Sporta ziņās pagājušajā nedēļā bija lasāms, ka Cēsu basketbola skolas audzēkņi Mārtiņš Vīņauds un Matīss Rudmiezis parakstījuši līgumu uz diviem gadiem ar basketbola klubu “Valmiera”. Pirms tam četrus gadus abi spēlēja komandā “BA Turība”. Šoreiz rubrikā “Sportista dosjē” par Mārtiņu.
Izaugt par līderi
Mārtiņš Vīņauds aizvadītajā Latvijas basketbola līgas (LBL) sezonā bija viens no “Turības” līderiem. 34 spēlēs viņš vidēji spēlē guva 11,6 punktus, izcīnīja 4,6 atlēkušās bumbas un atdeva 2,2 rezultatīvās piespēles. “BA Turība” spēlēja ne tikai LBL, bet arī Studentu līgā, kur pēdējo četru gadu laikā trīs reizes izcīnīts čempionu tituls, vien pēdējā sezonā nedaudz pietrūcis, uzvaru svinējusi LU komanda.
Komandā “BA Turība” Mārtiņš spēlēja četrus gadus, savienojot basketbolu ar mācībām. Viņš norāda, ka šī ir laba iespēja puišiem pēc vidusskolas beigšanas turpināt realizēt sevi basketbolā, līdztekus iegūstot izglītību, kas ir svarīga, jo sports ir nežēlīgs, viena trauma var visu pavērst. Ja nav izglītības, sportists paliek tukšā vietā. Tāpēc jauniešus, kuri grib spēlēt, viņš aicina izmantot iespēju, ko piedāvā gan “Turība”, gan Latvijas Universitāte, abas pietuvinātas Amerikas standartam, kas ļauj apvienot mācības un basketbolu.
Mārtiņš saka, tā ir laba iespēja apvienot patīkamo ar lietderīgo, lai arī viegli neesot: “No rīta treniņš, pēc tam jāiet uz lekcijām, kas ilgst līdz pēcpusdienai. Seko neliela atpūta un tad vakara treniņš. Plus vēl spēles, pat vairākas nedēļā, vārdu sakot, režīms smags, bet pats izvēlējos tādu ceļu. Nekas viegli nenāca, taču izdevās sevi pierādīt, un pēdējos divos gados abi ar Matīsu bijām starp komandas līderiem.”
Tiesa, ceļš līdz komandas līderim nav bijis vienkāršs. Uz to jāiet soli pa solim, un, kā saka Mārtiņš, jaunajiem spēlētājiem to
vajadzētu īpaši ņemt vērā.
Pats izgājis cauri visiem līmeņiem. Sākumā spēlējis LBL2 sistēmā, kad “BA Turība”
fārmklubs bija Cēsu komanda “Dārznieks”. M. Vīņauds pirmajā gadā spēlējis šajā līgā, taču arī tā bijusi vajadzīga pieredze, lai kāptu augstāk.
“Treneris teica, ka divi pēdējie gadi skolā būs manējie, ja visu darīšu pēc plāna. Tā arī notika, pēdējos gados treneris uzticējās, deva iespēju spēlēt galvenajā komandā. Izieta laba skola, vispirms pie basketbola sabiedrībā labi zināmā trenera Pētera Višņēvica, pēc tam pie Arņa Vecvagara. Spēles LBL pret tādām komandām kā “VEF” deva neatsveramu pieredzi, it īpaši, ja izdevās nedaudz “parādīt zobus”. Ir gandarījums, redzot, ka ir mūsu spēkos pacīkstēties ar tāda līmeņa komandām,” atzīst M. Vīņauds.
Gandarījuma pilns nogurums
Lai arī šie gadi nav bijuši viegli, basketbolists nenožēlojot nevienu dienu. Spēlēšana LBL ļāvusi jau nedaudz pat sajust profesionālā sporta atmosfēru, ko tagad “BK Valmiera” rindās varēs izbaudīt pilnībā.
“Prieks, ka Valmieras klubs uzrunāja, ceru, ka varēšu dot savu pienesumu,” saka Mārtiņš. “Man patīk, ka uz Valmieras komandas spēlēm nāk daudz skatītāju, viņi dod papildu motivāciju spēlēt. Daudz patīkamāk spēlēt pie pilnām tribīnēm nekā tukšā zālē. Ja “BA Turībā” bijām pusprofesionāļi, tagad nāksies darboties profesionālajā līmenī. Studentu dzīve beigusies, bet šie gadi atmiņā palikuši ar pozitīvām atmiņām. Protams, no kaut kā bija jāatsakās, piemēram, kādas ballītes, jo man bija treniņš vai spēle. Bet tā bija mana izvēle, kas tagad vainagojusies ar piedāvājumu no Valmieras komandas. Tik daudz darba ieguldīts basketbolā, ka gribas turpināt. Ja ir tāda iespēja, jāmēģina, lai vēlāk nav jānožēlo, ka nemēģināju.”
