Drabešu internātskolā trīs nedēļu garumā uz kopīgu treniņnometni pulcējās mūsu puses cīņas sporta kluba „Ferrum” un Rīgas K. Kundziņa cīņas sporta skolas audzēkņi. Rīgas kluba treneris Jānis Indārs ar gandrīz 40 gadu stāžu savas gaitas cīņas sportā sācis, mācoties Priekuļu tehnikumā.
200 čempionu
Treneris stāsta, ka iestājies Priekuļu tehnikumā, jo vilinājusi tehnika. Taču tad nācis vēl lielāks vilinājums – brīvā cīņa.
„No Cēsīm trīs reizes nedēļā uz Priekuļiem brauca treneris Zigurds Kārkls, kurš kļuva par manu pirmo treneri. Viņš tolaik aktīvi darbojās Cēsīs, kur brīvā cīņa bija ļoti populāra. Pie viņa izauguši vairāki Latvijas čempioni jauniešiem, junioriem. Arī Priekuļos bijām spēcīgi cīkstoņi, vienā gadā no desmit čempioniem savās vecuma grupās trīs bijām tieši no Priekuļu tehnikuma,” atceras J. Indārs.
Pēc dienesta armijā pabeidzis Fizkultūras institūtu un sācis strādāt Murjāņu sporta ģimnāzijas Jūrmalas filiālē, kur bija brīvās cīņas un grieķu – romiešu cīņas nodaļa. Lai noorganizētu treniņgrupu, braukājis pa Latvijas skolām, meklējot spēcīgus puikas.
„Aizbraucu uz skolu un starpbrīdī pirmajiem, kuri izskrēja no skolas, jautāju – kurš skolā ir stiprākais, sportiskākais. Parunāju ar viņu, un, ja puisis bija ar mieru nākt uz Murjāņu skolu, braucām pie zēna vecākiem, lai saņemtu arī viņu piekrišanu. Tā nokomplektējās grupa, internātā bija vieta 15 puišiem. Daži no viņiem joprojām ir šajā sportā, strādā par treneriem. Arī kluba “Ferrum” treneris Andis Ruicis.
Ar viņu vispār bija interesanti. Bijām trenējušies vien divus pilnus gadus, un jau trešajā viņš kļuva par čempionu pieaugušo klasē. Ne pirms, ne pēc viņa man nekad nav izdevies tik īsā laikā sagatavot cīkstoni, lai viņš kļūtu par čempionu pieaugušajiem. Parasti paiet desmit un vairāk gadu,” stāsta treneris.
J. Indārs savā dosjē var ierakstīt, ka viņa
audzēkņi 35 reizes kļuvuši par Latvijas čempioniem pieaugušo konkurencē. A. Ruicis pat trīs reizes. Rēķinot klāt arī čempionus jauniešu un junioru vecumā, šis skaits ir ap diviem simtiem.
Neizdarīt priekšlaicīgus secinājumus
Ja izaudzināti tik daudzi čempioni, treneris acīmredzot prot ātri novērtēt, kuru zēnu ņemt treniņos, kuram ir čempiona potenciāls. J. Indārs atbild noliedzoši, norādīdams, ka to sākumā nav iespējams noteikt: „Kādreiz atnāk kāds puisis, kurš pēc ķermeņa uzbūves piemērots cīņai, bet viņam trūkst rakstura, neatlaidības, un nekas nesanāk. Bet atnāk kāds pēc izskata mazāk perspektīvs un ir tik mērķtiecīgs, ka kādā brīdī apsteidz talantīgo un spēcīgāko.”
Nereti arī vecāki, atvedot dēlu, jau pēc pirmā treniņa prasot – iznāks vai neiznāks cīkstonis. Tad treneris atbildot, ka neesot Dievs un to pateikt nevarot. Galvenais, lai puisis piedalās procesā, lai regulāri nāk uz treniņiem, vairāk no viņa sākumā neprasa. Tikai laika gaitā top redzams, vai ir gribasspēks, raksturs, jo tieši šīs īpašības ir galvenās, lai kļūtu par labu cīkstoni.
„Nekad nevar kādam teikt, ka no viņa nekas nesanāks,” norāda J. Indārs. „Te man ir ļoti labs piemērs. Latvijas PSR laikā sešus gadus biju Latvijas izlases galvenais treneris brīvajā cīņā, kad Padomju Savienību izbraucām krustu šķērsu. Kādās sacensībās man parādīja treneri un sportistu un izstāstīja pamācošu stāstu. Treneris šajā puisī nebija saskatījis nekādu potenciālu un teicis – no tevis nekas nesanāks, nav vērts trenēties. Puisis bijis samērā vājš, bez fiziskām dotībām, slimīgs. Viņš aizgājis uz svarcelšanu, bet arī tur ticis noraidīts kā neperspektīvs. Šie atraidījumi puisī radījuši spītu, un viņš apņēmies pierādīt pretējo. Aizgājis pie cita trenera brīvajā cīņā un kļuvis par pasaules čempionu pieaugušo klasē. Tāpēc nekad nevajag izdarīt priekšlaicīgus secinājumus. Galvenais, lai bērni trenējas, lai ir iesaistīti procesā.”
