DA Cēsu valsts ģimnāzijas skolniece
Jaunība ir spraigākie un aktīvākie gadi spēlē ”Nopērc dzīvi”. Tai ir viens vienīgs noteikums – vinnē tas, kurš sakrāj visvairāk visdārgāko mantu. Ne jau bērnu mantiņas, bet baseinus, villas, DVD atskaņotājus, Adidas krosenes vai apzeltītus auskarus. Jau piecus gadus vecs bērns ir iekļauts veļas pulveru mērķauditorijā. ”Mamm, pērc taču labāk Bonux. Es sabridos ar zeķēm pa dubļiem un ar citu pulveri to neizmazgāsi.”) Reklāma pat bez divdesmitpiektā kadra ietekmē bērnu. Un pēc gadiem piecpadsmit šis bērns piektdienu vakaros dodas uz maximām, spicēm, rimi. Viņam vajagot šito preci, viņš grib šo un vēl to, to un to. Apmierināti smaidot un piemiedzot ar aci pārdevējai, samaksā ar Visa karti, kuru nogurusi sieviete novelk pa šauru josliņu aparātā. Tā līdzinās bezdibenim, kur atskaņu nedzird pat pirms gadsimtiem iemestam akmenim. Pircēja smaids kļūst vēl platāks (”jā, īsts Holivudas dēls,” viņš nodomā), kad pirkumi tiek likti koši apdrukātā, biezā polietilēna maisā, ko bez maksas izsniedz lielveikalos, lai tik iepērkas vairāk. Daži pamana, ka šī spēlīte ir netīra un tu nemaz neesi vienlīdzīgs spēlētājs. Tu esi skaitlis, zobratiņš, uzaicināts spēlē, lai darbotos ar maksimālu atdevi milzīga mehānisma uzturēšanā. Tāpēc kāds apprecas, aizbrauc uz Himalajiem, kāds pakaras, bet vēl kāds bēg no vilka un uzskrien lācim. Dodas arī meklēt grēku izpirkšanu ticībā.
Jaunieši vienmēr meklē kādu grupējumu, kuram piederēt. Jaunība ir dzīves renesanse. Tiek meklētas atbildes uz jautājumiem par Dievu, dzīvi, dabas norisēm. Un vienmēr ir nākuši mesijas un pestītāji. Taču ticība kļūst par absurdu, ja to piedāvā vairāk nekā vienam cilvēkam – sev. Tirgus kultūra nav tikai mūsdienu parādība, pērkot un pārdodot. Tās pirmsākumi meklējami tajā dienā, kad cilvēce atklāja ticības noslēpumu.
”Nav brīnums, ka jūsu ģimenē ar tām naudām neiet. Podu novietojuši naudas zonā. Turklāt sienas ir nevis ugunīgi sarkanas, bet gan gaiši rozā. Šitā atstājot, dzīvē labāk neies,” tā, manā tualetē ielauzusies, paziņoja bijusī klasesbiedrene. Pusgada laikā izgājusi fen-šui kursus, tagad priecē paziņas ar praktiskiem padomiem veiksmīgākai dzīvei. Rādās informēta par senās Ķīnas vēsturi līdz pat piekasīgākajam sīkumam. Vēl pirms pusotra gada, satikusi šo meiteni, pieķēru sevi vizualizējam ainu, kur viņas smadzenes ir dinamīts, taču ar to nepietiek, lai nopūstu cepuri no galvas. Fen-šui radās kā tirgotāju bizness (ahā, man daudz kristāliņu palicis pāri…” Hei, garāmgājēj, vai nevēlies iekārt tos savā logā, lai saistītu pozitīvo enerģiju?”), nerunājot par Rietumu ”jaunajiem, piemērotajiem un uzlabotajiem” variantiem, kas, šķiet, ir santehnikas, būvniecības, krāsu un nezināmas izcelsmes priekšmetu ražotājfirmu līgums peļņas palielināšanai.
Ir grūti pašam kulties pa šo krējuma podu – jaunību. Kā gribētu, lai parādītos kāda sekta, kura mani pārliecinātu par vienu vienīgu patiesību un ”ievilinātu savos tīklos”, lai nav patstāvīgi pastāvīgi jādomā, kā labāk un pareizi nodzīvot dzīvi, kas ir labs un kas – slikts, kas sagaida pēc nāves. Lai, izlasot kādu biezu grāmatu, atbildes kļūtu skaidras un nebūtu jāiesaistās atbilžu meklēšanā. Reliģiskas organizācijas (sektas) īpaši koncentrējas jauniešu piesaistīšanai. Jaunieši ir tie, kurus vieglāk ietekmēt, jo viņi savu es meklē, zaudē, atkal meklē, atrod un galu galā pazaudē.
Atbrauc uz vasaras mūzikas festivālu pie ”alternatīvajiem” jauniešiem krišnas, baro mūs ar lētiem, garšīgiem, eksotiskiem ēdieniem, uzdāvina vīraku, aicina dejot un labsirdīgi smaida. (Jā, īsti Bolivudas dēli.) Pienāk klāt un saka: ”Šķiet, tev piemīt īpašas garīgas spējas. Tev ir laba aura un izteiksmīgas, dziļas acis.” Jaunietis, krāsojis melnus nagus, izdūris pīrsingus, nopircis matu taisnotāju, lai izstieptu lokas, kas izskatās kā 80. gadu bezgaumīgas mūzikas videoklipos, izmēģinājis visas narkotikas, kurām zina nosaukumu, bet tik un tā palicis neievērots. Un te saka, ka viņam piemīt īpašas spējas. Viņš nav bijis īpašs, bet tagad – atšķirīgums un pārākums ir dabiski dots. Tajā pašā vakarā viņš vairs nepurina matus pie kliedzošu jauniešu un griezīgu ģitāru grupas, bet sēž teltī, mēģina ieklausīties sanskritā un vilkt līdzi krišnu ansamblim. Jau nākamajā festivālā viņš mani sveicina: ”Harē, Krišna! Vai esi kādreiz devusies astrālajā ceļojumā? Jā? Šķiet, tev piemīt īpašas spējas.”
Sākumā Jēzu nedrīkstēja zīmēt. Tad viņu sāka attēlot kā mazu ganu zēnu. Austrumu mākslā viņš parādījās kā bargs soģis. Popkultūrā Jēzus kļuva par skaistu vīrieti ar debeszilām acīm un ideālu ķermeni. Reliģija kļūst par tirgus kultūru, tirgus kultūra – par reliģiju. Un, lūk, Jēzus Calvin Clain reklāmā tikpat humāns kā vienmēr.
Komentāri