Nesteidzīgie gājēji vecpilsētā, redzot telti un plakātus, piestāja pērnās vasaras arheoloģisko izrakumu vietā Cēsīs, Pils ielā. Eiropas Arheoloģijas dienā arheologi tikās ar interesentiem, stāstot un rādot, ko un kā dara.
“Pilsētā arheoloģiskie izrakumi lielākoties notiek norobežotos būvlaukumos un iedzīvotājiem nav iespējams redzēt, ko darām. Dažkārt vien retais zina, ka kaut kas tiek pētīts un atklāts, nemaz nerunājot, ka varētu apskatīties,” stāstīja arheoloģe, izrakumu Pils ielā vadītāja Laura Lēģere un uzsvēra, ka vismaz šajā dienā ikviens var uzzināt, kā centimetru pa centimetram atklājas Cēsu senvēsture.
Katrs varēja paņemt rokās arheologu ikdienas darba instrumentus, sākot ar parasto zīmuli, beidzot smagām lāpstām, spaiņiem, mērinstrumentiem, metāla detektoru un dronu. Ne viens vien pamēģināja pasijāt zemi, lai atrastu kādu senlietu, ar kramu iegūt uguni, atpazīt dažādas saktas. Bērnus piesaistīja galvaskausi, drosmīgākie tos paņēma rokās, citi zīmēja.
Arheologu biedrības valdes priekšsēdētājs, Latvijas Universitātes pētnieks, Nacionālā mantojuma pārvaldes eksperts Mārcis Kalniņš rādīja, kā strādāt ar metāla detektoru. “Tas ir tikai viens no rīkiem, ko izmanto arheologi. Likumdošanā noteikts, ka kultūras mantojuma objektos to drīkst tikai ar Nacionālā mantojuma pārvaldes atļauju, kā arī apslēptu mantu aizliegts meklēt uz svešas zemes bez īpašnieka atļaujas,” atgādināja M.Kalniņš.
Latvijā ir ap tūkstoti, varbūt pat divi tūkstoši entuziastu, kuriem meklēt senlietas ir vaļasprieks. “Ir tādi, kuri ziņo, kad kaut ko atrod. Tas palīdz uzzināt, ko vēl nezinām, jo Latvijā ir vien ap 40 arheologu, tas ir maz. Ja hobijarheologi kaut ko atrod un par to paziņo, iegūstam jaunas senlietas. Pēdējos gados tas notiek ļoti reti. Ir cilvēki, kuri mantkārības dēļ meklē senlietas un izposta jau zināmos aizsargājamos pieminekļus. Viņiem svarīgākais ir atrast priekšmetu, mums būtiska sasaiste ar vietu, kur tas atrasts. To nezinot, priekšmets zaudē daļu no vērtības,” stāstīja M. Kalniņš. Pieķert pie rokas pēdējos gados izdevies tikai vienu melno arheologu, bet pēdējos četros gados vidēji par nelikumīgu senlietu tirdzniecību ierosinātas astoņas krimināllietas. Pēdējos trijos gados atgūts ap diviem tūkstošiem senlietu.
Likums nosaka, ka piecu dienu laikā, ja kaut ko atrod, jāziņo Nacionālā mantojuma pārvaldei, tā izvērtē, vai atrastā ir senlieta, vai tai vieta muzejā. Ja ne, atradums paliek pie atradēja un viņš ar to var rīkoties, kā vēlas. Ja neziņo, tirgo vai arī glabā, tas ir nelikumīgi. “Metāla detektors ir noderīgs rīks, kuru tāpat kā daudz ko citu var izmantot gan labiem, gan ļauniem nolūkiem,” uzsvēra M.Kalniņš, piebilstot, ka aizvien vairāk arī arheoloģijā izmanto jaunākās tehnoloģijas. Ja pirms gadiem, lai nofotografētu izrakumu laukumu, kāpa kokos vai slēja kāpnes, tagad to izdara drons. No fotogrāfijām var veidot 3D modeļus. “Strauji attīstās metodes, kas saistītas ar skenēšanu, lai nebūtu jārok,” teica M.Kalniņš.