Mārtiņš stāsta, ka jau no bērnības gribējis būt basketbolists. Jau zēna gados, skatoties basketbolu, teicis mammai, ka gribot kā lielie vīri “no augšas iespraust” bumbu grozā. Kad sācis mācīties Cēsu 1.pamatskolā, sporta skolotāja Skaidrīte Āboliņa pamanījusi, ka puisim ir sportiskās dotības. Sācis trenēties basketbolā, un mīlestība uz šo sporta veidu nav zudusi joprojām. Uz jautājumu, kas visvairāk pievelk basketbolā, Mārtiņš saka: “Man patīk emocijas, ko šī spēle spēj sniegt. Gan uzvarētāja emocijas, gan zaudētāja. Tieši emociju dēļ vērts spēlēt basketbolu. Bet tas ir tikai viens no iemesliem. Ir patīkami spēlēt skatītāju priekšā. Ir teicama sajūta, ka vari sevi uzturēt labā fiziskajā formā, ka jūties labi. Jā, ir nogurums pēc smaga treniņa vai spēles, bet tas ir gandarījuma pilns nogurums. Saproti, ka esi labi pastrādājis, devis pienesumu komandai kopīgu mērķu sasniegšanai. Ir labi, ja ar savu attieksmi vari būt paraugs jaunajiem spēlētājiem. Basketbols man ir kā dzīvesveids kopš bērna kājas. Vecāki mani vienmēr ir atbalstījuši, paldies viņiem par to.”
Spēles garša
Basketbols, gluži kā ikviens sporta veids, ir rakstura apliecināšana. Ja “BA Turībā” Mārtiņš bija starp līderiem, Valmieras komandā nāksies sevi pierādīt atkal no jauna. Viņš apzinās, ka tas būs jauns sākums: “Saprotu, ka viegli nebūs, nāksies sevi pierādīt, bet esmu tam jau gājis cauri, tāpēc arī tagad esmu gatavs jauniem izaicinājumiem. Jāsaprot, ka ne dzīvē, ne sportā bez cīņas nekas nenotiek. Ja strādāsi ar pilnu atdevi, to novērtēs un būs rezultāts.
Mums “BA Turībā” bija vieglāk, jo, startējot LBL, netika izvirzīti nekādi mērķi. Bija nosacījums cīnīties, cik ir mūsu spēkos, ar dzirkstelīti acīs, lai pēc spēles gan mūsu treneris, gan pretinieku komanda un skatītāji teiktu, ka šitie zēni bija kapātāji. Jā, piedzīvots zaudējums, jo pretinieks bija pārāks, bet cīnījāmies no sirds.”
Ikvienā sporta veidā svarīga ir dalība sacensībās, jo tā ir pavisam cita “garša”. Taču panākums mačos tiek kaldināts treniņos.
“Emocijas ir ļoti atšķirīgas,” saka Mārtiņš. “Treniņš ir treniņš, tur zināmi sparinga partneri, ko ar laiku jau esi “atkodis”. Bet, izejot spēlēt, ir pavisam cita vide, citi pretinieki, cita atmosfēra, citas sajūtas. Tur ir skatītāji, komandas taktiskā spēle. Basketbols jau nav tikai skriet un mest, ir daudz dažādu nianšu, taktisko risinājumu. Ar labu fizisko sagatavotību vien ir par maz, tā ir prāta spēle, cik labi redzi laukumu, cik pareizi nolasi situāciju, cik taktiski pareizi nospēlē. Tas ir kopums.”
Spēlēšana “BK Valmiera” ir kārtējais solis basketbolista biogrāfijā. Jautāju, vai nav domājis par spēlēšanu ārzemēs. Mārtiņš atzīst, ka par to reizēm iedomājas, bet patlaban esot apmierināts ar doto iespēju, jo viņam vienmēr mājas bijušas tuvas. Viņaprāt, Valmiera ir lieliska iespēja sevi pierādīt un spert nākamo soli. Ja maisam būs gals vaļā, spēle aizies, būs iespēja palūkoties uz kādu ārzemju klubu.
“Taču jābūt pacietīgam, diemžēl daudzi jaunie spēlētāji pārāk ātri atmet visam ar roku. No pieredzes varu teikt, ka jācīnās līdz galam, tikai tad būs rezultāts. Arī pašam bijuši pārdomu brīži, varbūt pielikt punktu, bet esmu ticis pāri, jo gribu spēlēt, man patīk to darīt. To var pat salīdzināt ar ilgstošām attiecībām. Ja tās patīkamas, kāpēc pārtraukt! Beidzot augstskolu, bija dilemma, ko darīt? Bet padomāju, ja ir šāds piedāvājums, to nevar laist garām,” saka M. Vīņauds.
Tagad dažas nedēļas vēl nedaudz mierīgākā režīmā, bet jau augusta sākumā sāksies treniņi, kuros būs jāmetas iekšā ar pilnu atdevi. Tagad cēsniekiem būs iespēja biežāk aizbraukt uz kādu “BK Valmiera” spēli, lai pavērotu, kā spēlē mūsējie.
Jānis Gabrāns
Komentāri