“Eiropiešiem ir sodība būt bagātiem, bet ne laimīgiem, jo viņi spēj domāt šaurā lauciņā. Tas attiecas arī uz medicīnu, kas mums neapšaubāmi ir ļoti attīstīta, bet mēs diemžēl noliedzam visu, kas nav izprotams. Un tas ir mīnuss. Indietis ģērbjas kankaros, viņš ir nabadzīgāks par nabagu, bet laimīgs. Priecājas, ka dzīvo, klausās putnus, skatās sauli. Pēc tā mēs varam tiekties,” sacīja cēsnieks, uzņēmējs Renārs Sproģis, kurš pāris gadu laikā vedis trīs latviešu grupas uz Himalajiem, Mazo Tibetu, lai cilvēki, kurus dzīvē skārušas veselības ligas, ārstētu miesu un, ja ir vēlme, arī mazliet apgūtu dvēseles dziedināšanu.
Šī būs saruna par ticības nozīmi dzīvē, neatkarīgi no tā, kādai reliģiskajai konfesijai piederam un vai vispār piederam. Šī būs saruna par iešanu gar aizas malu, kad cilvēks meklē jelkādu ceļu – meklē alternatīvu, kas sola, vai būtiskāk – liek ticēt – izdzīvošanai. Dzīvei.
Meitene, kura nebaidījās no vēža
Tas bija pirms četriem gadiem. 1. maijā cēsniece Liene nokļuva slimnīcā, viņa zināja, ka jāārstējas būs ilgi un smagi. 15 gados viņa uzzināja diagnozi – leikēmija. Rezultātu neviens neprognozēja. Liene saka: “Ārsti vispār neko neprognozēja tālāk par šodienu. Viņi neteica sliktu, raksturoja vien to, kas ar mani notiek šajā brīdī.”
Meitene, kura tagad saka – esmu vesela, vienmēr arī domāja un ticēja, ka izveseļosies. Viņasprāt, vēzis nebija nolemtība. Tagad gan Liene neslēpj, ka ir gandarīta, jo par gadu, kas pagājis, lietojot ķīmijterapiju un izdzerot litriem zāļu tējas, iztukšojot burciņas homeopātisko līdzekļu, var runāt pagātnes formā. Liene ticējusi arī austrumu medicīnai. Lietojusi arī Indijas ziemeļos strādājošās ārstes ieteiktos medikamentus, lai spēcinātu organismu, reizi aizbraukusi uz Himalajiem, lai sajustu uz savas ādas, ko nozīmē vides maiņa.
“Man patika, bet to, kas patika, ir grūti izstāstīt. Tā ir pilnīgi cita pasaule. Protams, jautāju savai ārstei arī par veselību, bet viņa bija pārliecināta – ieteiktos līdzekļus izlietosi un būsi vesela. Vēl viņa uzsvēra, ka pareizāk jāēd – mazāk olu un gaļas, miltu izstrādājumu un kartupeļu. Deva padomus. Mūsu ārsti diemžēl neteica, ko darīt papildus, lai ātrāk atlabtu. Viss bija tā – ja gribat, tad varat darīt, bet nevis ar vēlējumu – ejiet, dariet un mēģiniet,” dalījās Liene Logina, kura šogad pabeigusi 11. klasi un droši veras nākotnē.
