Pirmdiena, 29. jūlijs
Vārda dienas: Edmunds, Edžus, Vidmants

Un Dievs iedeva mazo pirkstiņu

Druva
23:00
09.05.2008
3
200805092330586041

Šogad vienā dienā svinam gan Mātes dienu, gan Vasarsvētkus, tāpēc sarunai bija svarīgi atrast cilvēku, kurš no sirds svinētu abus svētkus. Šķiet, izvēlē nekļūdījos, aicinot pārdomās dalīties Daci Kiršfeldu. Viņa ir četru bērnu māmiņa, kristiete jau 20 gadus un atbalsta vīru viņa kalpošanā draudzes priekšnieka amatā Cēsu sv. Jāņa draudzē.

– Rīt Latvijā atzīmēs Mātes dienu. Kā jūsu ģimenē svin šos svētkus?

– Cenšamies šajā svētdienā būt visi kopā, bet nekādu īpašu tradīciju nav. Tiesa, tā iegājies, ka katru gadu ģimene man uzdāvina kādu augu, ko kopīgi iestādām pie mūsu lauku mājas. Tas sākās gluži neapzināti, jo ir pavasaris, stādīšanas laiks, veikalos parādās interesanti augi, vīrs Raimonds kopā ar puikām vienmēr kaut ko jaunu uzdāvina. Tāda jauka un mīļa niansīte šajā dienā.

– Šķiet, ka šie svētki mūsu ikdienā nav īsti iesakņojušies?

– Sākumā bija grūti tiem pieslēgties, jo tik ierasts bija 8.marts. Tā joprojām ir spēcīga tradīcija, kas arī man palikusi spilgtā atmiņā no bērnu dienām. Atceros, kā kopā ar brāli gājām lauzt pūpolus mammai, līdz ausīm bridām pa sniegu. Mājās nākot, brālis slēpa zariņus zem jakas, lai mamma nemanītu.

Grūti pateikt, kāpēc Mātes diena nav kļuvusi par iecienītiem svētkiem, kaut arī jau pagājis krietns laiks, kopš tā atjaunota. Skumji, ka šāda tradīcija neiedzīvinās, bet sabiedrībā ātri tiek pieņemti sveši svētki – Helovīns, Valentīna diena. Laikam jau tirgotāji nosaka toni. Bet varbūt vainojams tas pasaulīgais, kas arvien vairāk un vairāk ienāk mūsu dzīvē. Pasaule ar savu mantisko pārņem arvien vairāk, emocionālās ģimeniskās vērtības diemžēl pazūd zem šīs nastas.

Varbūt runāju nepareizi, bet, manuprāt, mūsu sabiedrībā ģimenes kļūst arvien formālākas, ļoti bieži tajās vairs nav mīlestības. Ir tikai nauda, darbs, bērnus audzina skola. Ja nauda tiek likta pāri ģimeniskajām vērtībām, tas ir slikti. Varbūt arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc Mātes diena nav iegājusies.

– Četru bērnu ģimene šobrīd nav bieži sastopama. Droši vien nākas no kaut kā atteikties, kaut ko upurēt, lai izaudzinātu tādu pulciņu?

– Tā ir liela uzticība no Dieva puses, ka mums dota iespēja audzināt četrus bērnus, ka Dievs viņus mums ir uzticējis. Tā ir liela atbildība ne tikai pasaules un bērnu priekšā, bet galvenokārt Dieva priekšā.

Neteikšu, ka būt četru bērnu mātei ir grūti. Ir gandarījums, kad redzu, kā viņi viens otru atbalsta, kā lielie bērni uzmana un spēlējas ar mazāko. Jauki redzēt, ka prot rēķināties ar citiem, jo saprot, ka jādalās, ka viss nebūs vienam.

Protams, vecākiem tā ir liela atbildība, jo katram bērnam jāatrod laiks. Ja ģimenē ir tikai viens bērns, ar viņu var pasēdēt jebkurā laikā. Mūsu ģimenē jaunākā paņem arvien vairāk laika, lielajiem atliek mazāk, jādomā, kā viņiem to kompensēt.

