Mores kauju muzeju apmeklē aizvien vairāk interesentu, lai izzinātu II Pasaules kara notikumus.
Muzeja saimnieki Anta un Antons Brači zina teikt, ka katru gadu muzeja durvis ver ap četriem tūkstošiem apmeklētāju. Skolēni taujā par praktiskām lietām, pieaugušie pēta vēstures dokumentus, atrastās kara relikvijas un acu priekšā zīmē vairāk nekā sešus gadu desmitus senus notikumus.
“Man ir ļoti žēl, ka ar tēvu nesanāca par visu aprunāties. Padomju gados par leģionu viņš klusēja, arī savas dzīves pēdējos brīžos maz dalījās pārdzīvojumos,” sacīja Ludmila Čudarāne, kura brīvajās dienās kopā ar vīru Andreju bija atbraukuši uz Mori no Kokneses. Abi uzlielīja morēniešu paveikto.
“Šis ir vērtīgākais muzejs visā apkārtnē. Nav nekā svarīgāka par iespēju cilvēkiem saprast valstī piedzīvoto, zināt, kā lielvaras iesvieda cīņās latviešus, krievus, ukraiņus, azerbaidžāņus un vāciešus. Viņi visi karoja pēdējā karā, un visus viņus gaidīja mājās,” sacīja Andrejs, kurš gadu gadiem interesējas par vēsturi, lasa vērtīgas grāmatas un kolekcionē sīkas kareivju relikvijas. Šoreiz koknesieši Mores kauju muzejam atdāvināja kāda ordeņa kopiju.
“Sievas ģimenē jau visi ir karojuši. Mēs daudz pētām vēsturi. Trakākais, kas bijis jāpārdzīvo latviešiem lielajā karā, ka bijušas ģimenes, kurās brālis pret brāli karoja – viens vācu, otrs krievu armijā. Viņi karoja par Latvijas brīvību, bet kas no tā visa sanāca? Ludmilas tēva brālis pavisam nesen šķīrās no mums, taču viņš nežēloja ne brīdi no karam atdotās jaunības, bet teica, ka šī Latvija viņam prieku nerada. Par to ir skumji,” sacīja Andrejs Čudarāns.
Mores kauju muzeja saimnieki stāsta, ka daudzi cilvēki, arī karavīru piederīgie bieži apmeklē Mores kapus, kur pavisam netālu viens no otra atdusas latvieši, vācieši, krievi.
“Pārsvarā par kara notikumiem tomēr interesējas latvieši, bijuši arī vācu tūristi, kas centušies taujāt, bet viņiem vispārējo zināšanu par vēsturi tomēr ir ļoti maz, tāpēc grūti visu izskaidrot, bet krievu puses cilvēki gandrīz nenāk. Viņi klusiņām atnāk arī uz kapiņiem, noliek ziedus. Nezinu, kāpēc, bet esmu dzirdējusi, ka kaunas,” domās dalījās Anta Brača un piebilda, ka pirms sešiem gadiem sāktā ideja par šāda muzeja izveidi ir pilnībā attaisnojusies. Pa šo laiku iedzīvotāji dāvinājuši daudzus eksponātus, iekārtotas vairākas muzeja zālītes, kurās var uzzināt gan par leģionāru kara gaitām, gan sarkanarmiešu dzīvi. Kartēs un kauju plānos iezīmējas arī lielvalstu stratēģiskie plāni, dalot teritorijas pat pirms kara beigām.
Nesen muzeja saimnieki nodibināja biedrību “Mores muzejs”, kas darbojas kā sabiedriskā labuma organizācija. Anta Brača raksta projektus, lai muzeja labiekārtošanai un vēstures pētīšanai piesaistītu līdzekļus.
“Pats vērtīgākais, ka cilvēki atnāk uz muzeju un uzzina to, ko nav zinājuši. Viņi izvēlas saprast kopsakarības. Šo darbu tālāk nedarīt man vairs neļautu sirdsapziņa,” tā Anta Brača un piebilda, ka Mores muzejā daudz apmeklētāju ir Mores kauju atceres dienā, muzeja nakts pasākumā maijā, kad sirmie kareivji kopā paēd putru, līdzīgu kara laikā gatavotai, padzer tēju un kavējas atmiņās. Šogad jūlijā Morē notiks arī Vispasaules latviešu virsnieku salidojums.
Komentāri