Citādi notikumus atceras Lienes mamma Anna. Viņa neslēpj, ka brīdī, kad uzzinājusi par smago slimību, bijusi šokā. Viņa redzējusi, kā izskatās bērniņi, kuri iziet ķīmijterapijas kursu – bez matiem, zilām lūpām, un domājusi, ka savam bērnam šo indi organismā nelaidīs. Mamma saņēmusies un meklējusi alternatīvu – homeopātus, dziedniekus. Par laimi, tie gadījušies prātīgi, ieraugot analīzes, ieteikuši tradicionālo medicīnu, arī ķīmiju, jo citādi sāktos iekšēja asiņošana, orgānu bojājumi un varbūt pat aiziešana. “Es visiem iesaku – izmantojiet ķīmijterapiju, pabeidziet kursu, lai cik tas ir grūti, bet tas noteikti jādara. Arī austrumu ārsti neiesaka atteikties no iesāktās terapijas, bet līdztekus ir jāmeklē medikamenti, ar kuriem organismu spēcināt. Mums jau vispirms nebija Indija, bet kāda lietuviešu ārsta izstrādāti līdzekļi uz medus bāzes. Pati saku – indes pilieni, jo bija jādzer pa vienam, diviem pilieniem, vēlāk vairāk. Izmantojām zāles, kuras no Āzijā augošiem augiem bija izstrādājis kāds homeopāts. Vēlāk tulkotu diagnozi nosūtījām ārstei uz Himalajiem un, vēl slimnīcā esot, mums atsūtīja vajadzīgās tabletes. Nē, tās neizskatās pēc tabletēm, bet zirnīšiem – tādi bumbulīši, kas neļauj ķīmijai saēst organismu. Ir jau tā, ka ķīmija iznīdē gan sliktās, gan labās šūnas, bet mēs ticējām, ka tējas un dabas līdzekļi palīdzēs, lai Lienei nebojātos ne nieres, ne aknas. Zinu meitenīti, kurai mamma nedeva neko no alternatīvā. Aknās sākās infekcija, izveidojās tumši perēkļi, un bērns neizturēja,” soli pa solītim notikušo atcerējās Anna Logina, bet piebilda, ka to stāsta cilvēkiem vien tāpēc, ka daudziem jācīnās ar šķietami nedziedināmām kaitēm, bet rīcība un ticība, viņasprāt, palīdz ar visu tikt galā.
“Man Indija patika kā zeme, bet es nejūsmoju. Es arī ārstiem tur stāstīju par savām kaitēm, iedeva visādus līdzekļus, bet nepalīdzēja. Varbūt tāpēc, ka nepiedomāju. Man prieks, ka Lienei ticība un arī kalni nesa svētību,” tā Anna.
Nesamierinās ar savām kaitēm
Lai šeit rakstītais neliek apšaubīt rietumu medicīnas spēku, ārstu zināšanas un zinātnes sasniegumus, bet ārsti Himalajos sakot, ka arī no cukurslimības iespējams izārstēties.
“Nezinu, to rādīs laiks, ne jau mēneši, bet gadi. Es vairākiem turienes ārstiem prasīju, vai iespējams izārstēties, viņi atbildēja – jā. Šejienes medicīna tam nepiekrīt, bet ir saprotoši ārsti, kuri atbalsta alternatīvas metodes un piekrīt, ka varam mēģināt,” stāstīja Renārs Sproģis, kura dēliņam Raineram pirms diviem gadiem konstatēja I tipa cukura diabētu. Tas nozīmē, ka puisēnam reizi dienā jāievada lielāka insulīna deva, bet pēc katras ēdienreizes jāsarēķina apēstās maizes vienības un jāinjicē īsais insulīns.
“Dalailamas ārsts, ar kuru tur satikos, ieteica ceļot. Varam doties tuvāk, tālāk no mājas, bet tas tiešām palīdz. Esam novērojuši, ka tad dēlam pazeminās cukura līmenis asinīs un nepieciešams samazināt garā insulīna devu. Izskaidrojumu nezinu, bet mūsu ģimene tic, ka ir iespējams ārstēties, un mēs nesamierināmies. Ir jau šodien iespējams ar cukura diabētu sadzīvot, daudzi tā dara. Injicē insulīnu, kas ir ļoti kvalitatīvs, un neesi neko zaudējis no dzīves. Bet mūsu ģimene izvēlējās citu ceļu. Cik atļauj laiks un finanses, ceļojam, dēls un arī es pats lietoju turienes ārstu sagatavotās zāles,” tā Renārs un paskaidro, ka medicīna Himalajos nav šamaņu līmenī. Tur ir veselības centri, institūts, kurā darbojas vismaz simts austrumu medicīnā izglītoti ārsti, kuri mācījušies arī Eiropā. Viņiem ir apmēram pustūkstotis palīgu – mūki. Šāda ārstēšana, medikamentu iegūšana mazajā Tibetā ir zināma jau gadu tūkstošiem.