Ja grib būt mamma tā pa riktīgam, jāredz ne tikai mājas solis, bet arī tas, kas notiek bērna sirsniņā. Kāpēc viņš šodien tāds saskumis, kas viņu nomāc? Vecāki intuitīvi sajūt bērnu. Ja to neizmanto un atstāj bērnu tikai skolas ziņā, var iebraukt pamatīgā purvā.

– Bet nevar taču kaut kur iemācīties dalīties ar otru.

– Esmu centusies viņos to mīlestību ieaudzināt, jo to nevar iegūt, tā ir jāieaudzina. Tāpat kā mīlestību pret dzimteni, savām mājām, ģimeni. Bērniem jāparāda, ka var mīlēt viens otru. Kad gaidīju jaunāko meitiņu Katrīnu, bažījos, kā lielie izturēsies pret viņu. Visi mazo ļoti gaidīja, un tomēr nelielas bažas bija. Redzēju, kā citās ģimenēs lielo attieksme pret mazākajiem ir dažāda, reizēm viņš ir tikai sīkais, kas visiem maisās pa kājām un kuru lielie brāļi, māsas noliek pie vietas.

Paldies Dievam, mums izdevās, laikam tiešām ar Dieva palīdzību, nokārtot, ka viņi mīl viens otru. Ka viņiem grūti vienam bez otra un viņus velk vienu pie otra.

Mazās māsas ikdienā lielajiem ir katram sava loma. Kristaps ir aktīvāks, māsa ar viņu labprāt dauzās. Vecākais brālis Kārlis ir rāms, no viņa dveš miers, pie viņa mazā māsa labprāt aizmieg. Kad nogurusi, ieraušas klēpī un guļ. Ar māsu Rūtu ir meiteņu rotaļas. Attiecības veidojas interesanti, patīkami vērot, kā viņi dzīvo savā saskaņā.

– Manuprāt, galvenais piemērs tomēr ir vecāki, ja viņiem nav šīs mīlestības, tā neradīsies arī bērnos.

– Zināms fakts, ka strīdīgus jautājumus starp lielajiem jācenšas risināt ne bērnu klātbūtnē. Ir jābūt mīlestībai, bērniem jāredz, ka vecāki mīl viens otru. Arī bērniem bieži jāsaka, ka viņus mīlam. Atceros, ka padomju laikos šie vārdi nebija cieņā, bet bērniem jāzina, ka viņi ir mīlēti. Mēs ģimenē nebaidāmies par to runāt un samīļot bērnus, kaut arī Kārlim jau 17 gadu. Un viņi atbild ar to pašu. Tādā brīdī ir prieks, ka izdevies viņu sirsniņas tā izveidot.

Protams, kā jau teicu, mums ir atbildība pret bērniem, tāpēc viņi jāuzklausa, jāļauj pašiem veidot savus spriedumus. Kad pārnāk no skolas un stāsta par kādu dienas notikumu, pārrunājam, kā viņš domā, vai rīcība bijusi pareiza. Cenšamies to analizēt, izrunāt, kā turpmāk rīkoties līdzīgā situācijā. Kā izturēties pret cilvēkiem, kuri nodarījuši pāri. Jāmācās piedot, pieņemt cilvēkus, kādi viņi ir.

Svarīgi, lai bērni ikdienas rūpes pārrunātu ar vecākiem, nevis ietu uz ielas un tikai ar saviem čomiem visu apspriestu. Viņu padomi var būt pat ļoti nepareizi, jo šajos 16 -17 gadīgajos ir krietna maksimālisma deva, kuru nereti nākas piebremzēt.

– Šo ģimeniskumu, visticamāk, veicina arī tas, ka esat kristīga ģimene?

