Raiskuma pagasta “Veckrīpēni” ir paradīzes stūrītis. Mežu ielokā, netālu Rauna ietek Gaujā. “Veckrīpēni” uzcelti starp vecupi un atteku.
Sešus gadus Druvis Gredzens meklēja māju laukos. Piedāvājumi nesakrita ar vēlmēm un cenu. Kāds radinieks parādījis “Veckrīpēnus”. “Pa nelielu taciņu iebraucu pagalmā. Viss aizaudzis. Sapratu – tā ir īstā!” stāsta saimnieks. Māja sešus gadus bija stāvējusi tukša. Dievs to bija sargājis – durvis vaļā, nebija izsists neviens logs, krāsnīm visas durtiņas, uz galda stāvēja trauki. “Man ir pircējs, kurš sola, lai cik otrs maksā, viņš dos divreiz vairāk. Bet esmu apsolījis tev,” pēc gada domāšanas teicis toreizējais īpašnieks Ādolfs Plāmša, kurš bija atguvis denacionalizēto īpašumu.
Druvis ar ģimeni dzīvošanai iekārtojušies bijušajā klētī. Tā uzbūvēta 1940.gadā. Turpat netālu bijusi līdzīga, mazāka, bet tā bija jau sabrukusi. No vecās klēts saglabāts uzraksts “1793.”, kas bijis virs durvju stenderes.
“Graudi klētī bijuši tikai vienu reizi. Uz durvīm saglabājies pieraksts, cik pūru kviešu, auzu iekults. Turpat blakus uzraksts ”Vitja, 1955.gads.” Klēts uzcelta uz veca pagraba, kas mūrēts no dolomīta. Tagad zem klēts ir divi, otrs izbūvēts, kad ēku cēla. Pagrabā visu gadu ir nemainīga temperatūra,” stāsta Druvis un uzsver, ka viss būvēts praktiski. Var piebraukt pie rampas, ar ratiem ievest graudu maisus, lūka, kur kartupeļus sabērt pagrabā. Atjaunojot klēti, saimnieks salicis arkveida durvis, kas ēkai piederas. Saglabātas klēts vecās grīdas. Mēbeles un arī daudz ko citu Druvis gatavo pats. Pretī klētij labi saglabājusies cūku kūts un zirgu stallis, līdzās bijusi govju kūts, kuras vairs nav. Kultūrslānis, kā jau bijušajā kūtī, bijis pamatīgs, kaut kas sabrucis, durvis izlauztas. Bet vēl saglabājušies betona aizgaldi ar metāla vārtiņiem, kur turētas cūkas. Šajā ēkā saimnieks iekārtojis darbnīcu.
“Apkārt, kā jau Gaujas krastā, smilts, un trūcis ūdens. Kādreiz uz “Veckrīpēniem” bijis izrakts pusotru kilometru garš ūdensvads no avota. Stallī, kūtī, mājā bijis ūdens, pagalmā strūklaka un piena dzesējamā vienmēr svaigs ūdens. Kaimiņmāja aizvien ņem ūdeni no šī avota,” stāsta “Veckrīpēnu” saimnieks.
Uz Gaujas pusi bijusi ļoti liela rija, no tās vairs palikuši tikai akmens pamati. Saimniekam bijusi kuļmašīna un te kaimiņi braukuši uz kulšanu.
Noslēpumus un vēstures liecības atklāj dzīvojamā māja. Lēnām un pamatīgi Druvis to atjauno. “Tā vismaz divreiz pārbūvēta. Māja bijusi apsildāma. Pagrabā, visticamāk, bijis melnais ķēķis, no tā pa šahtām siltais gaiss plūdis uz istabām. Zem vienas vēl atradu no māla būvētas apsildes ejas. Vēlākos gados ķēķī no dolomīta akmeņiem iemūrēta pirts krāsns,” stāsta saimnieks.
Kādam nolūkam, kāpēc mājā no istabas uz pagrabu izbūvēta eja un slēptuve, šodien grūti pateikt. Virs lūkas istabā stāvējis skapis, bet, nokāpjot lejā bunkurā, vieta cilvēkiem sešiem. No slēptuves pa caurumu var tikt ķēķī. Otru slēptuvi Druvis atradis vienas istabas stūrī. Tur stāvējusi gulta, zem tās lūka un tukšums, kurā viens cilvēks var bez bēdām paslēpties. Šajā slēptuvē atrasta “Belomor kanal” papirosu paciņa. Cik saprotams, šī slēptuve ierīkota vēlāk, ne māju būvējot, bet ne jau padomju laikā. “Mežiņā ir vai nu bijis pagrabs, vai bunkurs. Šodien no tā, kas palicis, nevar pateikt. Runā jau visu ko, arī to, ka no mājas uz to bijusi eja. Raku ūdensvadu, vismaz virsī neuzrakos,” stāsta Druvis un turpina: “Kad ienācu, mājā bija piecas istabas un viena ierīkota istabaugšā. Tur iemūrēta krāsns, kas bija salauzusi vienu baļķi. Māja bija sadalīta dzīvokļos, nesaprātīgi samūrētas četras plītis un trīs krāsnis – plītis. Aiz vienas krāsns jau reiz sācis degt. Vienā istabā bija māla klona grīda. Cik noprotu, kādreiz mājā bijis mateļtipa skurstenis. Bijusi arī maizes krāsns.”
Mājas saimnieks jau sagādājis platus dēļus, no tiem taisīs grīdu, lai radītu telpās noskaņu. ”Melnajā ķēķī iemūrēšu maizes krāsni. Logi būs sešrūšu. Uz māju tāpat kā senāk vedīs kāpnes, būs liela veranda. Ēku apšūšu ar dēļiem, kā senāk,” par iecerēm stāsta saimnieks. Pusei jumta saglabājušies vecie dakstiņi. Tie gatavoti pāris kilometrus attālajos “Kalna Šķībustos”. Pie mājas kādreiz bijis ceturtais pagrabs, no tā mūris palicis. Pagalmā lejiņā, kur bijusi klēts, aug vecum vecs ozols. Padomju laikā arī dedzināts. Tagad ozols dod mājvietu pūcei, dzenim.
“Noslēpumu te daudz. Ar ekskavatoru gribēju patīrīt vecupes vietu. Izvilkām divus zirgu ratus, kara laika smagās mašīnas numura zīmi.
Aiz kūts bijis neliels šķūnis, pamatu daļas stāvēja. Buldozers stūma visu nost. Stumjot blīgznas celmu, pēkšņi sajutām petrolejas smaku. Izrādījās, tur zemē ierakta divsimtlitru petrolejas muca. Tai atlika pieskarties, sajuka,” stāsta “Veckrīpēnu” saimnieks Druvis Gredzens un uzsver: “Centīšos būt labs pārvaldnieks šai vietai, ko Dievs man uzticējis.”
Komentāri