Manai kaimiņienei Dzintrai Lācei savā bērnu dienu zemē Kosas “Vidusreinās” vajadzēja būt laimīgai. Netrūka ne tēva un mātes, ne vecmāmuļas mīlestības. Taču laimīgi bija tikai divi gadi. Jau 1945. gadā apcietināja tēvu, “Vidusreinu” saimnieku Jāni Lāci. Viņam bija jāatstāj māja, divgadīgā meitiņa Dzintra, piecgadīgais Pēteris, sieva un māte, ko viņš vairs nekad neredzēja, jo bojā gāja 1947. gadā Tagilā.
Dzintra bērnībā redzēja maz smaidošu seju. Ģimene bēdājās par zaudēto tēvu. Izmisums māti un vecmāmuļu nomāca arī par nepadarītiem darbiem saimniecībā, par nenomaksātiem nodokļiem.
“Tomēr mēs dzīvojām. Mums bija savas mājas, maizīte uz galda, teliņi kūtī, ko varējām apmīļot, sunītis, ar ko spēlēties.
Tad pienāca 1949. gada 25. marts… rīts… Mamma un vecmāmuļa sēdēja pie galda. Brālis vēl nebija aizgājis uz skolu. Un tad ienāca divi vīri, kas runāja svešā mēlē. Mana uzmanība pievērsās tikai vecmāmuļai. Viņa kliedza, trakoja, nebija valdāma. Tad vīri viņu sasēja. Māte klusi sēdēja un nedarīja neko. Vīri skubināja ņemt līdzi siltas drēbes. Māte atteica: “Priekš kam tās? Tikpat mūs nogalinās.” Svešie vīrieši bija cilvēcīgi. Paši meklēja zirņus, pupas, putraimus, ko sabēra maisos. Kulītē sabāza arī žāvētu gaļu, maizi.
Kaudzē tika liktas siltas drēbes, segas, mīkstais pēlis un lielais, siltais tēva kažoks. Brālis par mani bija trīs gadus vecāks, pats kaut ko meklēja, rosījās. Arī māte attapās. Man palīdzēja saģērbties.
Sākās tālais ceļš no Amatas stacijas uz Rīgu, tad uz austrumiem.
Vagonā bija daudz ģimeņu. Vilcienā vēl mums pietika maizes.
Tad mani piemeklēja nelaime. Smagi saslimu. Bijām jau pie Novosibirskas. Mani izņēma no vagona un ievietoja slimnīcā. Vilciens turpināja ceļu… Kā jutos? Maza piecgadīga meitene svešos ļaudīs, valodu nepratu. Nezinu, cik ilgi tā nodzīvoju. Kādu dienu slimnīcā ienāca latviešu ģimene. Uzklausījusi manas nelaimes, noskaidroja, kur nometināta mana ģimene, apņēmās mani turp aizvest. Tā sākās ceļojums taigā – vilcienā, pajūgā, kājām. Nonācām klajā laukā. No zemes izlīdis tāds kā stabs, kā skurstenis. Pieliecos, skatījos – mazs lodziņš. Pa četriem pakāpieniem mani noveda zemnīcā. Tur bija liela krievu krāsns. Tur jau mani mīļie!
Vēlāk uzzināju, ka māte izmisusi mani meklējusi reģistra punktos. Visur viņai atbildēts, ka tāda Dzintra Lāce nav atrodama.
Mūsu ģimene manis dēļ nebija kopā ar citiem pa upi sūtīta uz ziemeļiem, bet atstāta klajā laukā Lučanovā cūkas kopt. Cūku novietnes – vienkārša nojume, pāri tikai jumts. Laukā katls, kur jāvāra cūkām barība. Pa laikam atveda sasalušus kartupeļus un sēnalas. Tā bija cūku un mūsu barība.
Nākamā pavasarī mūs pārcēla uz Lučanovas sādžu. Ierādīja mītni bijušajā vistu kūtī, kur dzīvoja vēl otra izsūtīto ģimene. Mamma kopa teļus. Mūsu pārtika bija savvaļas augi. Ja izdevās, mamma no fermas atnesa kortelīša (ceturtdaļlitra) pudelītē teliņiem nozagto pienu. Vēl bija ciedru rieksti.
