Uz jūras – peldošajā viesnīcā

Otrdienu vakaros cēsnieks Andris Jurēvics kravā ceļasomu, lai nākamā dienā dotos divu nedēļu ilgā prombūtnē – strādātu uz jūras.

-Par jūrnieku nebiju domājis kļūt, bet redz, kā dzīvē gadās, – saka Andris, kuram aprīlī apritēs divi gadi, kopš darbdienas paiet peldošās viesnīcās uz igauņu firmas “Tallink” kuģiem. Tie kursē maršrutā Rīga – Stokholma – Rīga.

– Kā cēsnieks var nonākt darbā uz jūras?

– Nesen kā biju atgriezies Latvijā pēc Īrijā un Anglijā pavadītiem pieciem darba gadiem. Tur strādāju viesmīlības biznesā. Vēl esot ārzemēs, biju iestājies biznesa augstskolas „Turība” Cēsu filiālē, lai viesnīcu vadību apgūtu profesionāli. Ļoti būtisks iemesls atgriezties Latvijā bija meitiņas piedzimšana, taču ar darba meklējumiem Cēsīs man neveicās. Nevarētu teikt, ka viesnīcās nepiedāvāja darbu, bet saņemtā alga neļautu pilnvērtīgi uzturēt ģimeni.

Anglijā viesnīcā savulaik sāku kā trauku mazgātājs, bet jau pēc divām nedēļām, uzzinot, ka pārvaldu angļu valodu, mani iecēla citā amatā, un tā ar katru gadu pa karjeras kāpnēm kāpu uz augšu, līdz aizdienēju līdz viesnīcas menedžera vietniekam. Taču Anglijas viesnīcās rakstītās rekomendācijas, atgriežoties Latvijā, netika īpaši ņemtas vērā.

Nezināju, kā šo situāciju atrisināt, līdz talkā nāca gadījums. Mašīnā braucot, pa radio izdzirdēju sludinājumu, ka „Tallink Latvija” meklē prāmja stjuartus. Tūlīt apstājos ceļmalā un uz nosaukto tālruņa numuru piezvanīju, pastāstīju par savu pieredzi. Manas zināšanas svešvalodās, pieredze klientu apkalpošanā un saskarsmē darba devējus ieinteresēja un, tikko biju nosūtījis savu CV, man uz prāmja piedāvāja augstāku amatu, nekā teikts sludinājumā. Tā ieguvu informācijas dienesta administratora vietu.

– Cik sarežģīti iesaistīties tik specifiskā darba vietā kā viesnīcā uz jūras?

– Lai gan darbu viesmīlībā labi pārzinu, peldošā viesnīcā nonācu pirmo reizi. Īpašs ir ne tikai tas, ka darba vietā jāatrodas divas nedēļas no vietas, bet tas, ka jāsadzīvo ar jūru. Jūras slimība mani vismazāk biedēja, jo ar prāmjiem jau bija nācies braukt, bet sarežģīti likās drošības noteikumi, kādi papildus jāievēro. Sākumā viesnīcā uz kuģa viss likās tik svešs, tik daudz prasību. Katram uz jūras jāzina starptautiskie noteikumi, pirms stāšanās darbā bija jāapmeklē drošības noteikumu kursi, jāiegūst attiecīgi sertifikāti. Personālam viesnīcā uz jūras jāpakļaujas īpašai disciplīnai, jo klientu apkalpošanā jāpārzina ne tikai serviss un izklaide, bet arī drošība. Uz kuģa ir stingra hierarhija. Nevienam darbiniekam pat prātā neienāk apspriest kapteiņa norādījumus, jo kuģa kapteiņa vārds ir likums.

Darba diena ilgst 10, 5 stundas. Jāstrādā arī sestdienās un svētdienās. Maiņas var iekrist kā dienās, tā naktīs. Trīs pirmās darba dienas uz kuģa parasti paiet nemanot, jo ir jauna ekipāža, pēc divām brīvdienu nedēļām jāpierod pie ritma uz jūras. Naktsmaiņās, kad darba mazāk, es pamanījos arī sagatavot rakstu darbus studijām augstskolā vai zīmēju.

Uzkāpjot uz kuģa, jaunajai ekipāžai jārēķinās, ka pirmo 24 stundu laikā būs mācību trauksme. Darbinieki saņem uzdevumus, piemēram, rīcībai, ja dabas stihiju dēļ kādā vietā izceltos ugunsgrēks, ja pārtrūktu elektrības piegāde.

jāapkalpo uz kuģa?