Dažkārt vecākiem esot arī nepareizi motīvi, kāpēc sūta savu bērnu trenēties. Uz jautājumu, kāpēc izvēlēts šis sporta veids, sakot, lai puisis spēj aizstāvēt sevi uz ielas, skolā.
„Tad atsaku sadarbību, jo nevar būt tik zems mērķis. Esmu gatavs darboties, lai jaunietis kļūtu par augstas klases sportistu. Mazāk nav vērts. Arī trenerim nav motivācijas strādāt, ja vajag iemācīt tikai dažus paņēmienus. Mans uzstādījums, ka sportistam vismaz vienu reizi jākļūst par Latvijas čempionu – jauniešiem, junioriem vai pieaugušajiem,” saka treneris.
Jāspēlē šahs un dambrete
Stāstot par to, ko treneris var iedot sportistam, J. Indārs norāda, ka pirmām kārtām nepieciešams jauniešus pieradināt
pie treniņiem. Diemžēl tendence rādot, ka sportā arvien vairāk nonāk tādi, kuri to dara piespiedu kārtā, jo vecāki tā grib. Jaunieši kļūstot arvien slinkāki.
„Nav arī tā vilinājuma kā kādreiz,” atzīst treneris. „ Ko varu teikt – trenējies, varēsim braukt uz sacensībām Polijā!? Viņi taču bijuši krietni tālāk, pasauli redzējuši.
Agrāk iespēja startēt ārpus PSRS bija liels vilinājums, un šī iespēja bija jāizcīna smagā cīņā. Lai no Murjāņu sporta skolas varētu tikt ārpus Padomju Savienības, vajadzēja starp visām PSRS sporta ģimnāzijām iekļūt labāko sešniekā. Vienu gadu mums tas izdevās, bijām piektie. Pirmo trīs vietu ieguvēji brauca uz sacensībām uz kapitālistiskajām valstīm, ceturtās – sestās vietas ieguvēji – uz sociālistiskajām valstīm. Tā tikām uz Bulgāriju, kas bija ļoti liels piedzīvojums.”
Sarunas laikā treneris vairākkārt atgādina par nepieciešamību strādāt treniņos. Tāpēc tiek rīkotas nometnes, kas svarīgas ne tikai no sportiskā aspekta, bet arī jauniešu personiskai izaugsmei. Vasaras sākumā J. Indārs zvanījis A. Ruicim, piedāvājot sarīkot kopīgu treniņnometni.
„Sanākot kopā diviem klubiem, ir daudz interesantāk, azartiskāk. Treniņos liekam cīnīties viena kluba audzēkņiem pret otriem, jo savā klubā viņi viens otru labi zina. Cenšamies atrast dažādas nodarbes, lai viņiem interesanti, lai nav jāsēž bezdarbībā. Rīkojam futbola mačus, notiek šaha, dambretes, galda tenisa turnīri.
Nometnēs atklājas savstarpējās attiecības, te bērns ir kā uz delnas. Ja atnāk tikai trīs reizes nedēļā uz treniņiem, grūti iepazīt, bet nometnē viņš burtiski atklājas,” saka J. Indārs.
Uz jautājumu, ko jaunietim iedod brīvā cīņa, treneris vispirms uzsver vispusīgu attīstību: „Trenējoties cīņā, attīstās visas muskuļu grupas. Nav tādas muskuļu grupas, kura kontaktcīņā nebūtu vajadzīga. Sportistam jākļūst lokanam, tas ļauj izveidot sarežģītas darbības. Ja sportists kokains, pretiniekam ar viņu viegli tikt galā.
Turklāt jābūt domāšanai, jo cīņā satiecies ar pretinieku, ej ar viņu kontaktā. Arī viņš apmācīts cīnīties, tāpēc, lai uzvarētu, jābūt viltīgam, gudram. Agrāk domāja, ka viss panākams ar spēku, taču bez labas galvas nekas nesanāk. Kādu brīdi varēs turēties līdzi, bet pienāks brīdis, kad gudrākie aiziet garām. Audzēkņiem vienmēr saku -domājiet, domājiet! Tāpēc jāprot spēlēt šahu un dambreti,” saka J. Indārs.
Jānis Gabrāns
Komentāri