Patiesībā jau pirmo virsrakstu gribēju likt „Stāstniece Maija”, jo Maijai Kalnupai vienmēr pa rokai ir kāds stāstiņš, kas rosina uz pārdomām.
Domājot, kuru uzrunāt rubrikai „Ziemassvētku stāsts”, prātā uzreiz ienāca viņa, Cēsu sv. Jāņa baznīcas svētdienas skolas skolotāja, čakla un atraktīva vecmāmiņa, rosīga draudzes locekle. Kad piezvanīju, aicinot kaut ko pastāstīt, Maija uzreiz bija gatava: „Vai zini, cik gudro nāca sveikt jaunpiedzimušo Jēzu?” „Trīs,” atbildēju. „Bet Bībelē nekur nav teikts, ka bijuši trīs gudrie, lai gan lielākā daļa saka tieši tā. Varbūt to iespaidu rada trīs minētās veltes, ko atnesa jaundzimušajam Ķēniņam,” skaidroja Maija.
Kad tikāmies, viņa sāka ar šo stāstiņu: „Pastāstīšu par ceturto gudro, ko sauca Artabans. Viņš arī posās līdzi biedriem, lai sveiktu Ķēniņa dzimšanu. Viņš dāvanai paņēma līdzi safīru, rubīnu un pērli. Bet kaut kas viņu aizkavēja, un biedri ceļā devās vieni. Lai panāktu savus biedrus, Artabans iegādājās kamieli un steidzās uz Betlēmi. Ceļā viņš ieraudzīja zemē guļam cilvēku. Piegājis viņš redzēja, ka guļošais ir
smagi slims, tāpēc uzlika viņu uz sava kamieļa, pievienoja kamieli garām ejošai karavānai un iedeva tās vadītājam safīru, lai slimo ievieto kādā dziednīcā.
Pats devās tālāk kājām. Kad ieradās Betlēmē, Marija un Jāzeps jau bija prom. Artabans apmetās mājā, kur dzīvoja māte ar pusotrgadīgu puisēnu, kādu laiku tur dzīvodams, iemīlēja zēnu. Tad valdnieks Herods izdeva pavēli nogalināt visus zēnus līdz divu gadu vecumam. Kad uz mājas trepēm atskanēja karavīru smagie soļi, Artabans izgāja viņiem pretī, atdeva rubīnu un izpirka puisēna dzīvību. Lai arī paveicis labu darbu, viņš noskuma, jo bija palikusi tikai viena pērle, ko dāvināt Ķēniņam.
Viņš devās meklējumos, pagāja dienas, mēneši, gadi, līdz kādu dienu Artabans izdzirdēja stāstus par jaunu cilvēku, kurš staigājot pa pasauli, ārstēdams slimos un darīdams citus brīnumus. Artabans nodomāja, ka tas ir meklētais Ķēniņš, taču satikt viņu neizdevās. Tiklīdz viņš iegāja kādā ciemā, uzzināja, ka meklētais iepriekšējā dienā devies tālāk. Tā no ciema uz ciemu, gadu pēc gada Artabans centās satikt Ķēniņu, lai dāvātu pērli, ko tik rūpīgi glabāja. Tad ap Lieldienu laiku viņš nonāca Jeruzalemē, un no ļaužu stāstītā saprata, ka nokļuvis īstajā vietā. Uzzinājis, ka viņa meklētais ir sodīts un tiks piesists krustā, viņš steidzās uz Golgātas kalnu, lai ar pērli izpirktu Ķēniņu. Tā steidzoties pa šaurajam Jeruzalemes ieliņām, viņš saskrējās ar kādu jaunu meiteni, kura izmisusi stāstīja, ka viņu vajājot romiešu karavīri. Tēvs nevarot samaksāt nodokļus, tāpēc karavīri meiteni gribot pārdot verdzībā. Tad Artabans izņēma no kabatas pērli un atdeva to karavīriem, izpērkot meiteni un samaksājot viņas tēva nodokļus.
Te pēkšņi zeme nodrebēja, palika tumšs, no māju jumtiem sāka birt dakstiņi. Viens smagi trāpīja Artabanam, viņš pakrita zemē un, juzdams nāves tuvošanos, sev teica: “Manu, Ķēniņ, es tevi tā arī netiku redzējis! Es tev nekad neko neesmu uzdāvinājis! Es tevi neesmu pabarojis, kad tu biji izsalcis, neesmu padzirdījis, kad biji izslāpis, neesmu apciemojis, kad biji slims.” Tad pēkšņi viņš izdzirda balsi, kas teica: “Patiešām, es tev saku, visu, ko tu esi darījis pašam mazākajam manam brālim, to tu esi darījis man!” Un Artabans nomira ar smaidu uz lūpām, jo zināja, ka ir saticis savu Ķēniņu.”