– Noteikti. Tā ir brīnišķīga dāvana no debesīm, ka abi ar vīru esam kristieši. To esam ieaudzinājuši arī bērniem. Ir ļoti daudzas ģimenes, kurās viens ir kristietis, bet otrs pilnīgi pretī – nogriež kā ar nazi. Tad ir grūti. Mums šajā ziņā paveicies, jo abi iesvētījāmies un kristījāmies ar domu, ka laulāsimies baznīcā. Uzreiz jau nekļuvām par kaismīgiem kristiešiem, bet tā pamazām būvējām mūsu kristiešu dzīvi. Gājām uz baznīcu, lūdzām. Un visu laiku bija apziņa, ka Dieva priekšā visu vajag pareizi nokārtot. Toreiz Dievs mums iedeva mazo pirkstiņu, tagad esam jau pieķērušies pie visas rokas un cenšamiem cieši pie tās turēties.

– Droši vien nozīme arī tam, ka Raimonds ir Cēsu sv. Jāņa draudzes priekšnieks.

– Nenoliedzami. Tā viņam ir kalpošana, ar kuru arī mums jārēķinās, jo draudzes priekšnieka pienākumi prasa laiku. Vīram bieži saku, ka man ir sava kalpošana, ja viņš ir sv. Jāņa draudzes priekšnieks, man jāvāc mūsu četru bērnu draudze. Es to ganu mājās. Ja svētdienās arī neizbraucam visi uz baznīcu, mums ir kopīgi lūgšanu brīži. Kompensējam šo dievkalpojumu savās

sirsniņās.

Kopīgi mācāmies lūgt ne tikai par sevi, bet par visiem. Gadās, ka bērni, aizejot uz skolu, atstāj uz galda zīmīti, ka tajā dienā ir kāds kontroldarbs, lai mēs mājās par to palūdzam. Tad nodomāju, ka viss kārtībā, ja bērns atceras, ka ir kāds, kuram var palūgt, lai atver prātu un domas, ka ir kāds, kuram var uzticēt savu dienu, tātad kaut kāds pamats ir ielikts šajā kristīgajā dzīvē.

– Vasarsvētki ir baznīcas dzimšanas diena. Vai jūsu ģimenē tie ir īpaši svētki?

– Mūsu ģimenē tie īpaši saistās ar mūsu bērnu kristībām. Visi ir kristīti tieši Vasarsvētkos, tikai dažādos gados. Atgādinām arī bērniem, ka šie kristiešiem tik nozīmīgie svētki ir viņu dzimšanas diena Kristū.

Tas ir tāds īpašs atskaites punkts, kas mums šos svētkus padara tiešām īpašus.

– Kristīgie svētki bieži sajaucas ar pasaulīgajiem. Piemēram, Ziemassvētku vēsts ne reti pazūd zem dāvanu kalniem.

– Protams, ka dāvanu prieks ir liels, it īpaši, ja runājam par Ziemassvētkiem. Bet svarīgi skaidrot šo dāvanu prieku ar to Dāvanu, ko Dievs mums dod – Kristus bērniņu. Protams, bijušas gan vēstules rūķim, ko mamma centās savākt, gan viss pārējais, bet tam pāri tomēr cenšamies likt kristīgās vērtības. Manuprāt, bērns no tā paņem tik, cik vajag. Ja šķiet, ka konkrētajā brīdī viņš neko nav paņēmis, gan jau kaut kur zemapziņā tas iegūlis, pienāks laiks, kad uzpeldēs.

Bieži vien tas notiek negaidīti. Ir ļoti jauki klausīties, kā mazs bērns skaita lūgšanu. Viņš varbūt tos vārdus saliek neloģiski, bet viņš to dara, un arī “Āmen” beigās ir. Tas ir tik mīļi, ka, manuprāt, pat Dievs pasmaida šādā brīdī.

– Laikam jāprot atrast vidusceļu starp kristīgo un laicīgo, jo bērnam vajag no abiem. Ja dos tikai vienu, tas var radīt pretreakciju.

– It īpaši, kad bērns vēl mazs, tā spožā mantiņa viņam ir svarīga. Kāpēc to liegt? Bet, kad redzi, ka pieaugot viņš sāk analizēt, saprast un izsaka vērtīgas atziņas, saproti, ka ieguldītais nav bijis velts.

– Cik svarīgi bērnus vest pa ticības ceļu?