Dzīva bija vēl vecmāmiņa. Viņa kādā ģimenē paauklēja bērnus, kaut ko palīdzēja. Tādās reizēs mājās atnesa kādu kartupeli vai maizes garoziņu. Arī sādžas iedzīvotāji bija trūcīgi. Pret pārtiku mainījām līdzatvestās drēbes. Tā aizgāja arī siltais pēlis. Saglabājām tikai tēva kažoku, kas mani sildīja saltajās ziemās, kad visa ģimene (lasi, māte, jo vecmāmiņa drīz apgūlās Lučanovas kapsētā) aizgāja darbā, brālis skolā. Es viena nīku garo dienu aukstajā vistu kūtī zem tēva siltā kažoka.
Lielākais bieds man bija “tilts” pār upi, kas tecēja caur sādžu. Par tiltu sauca krustu šķērsu samestus kokus pār balstiem. Apakšā ūdens. Lielie cilvēki lēca no viena koka uz otru. Es bailēs rāpoju. Katru nakti redzēju šausmu sapņus par tiltu. Vēlāk latvieši tiešām uztaisīja tiltu. Kāda bija skološanās? Brālim tā sākās jau pirmajos gados Lučanovā. Skolu nesāku pat īstajā vecumā, jo nebija apavu. No rīta plikām kājām izskrēju sniegā un skaudīgi noskatījos, kā bērni brien uz skolu. Vēlāk pienāca arī mana kārta. Sādžas sievas apžēlojās. No viena pāra iedeva pelēku, no otra melnu velteni. Tā es skolā ierados. Bija kauns. Slēpu kājas zem sola. Arī kleita, ko mamma uzšuva no vadmalas gabala, ko bija paņēmusi līdzi, prasīja ielāpus. Ne visi bija vienā krāsā. Mana skolotāja, krievu sieviete, bija ļoti sirsnīga. Laikam manās acīs saskatīja izmisumu un izsalkumu. Viņa bieži veda mani uz savām mājām un pabaroja.
Drīz Lučanovā nomira vecmāmiņa, ar brāli Pēteri notika nelaime. Viņš savainoja kāju, sākās tuberkuloze. Trīs gadus bija sanatorijā, tur arī mācījās. Pats izstudēja Tomskā. Bojā aizgāja Kazahijā. Tā palikām mēs ar mammu. Agri beidzās mana bērnība.”
Tāds bija Sibīrijas bērna stāsts.
Pienāca 50. gadu otrā puse. Latviešu ģimenes sāka atgriezties mājās. Dzintra ar mammu nevarēja, nebija naudas ceļam. Kāda aizbraucēju ģimene atvēlēja dzīvot savā mājiņā.
Sādžā bija veca skoliņa ar septiņām klasēm. Lai varētu izglītību turpināt, bija jāpabeidz 8. klase. Turp jāmēro astoņi kilometri pāri upei, kalnam, pa taigu. Dzintra ātri kļuva pieaugusi, pabeidza 8. klasi Kušvā. No turienes ar vilcienu varēja nokļūt Tomskā. Gāja gadi, Sibīrijas bērns pabeidza lauksaimniecības tehnikumu.
1964. gadā radās iespēja Lāču ģimenei atgriezties Latvijā. Māte, Sibīrijas zemei atdevusi savus spēka gadus un veselību, apgūlās Skujenes kapos.
Ar Dzintru Lāci Taurenes kolhozs ieguva čaklu lopkopēju, kas ar panākumiem strādāja lielfermās. Skarbā dzīve viņu veidojusi par tiešu sievu, kas nekad nebaidās teikt patiesību acīs.
Sibīrijā rūdīto spēku, būdama pensionāre, saglabājusi vēl šodien. Lai tik vīri turas līdzi!
Vērojot kaimiņienes Dzintras dzīvi, radās pārdomas, ko bads un grūtie apstākļi Sibīrijā vēl iemācīja ģimenēm. Kad esi uz dzīvības un nāves robežas, tad cilvēks nedomā par sevi, bet kā izdzīvot un dzīvot bērniem. Tā domāja Dzintras māte. Tā dzīvo Dzintra, rūpējoties par meitas ģimeni, mazbērniem. Ar rūpēm un gādību tiek mācīta dzimtas pēctecība un saiknes.
Komentāri