Svētdien (06.03.2022.) Priekuļos sāka darboties humānās palīdzības punkts Ukrainai – ikviens, kurš vēlas, uz noliktavas telpām var nogādāt lietas, kas nepieciešamas ukraiņiem viņu valstī, kā arī tiem ukraiņiem, kuri kā bēgļi ieradīsies mūspusē.
Pirmā krava ar līdzcilvēku sarūpētajām mantām vakar devās ceļā.
Idejas realizēšanā brīvprātīgi iesaistījušies četri priekulieši – Sarmīte Nigolase un Andis Zaļkalns, Skaidrīte Astahovska-Eglīte, Elīna Stapulone -, kā arī stalbēniete Inga Kerliņa, kura vispirms ziedošanas punktu ukraiņu mājdzīvniekiem bija atvērusi savā saimniecībā “Ezeriņi”. Tad radās doma par ziedojumu vākšanas un uzglabāšanas vietas nepieciešamību arī Priekuļos, un arī Inga savu darbošanos paplašināja, pieņemot daudzveidīgāku ziedojumu klāstu. Tā visi apvienojās komandā.
Sarmīte un Andis palīdzībā ukraiņiem iesaistījās, kad viņus uzrunāja biedrība no Rīgas “Tavi draugi”, kuriem bija sarūpēts atbalsts ukraiņiem, noslēgta vienošanās, ka viņiem ir tiesības to vest, un viņi meklēja cilvēkus, kuriem ir mikroautobusi, ar ko kravu varētu nogādāt līdz Ukrainas robežai un pēc tam no turienes šurp vest ukraiņu ģimenes.
Tā, visiem sastopoties, veidojusies sapratne, lai Priekuļos vāktu ziedojumus un varētu turpināt palīdzēt ukraiņiem, ir jāorganizējas kā komandai, jo ikvienam ir arī darbs, ģimene, bet ir nepieciešams, lai atbalsta pieņemšana, sagatavošana un nogādāšana noritētu raiti un koordinēti.
Noliktava, kur pieņem ziedojumus, atvērta no vienpadsmitiem līdz pieciem vakarā, tur dežurē kāds no aktīvistiem, bet, piezvanot vai sazinoties sociālajos tīklos, ziedojumam var arī aizbraukt pakaļ. Punkta izveidotāji atklāj, ka informācija jau aizgājusi apritē, cilvēki vēlas palīdzēt. Ziedotājs bija ieradies arī laikā, kad “Druva” apmeklēja noliktavu, medu atveda uzņēmējs Salvis Zēla. Viņš teica, ka kaķis savukārt vēlējies nodot kaķu barību Ukrainā esošajiem četrkājainajiem draugiem. Vaicāts, kas pamudinājis ziedot, Salvis nopietni atbild: “Audzināšana. Tiem, kuriem vecāki piedzīvojuši kara laiku, vecāki par to ir stāstījuši, ikviens zina, kādas šausmas bija jāpārdzīvo. Tāpēc nevar būt nekāda cita doma, kā vien – palīdzēt.” Vēl kāda ģimene atveda segas, bet seniores no dāmu deju grupas “Mežrozītes” interesējās, kā varētu iesaistīties.
Elīna Stapulone teic: “Nāk arī vīrieši un saka paldies par svētīgo darbu! Visiem sirdis atvērušās. Paldies ikvienam, kurš jau ziedojis ukraiņu tautai un vēl to darīs! Cilvēki pie ziedojumiem pievieno arī attēlus un ierakstus ukraiņu valodā, tas ir tik ļoti aizkustinoši!” Inga Kerliņa teic: “Turklāt var redzēt, ka cilvēki ziedo to, ko paši gribētu, ka viņiem sniegtu, nonākot nelaimē. Tās ir rūpīgi sameklētas, izšķirotas vai nopirktas lietas.”
Komandā katram ir savs uzdevums. Inga Kerliņa tur rūpi tieši par mājdzīvniekiem, seko informācijai, lai zinātu, kur kas visvairāk nepieciešams. Jo dzīvniekiem vajadzīga ne tikai barība, bet arī mitrās salvetes, vienreizlietojamie paladziņi, gultasveļa, jo ne vienmēr dzīvnieku ir iespējams izvest pastaigā, visi atrodas vienkopus.
Skaidrīte Astahovska-Eglīte vienmēr rūpīgi izanalizē, kas visvairāk nepieciešams, jo bieži vien pat neienāk prātā, ka vajadzīgi, piemēram, atkritumu maisi, kur visu savākt, ka, lai paēstu, vajag traukus, krūzītes – vienreizlietojamas, bet ļoti noderīgi, ja termiski izturīgas.
