Aprīlī svinības varēja rīkot tie, kuru īpašumā ir kāda VAZ markas automašīna, jo apritēja 50 gadi, kopš no montāžas konveijera Toljati autorūpnīcā noripoja pirmie “Žigulīši”.
Ceļu satiksmes drošības dienesta (CSDD) statistika vēsta, ka līdz šī gada 1.janvārim Latvijā bija reģistrēti 2752 VAZ markas automobiļi. To skaits gadu no gada sarūk, piemēram, vēl 2013.gadā tas pārsniedza 10 tūkstošus.
Kā tas sākās
“Žigulis” ir ne tikai mašīna, bet vesela vēsture tiem, kuri dzīvojuši PSRS. Tikt pie “Žiguļa”- tas bija grūti piepildāms sapnis. Pirmkārt, uz to bija jāgaida garā rindā, otrkārt, pirmā “Žiguļa” VAZ-2101 cena bija 5620 rubļu, bet vidējā alga 1970. gadā Padomju Savienībā tikai 122 rubļi mēnesī. Katrs var parēķināt, kāda bija iespēja tikt pie auto, ja nācās dzīvot tikai no algas.
1966.gada vasarā PSRS pieņēma lēmumu par jaunas automobiļu rūpnīcas celtniecību Toljati pilsētā, bet augustā Maskavā zinātniski tehniskās sadarbības ietvaros tika parakstīta vienošanās starp Itālijas FIAT un PSRS Ārējās tirdzniecības ministriju par sadarbību vieglo automobiļu izstrādē. Vienošanās paredzēja autorūpnīcas būvniecību PSRS teritorijā, kā arī saskaņoja auto modeļus, kas tiks ražoti.
“VAZ 2101″ bija radīts uz “FIAT 124” modeļa, ko 1967. gadā atzina par Eiropas “Gada auto”, bāzes, tomēr tehniskā ziņā “Žigulis” nebija tā identiska kopija. Pirms “Žiguļa” izstrādes padomju inženieri izmēģināja “FIAT 124” un atzina to … par nepiemērotu braukšanai pa PSRS nekvalitatīvajiem ceļiem, tāpēc padomju versijā tika ieviestas daudzas izmaiņas. Padomju auto bija par trim centimetriem garāks, tam bija stingrāka virsbūve un vēl dažas sīkas atšķirības, bet no pirmā acu uzmetiena tās pamanīt nevarēja.
Pienāca liktenīgā diena – 1970. gada 19. aprīlis -, kad septiņos rītā no VAZ rūpnīcas galvenā konveijera noripoja seši pirmie “VAZ-2101”: divi zili, četri ķiršsarkani. Bija dzimusi mašīna, kas atstāja paliekošas pēdas padomju valsts vēsturē un padomju cilvēku atmiņās.
Uzreiz gan masveida ražošana nesākās, maijā tika izgatavotas vien 72 automašīnas, jūnijā – 302 un jūlijā – 402, bet nākamā gada martā rūpnīcā dienā izgatavoja 500 automašīnas.
Pirmās paaudzes “Žigulis” tika ražots no 1970. līdz 1988. gadam, kopumā izgatavojot vairāk nekā 4,8 miljonus automašīnu. 2000. gadā žurnāla “Za Ruļom” lasītāju aptaujā “VAZ-2101” tika atzīts par vislabāko padomju automobili.
Vēl nedaudz par nosaukumu “Žiguļi”. Tas tika izvēlēts konkursā, kas 1968. gada augustā tika izsludināts jau minētajā žurnālā. Redakcija saņēma aptuveni 55 tūkstošus piedāvājumu, no kuriem ekspertu komisija atlasīja gandrīz divus tūkstošus. Starp nosaukumiem, kuru varēja iegūt “VAZ-2101”, bija arī “Fialka” (latviski – vijolīte), “Sokol” (piekūns) vai “Mečta” (sapnis), tomēr par uzvarētāju tika atzīts nosaukums “Žiguļi” par godu nelielai kalnu grēda netālu no Toljati.
Top pirmais. Toljati rūpnīcā top pats pirmais “Žigulis”. To apliecina uzraksts: “Pieņem, dzimtene, pirmo automobili!”
FOTO: no interneta
Braukt = dzīvot
“Žigulīšu” 50.gadadienu atzīmējusi arī raunēniete Iveta Lauciņa, kuras īpašumā esot divi “VAZ” markas auto. “VAZ-2106” jeb “sestais” “žigulis”, kuram gan diezgan daudz esot pielikts no “trešā” – restes, bamperi, jo, kā stāsta Iveta, iepriekšējam saimniekam patikušas hromētas detaļas. Otrs īpašumā esošais “VAZ” ir “piektais”.
