“Veckliģēnos” saimnieks pļauj gotiņai zāli. Paulis Melngailis stāsta, ka vēl visi runkuļi nav novilkti, bet oktobra beigās jau sola sniegu. Ne jau tas viņu šobrīd uztrauc.
“Nav kur pienu likt. “Cesvaines pienam” devu. Atteica," skumji saka Paulis Melngailis, kuram decembrī paliks 89 gadi. Pats arī gotiņu slauc. Tagad viss slaukums paliek mājās pašu galdam. Saimnieks par sevi tik daudz neuztraucas, bet kaimiņiene, kurai četras govis, sākusi pienu nodot “Rankas pienam” par sešiem santīmiem litrā. “Tas ir smieklīgi, kam to var stāstīt. Kur dzīvojam, akmens laikmetā?” domās dalās “Veckliģēnu” saimnieks un brīnās: “Kur tas redzēts, ka maksā, ja nopļauj zāli un atstāj uz zemes? Vai tā ir saimniekošana?”
89 gadi, tas nav maz. Paulis Melngailis vien nosaka: ” Gadi dažam
neko nenozīmē, dažam – daudz. Vieglas dienas neesmu redzējis. Kas tik nav piedzīvots. Ulmaņlaiki bija vislabākie. Tie bija smagi un skaisti gadi. Pabeidzu Ogrēnu skolu un ar brāli gājām meža darbos. Tas bija arī priecīgs laiks. Nopelnīt varēja.”
Paulis rāda fotogrāfiju, kurā vairāki stalti jaunekļi. Paulis ar kuplu matu cekulu citu vidū uzreiz pamanāms. Spēlējis orķestrī, vairāk nekā desmit bijuši. Katru sestdienu bijusi kāda zaļumballe. “Piebalga mainījusies, te vairs nav cilvēku. Ulmaņlaikā zaļumballes notika uz katra stūra – Nedža pussalā, upes līkumā pie Cirstiem, pie Veļķu skolas, Brežģa kalnā, Dzērbenē Augstajā kalnā… ,” atceras Paulis un piebilst, ka arī padomju laikā bijis mazs orķestrītis. Šodien gan vairs no tā laika muzikantiem viņš palicis viens.
“Dzīvots ir, smagu dzīvi esmu dzīvojis, strādājis gan kolhozā, gan veikalā, gan racis purvā kūdru, ” pārdomājot aizvadītos gadus, Pauļa Melngaiļa skatiens aizslīd tālumā un viņš klusi nosaka: “Nekad nevienam ļauna neesmu
vēlējis.”
Dzīves gājumā katra vara atstājusi kādu rētu. Vācu laikā pabijis koncentrācijas nometnē Valmierā, jo abi ar brāli uzskatīti par komunistiem. Aizsargiem nepatikuši. Pie Griškām viņi un vēl divi vīri nostādīti pie sienas. Pieci vācieši pretī. “Virsniekos bija arī tāds Leitis, viņš piegāja, kaut ko pateica, šāvēji ieročus nolaida. Leitis pateica: “Ejiet mājās!”,” atceras inesietis. Atbraucis mājās, un drīz ziņa, ka jāierodas Cēsīs. Sākās ceļš vācu armijā, smagajā artilērijā. Čehoslovākijā Paulis sagaidīja kapitulāciju, tad ceļš uz Urāliem. Tur meža darbi, vienmēr vēders tukšs. “Tur strādāja arī izsūtītie vācieši. Reiz viens teica: “Tu tiksi mājās!” “No šejienes netiek,” atbildēju. Tad arī uzzināju, ka viņiem taisnība,” stāsta Paulis. Atkal bija ceļš zem kājām, garām nometnēm, kurās bojā gājuši tūkstoši, uz Maskavu, tad Rīgu.
Lai no Rīgas tiktu mājās, naudas nebijis. Klīdis pa tirgu. Kāda sieviete uzrunājusi: Redzu, esat no tālienes.” Izstāstījis, ka jātiek uz Piebalgu. Viņa vien atteikusi, lai pagaida, kamēr beigs darbu. Uzaicinājusi pie sevis, tur pārnakšņojis, iedevusi naudu ceļam. “Viņai radi bija Jaunpiebalgā,” saka Paulis un klusi piebilst, ka vajadzējis pie viņiem aizbraukt. Neaizbraucis. Žēl. “Dzīvē esmu saticis gan labus, gan sliktus cilvēkus,” viņš vien nosaka.
Paulim meita skolotāja Vestienā, dēls tepat Piebalgā, viņam ir trīs mazdēli, mazmazmeita. Jaunajai paaudzei
gribas palīdzēt.
Ar saimnieka skatienu viņš paveras pa logu un stāsta, ka te bijis tāds mežs, kādu citur neredzējis. “1987. gadā nāca viesulis, viss bija zemē. Kolhozs visu izcirta. Sievastēvs reiz teica: “Saudzē mežu!” Viesulis paņēma,” atceras Paulis un atgādina, ka agrākos laikos braukuši uz Lielmežu, uz Mēdzulu pēc kokiem, savā zemē necirta. Tagad slotas kāta resnumā kociņu nocērt, bet jaunu iestādīt aizmirst.
“Vai tad tagad ir mūzika?” kad pajautāju, ko viņš labprāt klausās, atbild bijušais muzikants. “Tagad ir tikai troksnis. Ka tik skaļāk izkliegtu. Tā nav mūsu kultūra, tā ir sveša. Ko varu teikt par Raimondu Paulu? Tādi grūstekļi man nepatīk. Nesen radio raidīja Vintera dziesmas, asaras birst. Protams, arī šodien ir kāds skaņdarbs, ko var saukt par mūziku,” domās dalās Paulis un piebilst, ka televīzijā skatās tikai vienu filmu “Mīlas viesulis”, radio paklausoties, kā iet pa Saeimu.
“Dzīvojam labā laikmetā, bet redzam tikai bēdīgo. Dzīvē daudz pārdzīvots, ko tur vairs, kas pagājis, pagājis,” atvadoties saka “Veckliģēnu” saimnieks.
Komentāri