Šorīt jau plkst. 7.14 sākās astronomiskais pavasaris. Tas nekas, ka latviskās Lieldienas nosvinētas jau svētdien, ka gaisma uzvarējusi tumsu – diena ir garāka par nakti. Sestdien godam aizvadīta Ģertrūdes diena, ko senči svinēja kā atmodas dienu, kad visi dzīvnieki mostas no ziemas miega. Tāpēc arī Ģertrūdes dienu uzskata par kukaiņu vai arī kustoņu dienu. Meteorologi par pavasara sākumu sauc laiku, kad diennakts vidējā gaisa temperatūra stabili pakāpjas virs nulles.
Viss rāda, ka pavasaris ir klāt. Un daudziem Latvijā līdz ar to sākas sulu laiks jeb laiks, kad aizdomājas par veselību, kad var nogaršot ko neikdienišķu, svaigu. Stalbēnietis Imants Balodis atzīst, ka kļavu sulu tecēšanas laiks jau kuru katru dienu beigsies. “Marta pirmajās dienās ieurbu. Kļavām sulas tek, kamēr zeme sasalusi,” spriež stalbēnietis. Baložiem divas kļavas aug turpat pie mājas. Tās vecāki iestādījuši meitām. “Agrāk nemaz kļavu sulas tā nedzēra. Arī bērnībā neatceros, ka būtu urbtas kļavu sulas. Pie mājas auga ļoti lielas kļavas, bet sulas netecināja,” domās dalās Rūta Balode un piebilst, ka tagad pavasarī sulu dzeršana ir modes lieta. “Šopavasar sulas ir ļoti saldas. Ko panašķēties iznāk,” saka Imants, atzīstot, ka kļavas vēl jaunas. Kādreiz Stalbē pie Rundas augušas vecas kļavas, tās nu jau sen nozāģētas. Šos kokus ne katrs stāda pie mājas, jo kļavām spēcīgas saknes un tās plašā apkārtnē zemei atņem spēku. “Laiks paliek siltāks, varēs tecināt bērzu sulas. Bērzu pie mājas mums nav. Braucam uz mežu un vedam spaiņiem mājās, ” stāsta Imants. Rūta atceras, ka katru pavasari sulas tiek salietas pudelēs. Vasarā karstā laikā tās labi veldzē. “Kādreiz kolēģis sulas pildīja šampanieša pudelēs, klāt lika rozīnes, nedaudz cukura un pudeles ieraka zemē. Kad vasarā taisīja vaļā, dzēriens bija kā šampanietis,” pastāsta Rūta.Viņai pie kaimiņmājas jau zied sniegpulkstenītes, pašas pagalmā pirmās pavasara vēstneses aug ziemeļu pusē un vēl tikai no sniega izbāzušas degunus. “Pavasaris būs vēls un vēss. Ziemeļu vējš iegriezās un sadzina ledu, ja nebūs liels vējš un to neaiznesīs jūrā, būs vēls pavasaris,” spriež Rūta un bilst, ka kādreiz mamma skatījusies, kāds vējš pavasara pirmajā dienā, ja ziemelis, tad pavasaris būs auksts. Latvijā pazīstamais laika vērotājs Vilis Bukšs raksta, ka pagājušajā rudenī vairākkārt vērojis gulbju aizlidošanu un visbiežāk tie gājuši prom dienas pirmajā pusē. Ticējums saka, ja gulbji iet prom no rīta – būs agrs pavasaris. Par labu agra pavasara vēsmojumam bijis arī tas, ka sniegs rudenī sakrita uz kailiem kokiem. Laika apstākļi nozīmīgajās dienās ziemā jau mazināja strauja, agra pavasara iestāšanos. Laiks Sveču dienā (2. februāris) bija auksts un pārsvarā saulains. Arī 15. februārī (vecajā ziemas Mārā) bija bez nokrišņiem un mēreni auksts. Tas apstiprina tikai to, ka pavasaris īpaši nesteigsies un it kā paslēpes spēlējot “ķircinās” līdz marta beigām un aprīļa sākumam, kad ienāks ar strauju siltuma vilni.
Latviešu ticējumi vēstī, ka Ģertrūdes dienā, 17. martā, no miega mostas bites, skudras, čūskas un citas dzīvās radības, bet lielais gulētājs – lācis apgriežas uz otriem sāniem. Šai dienā nedrīkst ne sēt, ne stādīt, tad druvu noēd kukaiņi. “Nesen lasīju ticējumu, ka Ģertrūdes dienā nedrīkst ēst siļķes un reņģes, tad čūskas nāk mājās. Tādus brīnumus nebiju dzirdējusi. Ir piedzīvots, ka Zaļajā ceturtdienā no meža atnests zars, un vasarā čūskas nāk mājā. Varbūt tā bija sakritība,” pastāsta stalbēniete. Rūta Balode arī atzīst, ka dabā un laikapstākļos daudz kas mainījies. Arī ziemas vairs nav kā kādreiz, kad rudenī noteikti bija kailsals, ziemā kupenas, kur bērni varēja sarakt alas, no kūtsaugšas varēja lekt kupenā. “Viss mainās. Redzēs, kā rozes būs pārziemojušas, vēl jau nevar pateikt. Dabā viss notiek pēc saviem likumiem,” saka Rūta Balode. Saulīte aizbaidījusi sniegu, lietus kausē ledu. Pavasaris, ja vēl šodien jūsmājās nav atnācis, tad rīt būs klāt. Pie bērziem, kur kāda pile sulu notek, sanēs bites, steigsies skudras, drīz jau ziedputekšņos krāsosies lazdas… Pavasaris. Sarmīte Feldmane
Komentāri