Zaubē
Labi, ka mums ir tāda “Druva”, citādi mēs neuzzinātu mūsu pagasta padomes domas un argumentus. Vismaz šeit pagasta vecākais šo to pastāsta par saviem nodomiem. Tā pirms dažiem mēnešiem uzzinājām, ka mūsu ceļš ir tikai kopā ar Cēsu rajonu, ar kuru esam cieši saistīti gan ražošanā, gan mācībās, gan sportā, gan kultūras dzīvē. Tad strikti tika pateikts, ka Mālpils mūs negrib un ar Siguldu nekas nesanāk.
Pēc 1. aprīļa publikācijas iznāk, ka nu mūs negrib Cēsis, bet Mālpils labprāt vēlētos sadarboties ar Zaubes pagastu. Taču nu mēs negribot būt kopā ar Mālpili. Mani interesē, kas ir tie mēs, kuri grib vai negrib? Pagasta padome ne ar vārdu nav devusi mājienu, kāpēc labāk vienu vai otru variantu izvēlēties.
2000. gada jūlijā Zaubē tika veikta aptauja par vēlamo reformas modeli. Tad 95% no aptaujātajiem (51% iedzīvotāju) bija par Zaubes iekļaušanu Rīgas reģionā. Tagad Lāča kungs pasaka, ka mēs to negribam. Kā padome to zina? Nekāda papildus aptauja nav bijusi un arī savu vēlēšanu apvienību programmās ne viens ne ar pušplēstu vārdu nav pieminējis nostāju pašvaldību reformu realizācijā. Pagastā nav bijusi neviena sapulce. Tad kur ir argumenti par labu pagasta padomes izvēlei? Vai kādam vispār ir interese par ļaužu vēlmēm?
Ne tikai man pret Cēsu novadu ir bezgala daudz argumentu. Mēs jau daudzus gadu desmitus esam Cēsu rajonā, un rezultāti ir acīmredzami. Ne padomju laikos, ne pēc neatkarības iegūšanas Zaubes pievedceļi nav bijuši pat uz trijnieka. Varēja cerēt, ka reformas rezultātā uzlabosies braukšanas apstākļi, bet nupat divos “Druvas” rakstos par ceļiem tika skaidri pateikts, ka Zaubes virziena ceļu labošanu iesaldēs. Nu, paldies par to pašu – pa “iesaldētiem” ceļiem laikam tomēr būs labāka braukšana nekā pa dubļainiem bezceļiem.
Sabiedriskā satiksme ar Cēsīm nekad nav veicinājusi darba meklēšanas iespējas Zaubes iedzīvotājiem. Autobusu reisi ir tik daudz un tādā laikā, ka ne strādāšana, ne mācīšanās ne Cēsīs, ne Līgatnē nav iespējama. Atliek izmantot tikai Rīgas virzienu, jo tur, kaut arī ar neērtībām, tomēr var nokļūt, lai gan strādātu, gan mācītos. Ne mazāk svarīgs arī attālums – līdz Cēsīm 60 km, līdz Mālpilij 20 km, līdz Siguldai 40 km. Jau tagad daudzi zaubēnieši brauc pie zobārsta uz Mālpili, uz Mālpils kultūras nama pasākumiem. Pienu ved uz Mālpili vai leišiem. Cēsīm nekad nav bijusi interese par kultūras pasākumiem rajona pagastos, jo citādi būtu kas darīts, lai Zaubē jau 17 gadus nebūtu pilnīgs kultūras bads. Bet tas nekad nevienu nav interesējis ne rajonā, ne pagastā. Uz pasākumiem Cēsīs var nokļūt tikai tie, kuriem ir personīgās mašīnas.
Arī valdībai ir vienalga, kas notiks pēc reformas. Zālāna kungs ievilks ķeksīti Godmaņa plānā un viss kārtībā. Apakšvirsraksts manis pieminētajam rakstam “Druvā” ir ļoti zīmīgs: “Cēsis attīstīsies. Bet kas notiks ar mazajiem pagastiem”. Ņemot vērā līdzšinējo nevērību pret nomalēm, arī nākotne neliekas necik rožaina. Un nav pamata domāt, ka tagad nu kaut kas mainīsies. Un kāpēc lai mainītos? Pie varas būs tie paši cilvēki, un viņu attieksme pret nomalēm ir skaidri zināma. Bet varbūt Zaubes pagasta padomei ir citi argumenti, ar kuriem mūs neiepazīstina? Varbūt partiju spēlītes, kur iedzīvotājiem ir tikai statistu loma?
Komentāri