Līvu pamatskolas ģeogrāfijas skolotājai Mārai Marijai Dzalbei jautāju, ko mūsdienās vispār nozīmē būt skolotājai… Labai skolotājai. Un kas, gūstot pieredzi, mainās pašos skolotājos un varbūt viņu mācību metodēs?
“Par skolotāju nevar izmācīties. Tas ir kaut kas vairāk. Mūsdienās sabiedrības attieksme prasa milzīgu atdevi un enerģiju. Ir jau gan tā, ja darbs patīk, tas nekad nebūs par grūtu. Īpaši, ja vēl patīk bērni un darbs ar viņiem, tad skolotāja amats nav grūts. Taču smagums parādās tajā mirklī, kad jārisina problēmas, kuras ir samilzušas sabiedrībā. Bērns no ģimenes uz skolu atnes visu,” stāsta ģeogrāfijas skolotāja, bilstot, ka skolā strādā jau 20 gadus.
“Jāatzīst, ka pirmie desmit bija diezgan skaisti. Tad arī sabiedrības attieksme bija citādāka nekā tagad. Skolotājs bija sava darba darītājs, kuru no malas tik daudz nenonicināja. Mūsdienās šo nicinājumu bieži saņemam ļoti nepelnīti. Jā, mēs prasām algas, vēl to un to. Taču mēs arī vēlamies dzīvot. Vēlos kaut kur aizbraukt, nopirkt kādu labu grāmatu un vēlos, lai mani bērni arī varētu studēt. Tā jau tagad ir, skolotājs izskolo daudzus bērnus, bet savējos augstskolā palaist nevar. Skolotājs savos bērnos var ieguldīt ļoti maz. Mēs strādājam sabiedrībai. Arī tās emocijas, kuras es pārnesu mājās no skolas… Es viņus neapskaužu,” saka Māra Marija.
Jautāta par laiku, kad tikko sākusi strādāt, viņa stāsta, ka skolā ienākusi ar domu, ka visu zina un prot.
“Pirmajā darba dienā skolā ienācu ar tādu eiforiju… Domāju, ka visu zinu – kā jāmāca, kas jāmāca. Tagad zinu ļoti maz. Nāk jaunas metodes, psiholoģija, saskarsme. Jo ilgāk dzīvoju, jo saprotu, ka mazāk zinu. Katrs gadījums ir īpašs. Nav tāda standartgadījuma skolā. Katrs bērns ir liela personība un individualitāte. Jā, toreiz bija gatavošanās stundām. Bija priekšā plāns, es gāju un darīju. Tagad ļoti bieži jau stundas sākumā redzu, ka manu stundas ieceri skolēni neņem pretī un man tūlīt kaut kas jāmaina. Tā ir pieredze, un tas man šodien grūtības nesagādā,” atzīst ģeogrāfijas skolotāja, piebilstot, ka labam skolotājam jāmāk spēlēt arī teātris.
“Pedagoģija ir māksla. Mums jāmāk priecāties par to, ka bērns uz “i” burta, piemēram, ir uzlicis ļoti skaistu punktiņu. Pie tam tas ir vienīgais, ko viņš stundas laikā izdarījis,” nedaudz ar ironiju smej skolotāja.
Komentāri