“Viņu uzskats – katrā cilvēkā ģenētiski sēž slimības. Pienāk brīdis, kad tās pasprūk uz āru. Un Tibetā saņemtās ripiņas konsolidē organisma spēkus, palīdz vājo vietu aizlāpīt. Viņi cīnās nevis ar sekām, bet cēloni. Tajās tabletēs ir ne tikai augi, kas atrodami augstu kalnos, bet arī akmens daļas, ieži. Mūki tiek svētīti un mēnesi dodas augšup Himalajos, nonesot vajadzīgo. Visu pārstrādājot, mūki skaita mantras. Tie līdzekļi, kurus dod lietot cilvēkiem, ir ne tikai pareizi izstrādāti, bet arī svētīti,” skaidroja Renārs, kurš arī lieto dabas līdzekļus, lai uzlabotu sirds veselību.
“Viņiem ir divas diagnostikas metodes – pēc pulsa un urīna. Es ārstam nepateicu ne dēla diagnozi, ne stāstīju par savu pašsajūtu, bet viņš skaidri un precīzi noteica, gan kā jūtamies, gan diagnozes. Tad taču laikam pēc pulsa to var izdarīt,” sprieda Renārs, kurš atceras vairākus ārstu ieteikumus, lai pēc pieciem, desmit gadiem neiedzīvotos vēl lielākās veselības problēmās.
“Viņš pateica, ka esmu par daudz trauksmains. Un es piekrītu. Ikdienā jūtos kā vāvere ritenī. Man uzsvēra, ka jāatrod dvēseles miers un līdzsvars. Ārstam trīs reizes vaicāju – kā? Līdz viņš pasmaidīja un atbildēja – jums, eiropiešiem, gribas visu tūlīt. Uz galda stāv banāns, to apēd, tā vairs nav. Tā nevarot. Jāmeklē skolotāji. Viņu var atrast Himalajos, var doties uz baznīcu pašu mājās. Jāsaprot, ka uz tava ceļa ir stop zīme, un jāmeklē iespējas, kā dzīvot tālāk. Iespējams, ka pati ceļa meklēšana, sevis izzināšana manī ienes šo harmoniju. Es mācos, bet tas notiek ļoti lēni. Atrodu atbildes, bet nezinu, kā tās izmantot. Zinu, kā gribu dzīvot, bet vēl nespēju to izmainīt,” pēdējā gada laika pārdomas atklāja Renārs, bet bija pārliecināts, ka katrs cilvēks, kurš mēģina kādudien satikties ar sevi aci pret aci, arī ar savām problēmām un kaitēm, ir ceļā uz risinājumu.
Renārs iepazinis daudzus cilvēkus, kuri, ticot labajam, dziedināšanai, devušies tālajā ceļā un saņēmuši cerēto. Spilgtā atmiņā ir kāds puisis, kuram Latvijā ārsti bija lēmuši dzīvot vien trīs mēnešus – ādas vēzis, melanoma. Nav bijis jēgas ne starošanai, ne ķīmijai, bet mediķi teikuši – dodies uz Indiju, neko nezaudēsi, varbūt iegūsi. Einārs pabijis kalnos, joprojām dzer zāles un joprojām dzīvo. Pārbaudēs ārsti redzējuši, ka metastāzes izzudušas, progresīvā vēža forma iznīkusi. Arī mūsu mediķiem uz visiem kāpēc nav sava tāpēc, taču ir iegūts laiks. Einārs ir ieguvis laiku dzīvošanai.
Viss spēks ir ticībā dzīvībai
Budismu literatūrā dēvē par senāko reliģiju, bet to var baudīt arī kā filozofiju, kuras būtību pāris rindkopās nav iespējams aprakstīt un vērtēt. Renārs, kurš pēdējā gadā centies iepazīties ar budismu tuvāk, saka: “Tur ir cita vērtība cilvēkam un dzīvībai.”
Himalaju ļaudis nekritizē nevienu ticību, jo uzskata, ka tās ir miera iemiesojums. Viņiem nav Ziemassvētku, Lieldienu un Vasarsvētku, jo tie ir saistāmi ar Kristus mūža gājumu, bet budisti dzīvo no sirds un priecājas. Viņi uzskata, ka lielākās indes ir rakstura negācijas, bet, lai labi dzīvotu, vajadzīgs dvēseles līdzsvars.