– Ļoti raiba

– visvairāk Baltijas valstu iedzīvotāji, skandināvi. Nesen brauca arī četri Meksikas pavalstnieki. Taču pārstāvētās tautības un valstis nav jēgas uzskaitīt, to ir daudz. Pasažieri dodas gan atpūtā, gan brauc uz darbu. Netrūkst tādu, kuri šo jūras maršrutu izmanto tranzītam, biznesa

kravas pārvadāšanai, un ir tādi, kuri jūru izvēlas ģimenes svētku nosvinēšanai. Nākas redzēt arī jaunos pārus, kuri uz kuģa ierodas pa taisno no laulību reģistrācijas. Uz kuģa pietiek visa kā – pat tik daudz, ka daži, kuriem ir atpakaļ -biļete, tajās stundās, kad kuģis stāv ostā, krastā nemaz neizkāpj.

Uz „Regina Baltica” vasarā vienā reisā sanāk līdz pat 1200 cilvēkiem, klāt vēl apkalpe – 130. Tātad viena mazpilsēta, piemēram, Līgatne. Tikai atšķirība tā, ka Līgatnē nedzīvo tik daudzu tautību pārstāvji un kopā nav sanākuši cilvēki ar tik atšķirīgu mentalitāti, ko nosaka arī piederība mazpilsētai vai lielpilsētai. Dzīvesvieta pat ļoti ietekmē atšķirības pasažieru prasībās, rīcībā, attieksmē, un nav svarīgi, kas tie būtu – igauņi, somi, zviedri vai latvieši.

– Tad jau informācijas centra administratora amats prasa arī iemaņas psiholoģijā!

– Tā ir. Reizēm cilvēka attieksmē jūra ir kā katalizators, uz tās uznāk vēlme atbrīvoties no ikdienas smaguma, kas sakrājies darbā vai ģimenē. Cilvēks izvēlējies braukšanu ar prāmi, bet, uzkāpis uz tā, pret visu, kas te ir, protestē. Tādos brīžos neko citu nevaru izdomāt, kā vien ļaut cilvēkam stāvēt manā priekšā un izrunāties, pat izkliegties. Es tikai smaidu, māju ar galvu un gaidu, kad emociju izvirdums beigsies. Beidzas ar, un viss ir kārtībā, cilvēks nomierinās.

Esmu ievērojis zviedru atšķirīgo izpratni par pakalpojumiem. Viņiem ir augstas prasības pret elementārām lietām. Zviedri bieži vien jūtas vīlušies, jo uz kuģa neierauga plašu kajīti. Zviedri nemēdz Rīgu uzskatīt par interesantu galamērķi, pirms to iepriekš nav izlūkojis kaimiņš vai draugs. Zviedrus arī moka aizspriedumi, Latvijā viņus pilnīgi nesagatavotus pārsteidz mūsu jaukā jūrmala ar smilšainajām, nevis akmeņainajām pludmalēm.

– Kādi ir dīvainākie pasažieru jautājumi, uz kuriem nācies atbildēt?

– Kurā stāvā ir jūra? Tad man atliek domāt, ka vaicāts par izeju uz atklātā klāja. Reiz kāda zviedriete mani pagalam nomocīja ar jautājumu, cik kronas jāsamaina latos, lai Rīgā nopirktu kurpes. Rīgā taču ir Centrāltirgus un dārgi firmu veikali, starp kuriem tik milzīgas cenu atšķirības! Pie tam no sieviešu apaviem un to cenām es neko nesaprotu. Reizēm kuģa informācijas centru uzskata par tūrisma informācijas biroju un pasažieris Stokholmā atnāk nopirkt biļetes uz Maskavu vilcienam, kas aties no Rīgas.

Taču visu pārspēja zviedru kungs gados, kurš vējainā naktī četros no rīta atnāca uz informācijas centru, pieprasot, lai apstādinu viļņus, arī vētru, jo dikti šūpojot. Zviedru valodu jau saprotu, tikai tajā nevaru vēl izteikties, bet vecā kunga sadrūmusī seja un izteiksmīgs rokas žests zem kakla liecināja, cik ļoti viņu satriecis šis brauciens. Kaut es būtu pats Neptūns, nevarētu viņa prasību izpildīt.

– Tava priekšniecība uz kuģa ir igauņi. Runā, ka vispār igauņi mēdzot stāstīt anekdotes par latviešiem.

