Latgaliete, skolotāja Antoņina Ločmele plašāku ievērību Latvijā guva tieši pensijas gados. Tiesa, ar jaunu vārdu un nodarbošanos, kā rakstniece Santa Mežābele. Daudzi Viļakas iedzīvotāji vēl vairākus gadus nav nojautuši, ka nelielo romānu, kurus ar aizrautību var izlasīt vienā naktī, autore, „Lauku Avīzes” rīkotā romānu konkursa uzvarētāja ir viņiem zināmā kaimiņiene, lauku saimniecības turētāja Antoņina.
Klajā nācis piektais Santas Mežābeles kriminālromāns „Rītausmā te rēja lapsa”. Autore šonedēļ apmeklēja Cēsu rajonu, lai bibliotēkās tiktos ar lasītājiem, stāstītu par romānu tapšanas sakarībām un likumsakarībām.
„Katrā manā grāmatā ir kaut kas ņemts no dzīves, bet romāns nebūt nav dzīve,” uzsver rakstniece. „Kad rakstīju savu vispopulārāko romānu – psiholoģisko drāmu „Uz priekšu, meitenes!”, es biju traģiskas autoavārijas iespaidā, kurā gāja bojā mans dēls. Bet lasītājiem stāstīju par vīrieti, kuram ir salauzta sirds. Vīrieši, kā zināms, neraud… tikai reizēm dzīvi beidz pašnāvībā. Es daudz ko paņēmu no sava dēla, bet kaimiņš lasot bija domājis, ka esmu iespaidojusies no viņa dēla. Daudzi manos romānos meklē prototipus, ir pat stāstījuši, ka pazinuši to vai citu cilvēku, kaut gan es viņus nemaz nezinu. Sen vairs nebaidos, ka Latgalē kāds domās, ka viņus, kādus paziņas vai varbūt arī mani pazīst, jo tāds ir mans rokraksts – dzīvi rakstīt par dzīvi, tā, lai lasītājam šķistu, ka tas ir par viņu.”
Taču laiks rit, un kopš pirmā romāna „Tēva priede” klajā nākšanas ir pagājuši astoņi gadi. Latvijā no 90. gadiem, par kuriem rakstīts grāmatā, aizritējis it kā vesels laikmets – tik daudz kas grāmatā aprakstītajā sadzīvē ir mainījies. Rakstniece domā, ka viņas pirmie romāni jau uztverami kā vēstures dokumentālas liecības. Jaunā paaudze tos var lasīt ne tikai tāpēc, lai sekotu līdzi mīlestības stāstam – laimīgam vai nelaimīgam, bet ieraudzītu laikmeta ainas – dzīvi austrumu pierobežā, tālu prom no valstu politikas, bet ar ikdienas skarbumu – bezdarbu laukos, kredītu ņemšanu un atdošanas postu, apstākļiem, kas piespieda cilvēkus aizbraukt no dzimtenes un strādāt ārzemēs.
„Tik daudzi mūsu puses cilvēki tagad ir aizbraukuši uz Eiropu. Rakstu, ka daļa no viņiem atgriezīsies, kaut sirdī maz ticu,” atklāj rakstniece. „Arī tie, kas aiziet pelnītā atpūtā, nevar būt droši par rītdienu. Man no skolotājas un skolas direktores darba bija pelnīta atpūta, tikai peļņas maz. Lūk, kāpēc sāku rakstīt romānus, iesniedzu konkursam. Pirmās grāmatas iznāca „Lata romānu” sērijā, un pati esmu redzējusi, ka dažā bibliotēkā
cītīgas lasīšanas dēļ no grāmatas palikušas vien driskas.”
Santa Mežābele atzīst, ka viņai ir talants savīt grodus sižetus, bet to izdarīt nenākas viegli. „Daudz vieglāk ir kartupeļus rakt, nekā sēdēt pie rakstāmmašīnas vai, kā tagad, pie datora. Es rakstu ne tā, kā mācītie rakstnieki. Mans darbs ir saimniekošana mājās, agrāk bija arī daudz lopu. Ap vienpadsmitiem vakarā sākās laiks rakstīšanai. Taču man jau viss bija izdomāts, gotiņu slaucot vai laidaru tīrot. Atlika vien pierakstīt. Taču, kad paiet kāds laiks un grāmatu pārlasu, brīnos, kā man tā ienāca prātā.”
Nu jau kādu laiku romānu konkursos rakstniece nav piedalījusies, jaunākās grāmatas izdošanu organizējusi pati, bet, gadiem ejot, cer saglabāt darba sparu un radošo iedvesmu, lai atkal izmēģinātu laimi romānu konkursā. „Latgalieši ir ne tikai stipri, bet arī spītīgi,” pasmaida S. Mežābele. „ Domāju uzrakstīt par zudušo laiku – padomju gadiem. Nebija taču kara, bet cilvēki savu laimi tomēr nodzēra.”
Vienu no savām grāmatām rakstniece arī tulkojusi krievu valodā un domā, ka tai jāmeklē izdevēji Krievijā.
Komentāri