“Tas nav pretrunā ar mūsu priekšrakstiem. Ja esi priecīgs, laimīgs, tad arī veselāks. Zinātne skaidro – priecājies, tad izdalās vienas vielas smadzenēs, ja domā negatīvi, tad pakārtotas citas ķīmiskas reakcijas. Viņi māca nedusmoties uz ienaidnieku, kristietība saka – ja sit pa labo vaigu, pagriez kreiso. Man patīk atziņa, ka cilvēks var mācīties budismu, sargājot visu dzīvo, bet tas neizslēdz to, ka viņš ir kristīgs,” uzsvēra Renārs un piebilda, ka budisms māca būt labam cilvēkam, tāpēc ir sajūtas, kuras viņš spējis notvert, vien Indijā esot.
“Tā ir vieta uz zemes, pret kuru nebūs vienaldzīgo. Var teikt – ir nauda, aizšaujam uz Parīzi. Pret Indiju būs – jā vai nē. Es zinu, ja mani bērni būtu pieauguši, tad otrajā braucienā tur būtu arī palicis. Varbūt pusgadu, kamēr derīga vīza, varbūt… Tur es jutos kā cilvēks. Tur cilvēks nozīmē pavisam ko citu. Tur neviens nelamājas, nesteidzas, smaida. Šejienes un turienes pasaule ir nesalīdzināma. Satiku kādu mūku, kuram rādīju savu krustdēlu fotogrāfijas, viņš, redzot šos četrus, piecus gadus vecos puišeļus, raudāja. No prieka par jaukiem bērniem. Es redzēju, kā pusaugu meitene gāja pa ceļu un pēkšņi – acis lielas, viņa skrēja pie suņa. Izņēma no tā mutes mušu vai zirnekli un aiznesa tālāk. Muša spindzēja, un suns atkal bija klāt. Viņa ņēma un to kukainīti nesa tālāk. Ja te kādam to stāstītu, ja kāds tā darītu, mēs taču domātu – nu, jampampiņi. Es esmu redzējis to, ko par šiem ļaudīm rāda filmās. Viņi tiešām ir tādi un saprot, ka blakus ir pasaule, kuru mēs neredzam. Pats to neesmu ne redzējis, ne saticis, bet Indijā ir cilvēki, kuri lasa likteni palmu lapās. Viņi pienāk un pasaka – tu esi Jānis Zariņš, tavu tēvu sauc Pēteris. Nu, kā viņš to var zināt? Viņi tic, ka tavs liktenis jau ir izdzīvots,” sajūtās un izziņā dalījās Renārs un turpināja: “Viņi prot nepieķerties lietām. Jo šajā dzīvē jau mums nepieder nekas. Pārejošs ir skaistums- kāds esi bijis divdesmit gados, tev nebūs, kad būs 70. Es runāju par ārējo skaistumu, ne cēlākām lietām. Mēs, eiropieši, pie ārējā pieķeramies – taisām kosmētiskās operācijas, izmantojam smiņķus. Ko nozīmē nauda? Šodien esi miljonārs, kas rīt? Mūki taisa, arī Rīgā veidoja smilšu mandalu. Un to skaistumu izjauca desmit minūtēs. Viss beidzies un – čau. Tas ir šīs filozofijas pamats, tāda ir viņu pieeja dzīvei. Viņi māca, ka ticība ir miera nesējs. Mums gadījās, ka braucienā smagi saindējās meitene. Bijām satraukušies. Blakus viesnīcai bija dārglietu veikals, to vadīja Džans. Viņš palūdza, vai drīkst pie meitenes ieiet. Nometās ceļos, lūdza Allāhu un raudāja. Mēs viņam bijām sveši cilvēki. Viņš lūdza par vienu no mums. Vai tas nav forši?” pārdzīvotajā dalījās Renārs. Viņš nemudināja, bet tomēr vēstījums bija vilinošs – Himalajos tikai divu tūkstošu metru augstumā, kad atver viesnīciņas istabas logu, no augšas redzi, kā lido klinšu ērgļi, tālāk skatam paveras sniegotas virsotnes, bet otrā pusē ir ieleja ar 70 pakalniem. Tu to redzi, jūti un krājas citādā pasaules izjūta. Tu atgulies zemē un gribas tikai raudāt. Raudāt un smaidīt. Tā ir vieta, kur valda milzīgi kontrasti, bet, ja to pieņem, tad saproti, ka esi nonācis vienīgajā dzīvajā pasakā, kas uz šīs pasaules atstāta pieaugušajiem.
Komentāri