– Droši vien, bet, diendienā satiekoties ar igauņiem, es tās nedzirdu. Darbā mums labi sapasē, bet mēs sarunājamies angliski vai krieviski, jo igauņu valoda ir vienīgā, kurā nekādi nevaru ielauzīties. Māku angļu, krievu, vācu valodu, mazliet zviedriski, eju darbinieku kursos, savulaik Cēsu ģimnāzijā mazliet apguvu itāļu valodu, kuru tagad neiznāk pielietot. Ikdienā viegli pāreju no vienas valodas uz otru, bet visu dienu runājot ar klientiem un pa telefonu, reizēm pret vakaru sajūk, kurā valodā jāatbild.

Vispār es zinu, par ko mani apceļ igauņu priekšniecība – par to, ka uz kuģa man lielāku prieku nevar sagādāt nekas cits kā vētra. Man tā patīk! Nu un tad, ja viļņi gāžas pār bortu, bet tad

jūti, ka esi uz kuģa, ka esi jūrā. Visi ķer to, kas gāžas, arī es noliecu informācijas centra datoru monitorus. Ledusskapī, protams, viss sagāžas. Man vislabākais miegs uz kuģa ir vētras laikā. Tad labi šūpo.

– Paziņas droši vien tavu darbu uzskata par bīstamu un grūtu.

– Jā, dažu no radiniekiem, vēloties parādīt savu darba vietu, pamatīgi pārbiedēju. Gandrīz ar varu bija jāvelk uz kuģa un jāpierunā, lai dotos kruīza braucienā. Bet nu, kad pagājuši vairāki mēneši, dzirdu, ka grib atkārtot braucienu. Ir draugi, kas būtu gribējuši strādāt uz kuģa, bet nav gatavi divas nedēļas pavadīt projām no mājām. Tas prasa savu. Dažiem tas vispār nav pieņemams.

Ilgstoša atrašanās prom no mājām, no ģimenes, stress darbā arī mani pašu mēdz pārbaudīt. Dežūras pēdējā rītā, kad kuģis tuvojas Rīgas ostai, vienmēr šķiet, ka

pulkstenis sācis iet lēnāk. No darba gadiem atceros divas smagas dienas. Vienu, kad meitiņai bija dzimšanas diena un manis nebija mājās; otru, kad, kā izrādījās, notika viltus trauksme. Kāds bija ziņojis, ka cilvēks aiz borta, un sākās viņa meklēšana. Tas pamatīgi aizkavēja kuģi reisā, ap 600 pasažieru nāca uz informācijas centru ar pretenzijām. Tā man bija 14 stundu ilga darba diena, negatīvo emociju eksplozija. Daļa glābšanas operācijā vainoja personīgi mani. Tikai retais atzina, ka esam pareizi darījuši, pazudušo cilvēku meklējot.

Darbinieki uz kuģa bieži vien kļūst par draugiem. To veicina fakts, ka divas nedēļas burtiski esam vienā laivā. Arī ar priekšniecību iznāk satuvināties un reizēm justies sirsnīgāk, nekā tikai padotajam. – Kas palīdz izturēt kuģa disciplīnu?

– Biju internātskolas audzēknis. Zinu, kas ir disciplīna – no rīta septiņos celties, izpildīt rīta rosmi, izgludināt pionieru kaklautu. Maziņam esot, nācās padzīvot arī pa slimnīcām. Mācoties sanatorijas meža skolā, atrados tālu no ģimenes. Vecāki uz Cēsu rajonu manis dēļ pārcēlās tad, kad biju jau vecākajās klasēs.

Savas radošās izpausmes un domas jau no mazotnes mēdzu attēlot karikatūrās. Mājās zina, ka man nevar dot papīru un rakstāmo, jo visu tūlīt zīmēju. Tieši meža skolā sāku zīmēt komiksus. No bērnības mājās sakrājušās deviņas biezās klades. Zīmēšana tagad palikusi kā viens no maniem hobijiem. Anglijas viesnīcā arī zīmēju. – Kam tu parasti velti savus zīmējumus?

Tagad kolēģi dažkārt manus komiksus par dzīvi uz kuģa izliek informācijas centrā apskatei vai nodrukā kuģa „Tallink” darbinieku avīzē. Pēc pasūtījuma esmu zīmējis arī apsveikuma kartītes, tajā skaitā draugiem un kuģa personālam.

Komiksos attēloju visu ko, izņemot sievietes. Laikam pārāk cienu, lai zīmētu karikatūrās. Vīriešus, man šķiet, var drošāk attēlot.