Satikšanās ar “žiguļiem” sākusies pirms četriem gadiem, stāsta Iveta: “Meitas draugam bija “Žigulis”, ieminējos, ka varētu arī sev nopirkt, tā teikt, kā rezerves mašīnu. Tie, kuri ir “Žiguļu” fani, vienmēr priecīgi savā pulkā redzēt arī citus, tā kopīgi atradām man auto. Gadījās, ka ikdienas mašīna bija saplīsusi, bet vajadzēja braukt uz Rīgu, nolēmu riskēt un braukt ar “Žiguli”. Tās emocijas, ko saņēmu Rīgā, bija kaut kas īpašs. Cēsīs ikdienā tos var redzēt, Rīgā – gandrīz ne.
Pirmais brauciens palicis atmiņā – smaidi, mājieni, uz augšu pacelti īkšķīši. No šīm emocijām burtiski lidoju, un tā uz diviem gadiem “Žigulis” kļuva par manu ikdienas mašīnu arī Rīgas braucienos. Nobraucu kādus 60 000 km gadā. Jā, mašīna prasa uzturēšanu ne tik daudz naudas izteiksmē, cik regularitātē. Labi, ka netālu ir serviss, kur manu auto ņem remontā, jo tagad ne visi meistari gatavi ķerties klāt “Žigulim”.”
Iveta neslēpj, ka ir patīkami saņemt pozitīvu vērtējumu no svešiem cilvēkiem: “Ir tik jauki, kad, atbraucot uz Cēsīm, jauns puisis pasaka: “Jums tiešām forša mašīna!” Vai Valmieras lielajā “Maxima”, ejot gar plauktiem, cilvēks nāk pretī un pasaka, ka man superīga mašīna. Viņš tātad stāvlaukumā pamanījis, ka izkāpju no “Žiguļa”, un pēc tam sazīmējis mani arī veikalā. Vai tas nav forši!”
Protams, lai nokļūtu no punkta A uz B, der ikviens auto, bet komforta līmenis tomēr atšķiras. Iveta atzīst, ka tas netraucē, jo ikdienā bieži mēdzot izkāpt no komforta zonas: “Sākumā Rīgas braucienus uztvēru kā izaicinājumus, jo tas arī bija izaicinājums, bet tad pieradu. Man saka, kā vari pabraukt bez stūres pastiprinātāja? Savulaik trenējos trenažieru zālē, tad nu braukšana ar “Žiguli” bija kā turpinājums treniņiem. Kad pērn auto sāka niķoties, ikdienai nopirku “Lexus”, un neteikšu, ka ar to mazāk rūpju. Atšķirība tikai tajā, ka “Žiguļa” remontā var iekļauties simts eiro, bet “Lexus” tie krietni lielāki.”
Iveta aktīvi iesaistījusies “Žiguļu” kopienā, regulāri piedalās VAZ braucienos, kas notiekot trīs reizes gadā. Kad vienu no tiem rīkojusi Raunā, sabraukuši 56 “Žiguļi”, bet vidēji piedalās 30 – 40 auto.
“Dažkārt varbūt liekas, ka šajos pasākumos sabrauc opīši ar saviem vecajiem “žigulīšiem”, bet, nē, brauc jauni čaļi, jaunas dāmas. Tas it fantastisks kopā būšanas veids, un visi jau šos pasākumus gaida,” saka Iveta.
Viņas vaļasprieks ir autosports, startē autosprintā un minirallijā. Tur gan nebrauc ar VAZ, bet “Mitsubishi Colt ”. Jautāta, kas pievelk autosportā, Iveta saka: “Braukt ir sinonīms vārdam “dzīvot”. Tās ir emocijas, ko nevar izskaidrot. Kad brauc lielā ātrumā, ej pa ideālo trajektoriju, valdi to mašīnu un tā tevi klausa. Sacensības ir arī burvīgi pavadīta diena, kurā pilnībā var atslēgties no darba ikdienas. Diena kopā ar ģimeni, radiem, draugiem, paziņām. Es sacensības uztveru sievišķīgi – es baudu to dienu. Vīriešiem citādi, viņi tiecas uz rezultātu. Protams, man jau arī jācenšas, jo ir komanda, kas gatavo automašīnu, atbalsta mani, un viņi jāiepriecina, bet primāri – tā ir bauda.”
Komentāri