nesalīdzināmi mazākām auditorijām un popularitāti,” piebilst Imants.
Stereotipi, kā zinām, ir spēcīgi, tāpēc jautāju, vai paši dartisti turnīra laikā tiešām nepaņem pa mēriņam nervu nomierināšanai? Imants norāda, ka tas nav iespējams, jo sacensībās, kas notiek pēc starptautiskiem noteikumiem, tostarp arī Latvijas reitinga mačos, ir dopinga kontrole. Noteikumos atrunāts gan apģērbs, kādā jāierodas uz sacensībām, gan dopinga kontrole. Nevar pirms tam kādu tabletīti apēst vai mēriņu paņemt, lai nervi mierīgāki.
“Jā, bija laiks, kad to nekontrolēja, un sākās pārmetumi, ka spēlētāji uz skatuves ir manāmā reibumā. Lai glābtu sporta veida reputāciju un nezaudētu sponsorus, ieviesa ļoti stingrus noteikumus attiecībā uz alkoholu,” stāsta I. Nikolajevs.
Šobrīd šautriņu mešana ir īsts sporta veids, kurā ir gan amatieri, gan profesionāļi. Starptautiskā līmenī ir turnīri amatieriem – Eiropas kauss, pasaules kauss, ir pasaules čempionāts profesionāļiem. Ir profesionāļu līga, kam ir lieli sponsori, notiek turnīri dažādās pilsētās, pulcējot pilnas arēnas – astoņus, desmit tūkstošus skatītāju, kuri maksā lielu naudu par biļetēm. Balvu fondi jau pārsniedz miljonu eiro.
Stāstot par darts masveidību, Imants informē, ka šī sporta veida dzimtenē Anglijā ir vairāk nekā četri miljoni licencētu spēlētāju: “Vienu gadu dzīvoju Anglijā,
pilsētā ar 80 tūkstošiem iedzīvotāju bija trīs darts līgas. Arī pats izmēģināju roku, un līmenis tur ļoti augsts.”
Fiziski, psiholoģiski, matemātiski
Lai būtu starp labākajiem dartistiem, jāiegulda milzīgs darbs, bet profesionāļi spēj ar šo sporta veidu nopelnīt sev iztiku. Latvijā patlaban ir tikai viens profesionālis – Madars Razma no Priekules, kurš savu laiku velta tikai šautriņu mešanai.
I. Nikolajevs stāsta, ka bez cītīgiem, daudzpusīgiem treniņiem labu līmeni nevar sasniegt pat Latvijas mērogā: “Viss gan atkarīgs, cik augstu līmeni vēlme sasniegt. Lai apgūtu pamatus, pietiks ar dažām minūtēm. Arī spēlēšanai draugu lokā pārāk daudz nevajag, bet, lai startētu sacensībās, nepieciešami treniņi. Jo katrs legs jāpabeidz ar dubulto sektoru, un tam vajadzīgs treniņš, tur uz veiksmi paļauties nevar. Rezultātu dod tikai un vienīgi meistarība.”
Spēlētājam jābūt daudzveidīgam, jābūt gatavam trāpīt jebkurā sektorā, tāpēc treniņiem pie mērķa ir dažādas programmas. Var atsevišķi trenēt dubultos sektorus, trīskāršos, dažādas kombinācijas.
Svarīga arī fiziskā sagatavotība. Jābūt stingrai rokai, jo turnīra laikā sanāk izdarīt simtus, varbūt pat tūkstošus metienu. Piedevām visu laiku jābūt uz kājām, mērojot ceļu no līnijas līdz mērķim un atpakaļ. Profesionāļi aprēķinājuši, ka turnīra gaitā šādi nostaigā līdz desmit kilometriem. Tāpēc augsta līmeņa dartistiem treniņu programmā ir ne tikai darbs pie mērķa, bet arī peldēšana, riteņbraukšana.
“Liela nozīme psiholoģiskajai sagatavotībai, jo sacensību laikā visu laiku jābūt maksimālai koncentrētībai un stresa līmenis mēdz būt ļoti augsts. Netrūkst spēlētāju, kuri teicami spēlē mājas apstākļos, draugu kompānijās, bet sacensībās neko nespēj parādīt un netiek tālāk par pirmo kārtu,” stāsta Imants.
Dartistam nepieciešamas arī matemātiskās iemaņas. Turnīros tiek spēlēts no 501 līdz nullei, kad apmēram puse jau nodzēsta, jāsāk rēķināt, kur mest, lai paliek izdevīgāks cipars nobeigumam. Jo, kā jau teikts,
spēle beidzas ar dubulto! Pie katra metiena skaidri jāzina, kurā sektorā metīsi, un jābūt gatavam mainīt spēles plānu,
ja netrāpi plānotajā.
Svarīgs arī inventārs, tāpēc katram spēlētājam ir savs šautriņu komplekts. Statistika rādot, ka labs amatieris izmēģina vairāk nekā desmit komplektu, līdz atrod savējo. Lai ir optimāls šautriņas svars, forma, adata, spārniņi. Imants stāsta, ka ir simtiem dažādu formu šautriņu, dažādi spārniņi, adatas, jo pasaulē tas ir milzīgs bizness: “Esmu novērojis, ka spēlētājiem Latvijā līdzi vienmēr ir otrs komplekts. Proti, ja ar vienu neveicas, varbūt otrs būs veiksmīgāks.”
Var pamēģināt ikviens
Cēsu čempionāts, kas ir viens no senākajiem valstī,
jau tradicionāli notiek deviņos posmos no septembra līdz maijam, katra mēneša pēdējā piektdienā. Sākumā kluba mājvieta bija Cēsīs, tad vairākus gadus čempionāts risinājās Priekuļos, tagad dartisti atgriezušies mājās, turnīri notiek klubā “Aroma”.
“Ir svarīgi būt pilsētā, jo šis tomēr ir Cēsu šautriņu mešanas klubs,” saka I. Nikolajevs. “Uz Priekuļiem pārcēlāmies, jo pilsētā nevarējām atrast piemērotu vietu. Taču sapratām, lai piesaistītu vairāk cēsnieku, jāspēlē Cēsīs. Atrast piemērotas telpas nav viegli. Lai varētu spēlēt cilvēku 30, jāizvieto seši līdz astoņi mērķi. Paldies “Aromai”, ka tagad mums ir šīs telpas. Ceram, ka tas piesaistīs jaunus spēlētājus, jo uzreiz nevajag nekādas dižās iemaņas, var sākt lēnām, gūstot pieredzi turnīra gaitā.”
Lai būtu labs turnīrs, jābūt labai atmosfērai, omulīgai spēļu zālei, jo cilvēki brauc labi pavadīt laiku foršā kompānijā. Svarīgi, lai būtu iespējami vairāk spēļu, tāpēc turnīrā izspēlē visu vietu sadalījumu. Labākie pēc apakšgrupām cīnās par labākajām vietām, pārējie izspēlē tā saukto “čaiņika” kausu.
“Tas ir svarīgi, lai jaunie, kuri tikko sāk nodarboties, dabūtu spēļu praksi. Nav pareizi, ja atnāk, divās spēlēs zaudē, un viss beidzies.
Gandrīz katrā posmā ir kāds debitants, kāds paliek, citiem pietiek ar vienu reizi.
Vidēji uz posmu ir 25 dalībnieki, kaut vienā posmā piedalījušies vismaz 50,” stāsta Imants.
Jānis Gabrāns
Komentāri