Vēl kopā izlēmuši, ka veidos maskēšanās tīklus. Elīna Stapulone teic: “Uzrunāju uzņēmēju no Somijas, kura palīdzēs sagādāt tīklus, ko varēsim pārveidot par maskēšanās tīkliem.” Tāpat komanda rēķinās, ka situācija ir ļoti mainīga, tāpēc rūpīgi seko līdzi aktuālajai situācijai un ir gatavi piemēroties, lai palīdzētu tieši tādā veidā, kāds konkrētajā brīdī ir visnepieciešamākais.
Telpas noliktavai piešķīris Sertifikācijas un testēšanas centrs, kura īpašnieki ir ukraiņi, un uzņēmuma pārstāvji Latvijā uzreiz iesaistījās atbalsta organizēšanā. Viņi blakus esošajā hostelī ir gatavi arī izvietot bēgļus no Ukrainas.
Palīdzības sūtījumus saņem ar pateicības asarām
Sarmīte un Andis stāsta, ka cilvēkiem, kuri tiek pāri Ukrainas robežai, Polijā visu nepieciešamo nodrošina. Pierobežas degvielas uzpildes stacijās gan trūkst degvielas, visa izpirkta. Vērojama militārā tehnika, daudz arī policijas mašīnu.
Andis uzsver, ka svarīgi visu nepieciešamo nogādāt tieši Ukrainā: “Mums bija caurlaide, kas nodrošināja, ka poļi mūs laiž pāri robežai, tajā pusē sagaidīja ukraiņi, kuri sagādāto ved uz konkrētu vietu. Pēc tam saņēmām aizkustinošu pateicību no slimnīcas pārstāves Ukrainā, viņa pateicībā raudāja un teica neizmērojamu paldies.” Pirmajos reisos vienā busiņā uz Ukrainu veda dažādas lietas, pārsvarā higiēnas vajadzībām, tagad kravu sastrukturē, piemēram, vienā transportlīdzeklī ved tikai dzīvnieku pārtiku. Katram reisam savs uzdevums, sūtījums nonāk konkrētajā bēgļu uzturēšanās vietā.”
Sarmīte dalās piedzīvotajā: “Kad ukraiņu vīrieši redzēja, ka esam atveduši sieviešu higiēnas preces, tajā skaitā paketes, viņi izplūda prieka asarās, sakot, ka tās jau vakar bija nepieciešamas vairāk nekā pusotram tūkstotim sieviešu un beidzot viņām tās būs.”
Lai viss notiktu koordinēti, liels darbs ir gan Latvijā, gan Ukrainas pusē. Andis atzīst: “Šobrīd manā telefongrāmatā vairāk ir ukraiņu numuri nekā latviešu. Zvana arī ukraiņi, kuri vēlas nokļūt Latvijā, šiem cilvēkiem dodam koordinatoru tālruņu numurus, lai viss risinātos organizēti. Pēdējās dienas nemostamies no modinātāja, bet telefona zvaniem. Mēs, braucot atpakaļ no Ukrainas, vedām divas ģimenes, kuru radi dzīvo Rīgā un Ogrē.” Sarmīte piebilst: “Robežas virzienā brauc ļoti daudz mašīnu, tāpēc tās pārvietojas ļoti lēni, pusotras stundas laikā pavirzās par dažiem metriem. Tādēļ daļa cilvēku izlemj līdz robežai iet kājām. Arī tām sievietēm, kuras atvedām uz Latviju, ceļš līdz Polijai bija garš – 62 stundas. Viena ģimene, sieviete ar deviņgadīgo meitu, bija kāpušas ārā no mašīnas un gājušas kājām no desmitiem rītā līdz septiņiem vakarā, lai tiktu līdz robežai. Sākumā laukā no Ukrainas sieviete bija braukusi kopā ar māsu, bet māsas mazais bērniņš ceļā saslima, pieejamās zāles nepalīdzēja, viņa griezās atpakaļ, lai vestu bērnu uz slimnīcu un glābtu viņa dzīvību. Otrai ģimenei ir bērniņš ar īpašām vajadzībām. Arī tagad turpinām ar abām ģimenēm sazināties, zinām, ka vienai sievietei jau atrasts darbs. Uz šejieni atbraukušie katru brīdi sazinās ar Ukrainā palikušajiem radiem, kuri ik pēc pusotras stundas slēpjas bunkuros, pēc gaisa trauksmes zvana un nomierina, ka ir izdzīvojuši.”
Vaicāti, vai nebija bail doties uz Ukrainu, abi atbild, ka tajā brīdī bailes nav jutuši, ķermenis pārdzīvoto izrādījis, kad atbraukuši mājās.
Komentāri