– Manuprāt, kristieši nemaz citādi nevar. Tas pasaulīgais ir tik pilns ar sārņiem. Ja nedosim kristīgās vērtības, pienāks brīdis, kad bērns nonāks pasaulē un, ja viņam nebūs pamata, šīs klints zem kājām, uz kā var noturēties grūtās dzīves situācijās, apakšā var izrādīties bezdibenis.

Dzīvošana Dievā dod stabilitāti, drošību un pārliecību – pat ja es kļūdīšos, Dievs mani stiprinās un piedos, protams, ja šī kļūda nebūs apzināti izraisīta. Un agri vai vēlu viņš parādīs pareizo ceļu.

– Kā ir redzēt bērnus izaugam?

– Tas ir tik interesanti. No vienas puses, tas ir atbildīgs darbs, bet no otras – kolosāls gandarījums, kad redzi, kādi viņi izauguši. Kad pārsteidz ar labu darbu vai atziņu, līdz kurai viņi pacēlušies.

Atzīšos, ka bērnus audzināt ir aizraujoši. Protams, ir arī sāpīgi brīži, bet tiem arī jābūt. Citādi mēs nespētu novērtēt to skaisto, kas tiek dāvināts. Tas gluži kā tad, ja visu laiku būtu vasara, mēs nespētu novērtēt pavasara atmodas jaukumu.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Diskutē, kā uzlabot bērnu zobu veselību

07:10
28.07.2024
7

Kamēr citviet Eiropā ir pašsaprotami, ka bērniem un pieaugušajiem ir veseli zobi, Latvijā ir pašsaprotami, ka zobus mazākā vai lielākā mērā ir skāris kariess. Lai diskutētu par situāciju zobu veselībā un zobārstniecībā, Vispasaules cēsnieku dienās Cēsīs notika paneļdiskusija “Zobārstniecības aprūpes izaicinājumi Latvijā – Vai Cēsis būs pārmaiņu sākums?”. Cēsniece, Rīgas Stradiņa univer­sitātes (RSU) Zobārstnie­cī­bas fakultātes […]

Dzied un stāsta par dzīvi un darbu Norvēģijā

00:00
28.07.2024
29

Vispasaules cēsnieku dienās Cēsu pilsētas pansionātā ar stāstu par dzīvi Norvēģijā un darbu viesojās Ina Vīne. Ina ir dzimusi nītauriete, bet desmit gadus pirms došanās uz ārzemēm nodzīvoja Cēsīs. Tagad jau septiņpadsmit gadi aizvadīti Norvēģijā. Tur, ilgojoties pēc latviskā, viņa spēlē ģitāru un dzied latviešiem tuvās dziesmas, arī tautas dziesmas. Ar tām I.Vīne iepriecināja arī […]

Kā sev nenodarīt pāri, ēdot dārza veltes

07:54
27.07.2024
11

Kurš gan vasarā necenšas iespējami vairāk pamieloties ar vietējo dārzu labumiem. Ogas, augļi, svaigi dārzeņi, to vai nu katrs izaudzē pats, vai nopērk tirgū. Šie labumi ir bagāti ar vitamīniem, antioksidantiem un šķiedrvielām, taču ne katrs tos var ēst, cik vēlas. Šīs dabas veltes var radīt kairinājumu kuņģī, izraisot dedzināšanu un citas nepatīkamas sajūtas. Kādos […]

Izrāda senču mantojuma pūra lādes

00:00
27.07.2024
21

Pie Stalbes Tautas nama otro gadu tika rādīts, kas glabājas pagasta dzimtu pūra lādēs. Ikviens bija aicināts neturēt sveci zem pūra un muzikālās noskaņās dalīties ar senču atstāto mantojumu un arī ar paša darināto. Pasākumā bija skatāmi daudzi krāšņi zeķu un cimdu pāri, tamborētas endzetes spilvendrānām, izšūti dekoratīvie spilveni, grīdceliņi un citi rokdarbi. Par katru […]