Šim stāstiņam sekoja nākamais, to Maijai Kalnupai netrūkst. Vajadzētu vairāk nekā vienu avīzi, lai šo bagātību publiskotu. Tie bieži tiek likti lietā gan bērniem svētdienas skolā, gan lielos svētkos, arī sveicot jubilejā arhibīskapu Jāni Vanagu. Un katrai reizei viņa atrod visatbilstošāko. Jā, tie lielākoties ir kristīgi stāstiņi, bet par tajos iekļautajām atziņām var padomāt ikviens. Un Ziemassvētku gaidīšana taču ir laiks, kad gribam pārdomāt.
„Patiesībā mana bagātība ir šeit,” saka Maija Kalnupa, izvelkot bloknotu, kurā ierakstīti stāstiņi. Visu tekstu jau nerakstot, tikai pirmo teikumu. „Skat, tur jau 48 ieraksti,” pārsteigta pati Maija.
Kad jautāju, kāpēc stāstiņi krāti, Maija atteic, ka iecere radusies pēkšņi. Pirmo stāstu pirms vairākiem gadiem dzirdējusi svētdienas skolas skolotāju seminārā, tas tā iespiedies prātā, ka to joprojām stāstot bērniem. Tas vēstot par lūgšanas spēku.
„Vienam mācītājam bija divi dēli, astoņus un desmit gadus veci. Viņiem mājās bija kaķis, kurš dzīvoja istabā. Kādu dienu puiši spēlējās pagalmā, kaķis izskrēja no istabas, no kaut kā nobijies, uzskrēja tievā bērziņā un iesprūda starp zariem. Kociņš tievs, uzkāpt nevar, aizsniegt arī ne. Te mājās pārbrauca tēvs, kurš, novērtējis situāciju, izstrādāja glābšanas plānu. „Piesiešu virvi pie bērziņa, cik nu augstu var,” viņš nodomāja, ”lēnām braukšu, bērziņš nolieksies un puikas paņems kaķīti.” Viņš tā arī izdara, bet brīdī, kad kaķis jau ar roku aizsniedzams, virve pārtrūkst un koks iztaisnojas. Kaķa, protams, kokā vairs nav. Puikas izmeklēja visu dārzu, bet dzīvnieciņu neatrada.
Pēc nedēļas mācītājs, apciemodams savus draudzes locekļus, ieiet kaimiņu mājā un uz dīvāna ierauga savu kaķīti. Neteikdams, ka tas ir viņa, mācītājs sāka iztaujāt, kur viņi dabūjuši šo kaķīti.
„Mācītāja kungs, jūs neticēsiet,” stāstīja saimniece, „pagājušajā svētdienā mans puika jau no paša rīta sāka prasīt, ka gribot kaķi. Nu kur es viņam svētdien to ņemšu? Kaut kā tā vēlme norima, bet pēcpusdienā, kad gājām kurināt dārza kamīnu, puika atkal sāka – gribu kaķi, gribu kaķi! Tad nometāmies abi uz celīšiem un no visas sirds lūdzām – mīļais Dievs, dod mums kaķīti! Un pēkšņi no debesīm mums viņu atsūtīja!” Lūk, tas ir lūgšanu spēks,” stāsta Maija.
Kad nonākam līdz tam, kā vajadzētu gaidīt Ziemassvētkus, Maija atklāti atzīst, ka dzīve tomēr ieviešot korekcijas. Gribējies šajā laikā norimt, padomāt, pārdomāt, bet diemžēl visu laiku kaut kur jāskrien. Divas reizes nedēļā viņa iet palīgā kādai sievietei, kam nesen veikta acu operācija, regulāri jāapciemo mamma, mazmeitiņa jāpaauklē un vēl darbi un darbiņi.
„Nupat nopirku Jura Rubeņa grāmatu „Kristīgā meditācija”. Sāku lasīt un sapratu, ka man pietrūkst tādas apstāšanās un iedziļināšanās sevī.
Jā, Ziemassvētki ir īpašs laiks, bet patiesībā jau visu gadu vajadzētu dzīvot, kā gaidot Ziemassvētkus, ar to labestību, un dāvināt citiem prieku, mīlestību. Nav vajadzīgas dāvanas, pietiek ar labu vārdu, uzmundrinājumu, laba vēlējumu. Ja no rīta kādam uzsmaidi, novēli svētīgu dieniņu, viņš sāks dienu ar krietni labāku noskaņojumu,” saka Maija un ir gatava nākamajam stāstam.
Komentāri