Tā tikai šķiet, ka vēsturi zinām un ko gan vēl var atklāt. Ar smaidu M.Kalniņš atzina, ka zinām tikai mazu daļu. “Katra vieta un lieta slēpj daudz tāda, ko nezinām. Pērn bija arheologu augsta līmeņa publikācija, ka Latvijā atrasti senākie pasaulē zināmie mēra kapi, datēti 3000 gadus pirms Kristus. Nezinām par cilvēku sadzīvi pirms gadsimtiem. Ja vēsture balstās uz rakstītiem avotiem, arheoloģija uz priekšmetiem. Ienāks aizvien jaunas tehnoloģijas, kas palīdzēs vairāk uzzināt. Tagad trauku lauskai var veikt analīzi un noteikt, kas tajā gatavots. Agrāk tikai minējām. Tagad zinām, ka paši senākie trauki Baltijas teritorijā 5300 gadus pirms Kristus izmantoti zivju pagatavošanai atšķirībā no Rietumeiropas, kur atrastas gaļas un graudu paliekas. Latvijā keramika neattīstījās līdz ar zemkopību. Pirms pieciem gadiem to nevarēja noskaidrot,” atklāja M.Kalniņš. Viņš arī uzsvēra, ka ir svarīgi sabiedrībai skaidrot saprotami, jo zinātniskos rakstus ne katrs var uztvert. Kā katrai zinātnes nozarei, arī arheoloģijai ir sava terminoloģija, bet līdz ar tehnoloģijām ienāk jauni svešvārdi.
“Arheoloģija cilvēkus interesē, jo to var asociēt ar sevi, savu tautu, pagātni. Kā redzam Ukrainā, iebrucēji cenšas iznīcināt tās vēsturi, kultūras mantojumu, lai nebūtu piesaistes savai zemei, nezinātu vēsturi, tad ir vieglāk pakļaut. Vēsture piesaista cilvēkus, to dažādi interpretējam, dažkārt tā ir neviennozīmīga. Vēsturē katrs sev var atrast ko tādu, kas ieinteresē. Vēsturi katrs piedzīvojam katru dienu, vakardiena arī jau ir vēsture,” teica M.Kalniņš.
Latvijas Arheologu biedrība par Latvijas 2022. gada arheoloģisko pieminekli izraudzījusies Cēsu senpilsētu, kas ir valsts nozīmes arheoloģiskais piemineklis. Tā aizņem aptuveni 27 hektāru lielu platību. Cēsu pilsētas senākajā daļā kultūrslāņa biezums sasniedz pat 3,8 metrus. Lai gan Cēsis par pilsētu droši var uzskatīt tikai kopš 14. gadsimta, dažādi arheoloģiskie atradumi, tai skaitā 2021. gada arheoloģiskajos izrakumos Pils ielā 1 atklātais pavarda fragments un tajā atrastā keramika, liecina, ka Cēsu senpilsētas teritorija bijusi apdzīvota jau kopš dzelzs laikmeta.
“Šovasar izrakumi turpināsies, būsim jau 16.gadsimtā. Atkal gaidām brīvprātīgos. Par pērnās vasaras atradumiem interese ir liela. Kad pats kaut ko atrodi, iesaisties, veidojas izpratne, ka arī tavā pagalmā ir kultūrslānis, pa kuru ikdienā staigā. Ir grūti iztēloties, ka daudzus gadsimtus arī te bija pilsēta un ritēja dzīve,” teica L.Lēģere.
Eiropas Arheoloģijas diena notika arī Raunas pils pagalmā. Arheoloģe Aija Ērkšķe stāstīja par arheologa darba specifiku izrakumos, iepazīstināja ar darba rīkiem un aprīkojumu, kas nepieciešams, veicot arheoloģisko izpēti. Uz Raunas pils pagalma sienas varēja skatīt pils projekcijas.
Āraišu ezerpilī īpaši bija padomāts par bērniem. Viņiem bija atvērtas darbnīcas “Māls” un “Graudberzis”. Varēja arī iejusties arheologa lomā un darboties ar lāpstiņu un citiem instrumentiem.
Komentāri