Turpinās sadarbība Vācu kapu kopšanā

00:00
26.07.2024
32
1

Cēsīs viesojās Bundesvēra Rezervistu apvienības Tīringenas nodaļas Gēras sekcijas pārstāvis atvaļinātais feldfēbelis Marcels Herbsts. Pirms desmit gadiem Latvijas Brāļu kapu komitejas un vācu Karavīru kapu kopšanas apvienības “Volksbund” kopā ar Bundesvēra Rezervistu apvienības Tīringenas nodaļas Gēras sekcijas biedriem rīkoja Latvijas Zemessardzes un vācu karavīru kapu sakopšanas talku Cēsu Vācu kapos, šajos gados par kapu kopšanu […]

Vakar Gulbenes novadā divas automašīnu zādzības

09:39
25.07.2024
291

Aizvadītajā diennaktī Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes apkalpojamā teritorijā saņemta informācija par 66 gadījumiem, kad iedzīvotāji vērsušies pēc palīdzības policijā vai konstatēts, ka noticis noziedzīgs nodarījums. Reģistrēti 14 ceļu satiksmes negadījumi, kur divos gadījumos kopumā cietušas divas personas. Ceļu satiksmes jomā pieņemti 116 administratīvā pārkāpuma lēmumi, tajā skaitā 60 par ātruma pārsniegšanu. NODARĪJUMI PRET ĪPAŠUMU […]

Tautas balss

Zālēm jābūt lētākām

12:07
28.07.2024
12
Seniore raksta:

“Man izklausās jocīgi, ka pensionāru organizācija ir pret zāļu cenu samazināšanu. Tieši vecākajai paaudzei jālieto dažādi medikamenti, lai justos labāk, lai nebūtu jāiet ārstēties slimnīcā, kas gan pašam, gan valstij izmaksā vairāk. Varbūt Veselības ministrija sabiedrībai pārāk maz skaidrojusi, kā notiks pārmaiņas, kā nodrošinās, ka strādā mazās lauku aptiekas,” pauda seniore no Cēsīm.

Varbūt jāalgo ārzemnieki

11:11
25.07.2024
70
Seniors raksta:

“Kad beidzot būs skaidrība par nodokļiem, tos cels vai ne! Darba grupa strādāja divus gadus, visi taču saņēma darba samaksu, vai tiešām nav nekāda saprotama rezultāta? Ja jau paši netiekam galā, tad lai labāk maksā citu valstu ekspertiem,” bija neapmierināts seniors.

Vajadzīgs veloceliņš uz Ninieri

11:10
25.07.2024
31
Riteņbraucēja raksta:

“No Cēsīm uz Līviem uzbūvēts labs veloceliņš. Tāds ir arī uz Priekuļiem. Taču daudzi cēsnieki vasarā ar divriteņiem brauc uz Niniera ezeru. Arī uz turieni vajadzētu veloceliņu, cilvēki to tiešām bieži izmantotu. Ninierī peldas ne tikai vasarās, daudzi to dara visu gadu. Protams, ziemā jau ar velosipēdu nebrauksi, bet pavasarī var sākt diezgan agri, un […]

Tīrumam apkārt ziedošs žogs

11:09
24.07.2024
23
Anda raksta:

“Zemnieki nav apmierināti un uzskata, ka ir muļķīgi apkārt laukiem atstāt neapstrādātu joslu. Viņiem taisnība, ka tā ir nezāļu audzēšanai. Nesen ceļmalā upes krastā redzēju dzeltenu labības lauku, un ap to visapkārt platā joslā zied puķu spriganes. Tās kā dzīvžogs apņēmis tīrumu. Vai tā ir prātīga saimniekošana! Puķu spriganes jau tā izplatās kā neapturama sērga. […]

Vai Baltijas ceļš aizmirsts?

12:07
23.07.2024
39
1
J. raksta:

“Visur dzirdu tikai par svētkiem, par Cēsu, Pārgaujas, Vecpiebalgas un citiem. Cēsīs uz svētkiem nezin kāpēc pat uzaicināts Livonijas ordeņa mestra Pletenberga radinieks. Bet kāda tur radniecība, ja pagājis pus gadu tūkstotis, kopš Pletenbergs sēdēja ordeņa pilī Cēsīs. Un nez vai vietējiem iedzīvotājiem bija no tā kāds labums. Taču šoreiz ne par to. Mani pārsteidz, […]

Sludinājumi