”Biju skolā Madonā. Klasē ienāca divi karavīri, abi apaļām sejām, ar šautenēm, un vēl trešais – zilā formā ar pistoli. Viņi nosauca uzvārdus un pavēlēja iziet no klases,” vēl aizvien Inārai Ošai tā diena ir neizdzēšamā atmiņā. Viņu kopā ar citiem aizveda uz staciju. Ināra raudāja, nesaprata, lūdzās, ka neko sliktu nav izdarījusi. ”Man nekā nebija. Klasesbiedrs un kaimiņš Liezērē Andrejs Gediņš iedeva puskukulīti maizes, vēl kāds zirņu, putraimu sauju, ēst mums nedeva, bet man nekā nebija,” stāsta Ināra.
Tad kādā saulainā dienā, piespiedusies logam, viņa ieraudzīja tēti. Meitene kliedza, tētis skrēja, bet zaldāts sāka viņu sist. Izrādījās, ģimene brauca citā ešelonā. Tad kādā stacijā viņai ļāva parunāties ar savējiem. Ināra rakstīja daudzus iesniegumus, lai ļauj braukt kopā. Sargi vien atbildēja: ”Noteiktu skaitu nodeva, tik arī jāaizved.” Kāda meitene bija paņemta Cesvainē, vecāki Madonā, arī viņa gribēja pie savējiem. Sargi vairs nevarēja izturēt abu lūgšanos un ļāva samainīties.
”Cik es biju laimīga! Atkal visi kopā,” saka Ināra un smaida, atceroties šo pārdzīvojumu un laimīgo brīdi. Galapunktā visi atvestie izmitināti kultūras namā, un kolhozu priekšsēdētāji brauca nolūkot strādniekus. Ģimeni ar pieciem bērniem neviens negribēja ņemt. ”Bet manam tēvam bija zelta rokas, viņš visu mācēja. Kāds prasīja: ”Vai te nav kalējs?” Kad atklājās, ka ir, nu jau vairāki aicināja. Tēvs noprasīja, vai te nav kāda latviešu sādža. Tā nokļuvām Aizupenkā (Aizupēs). Līdz 1937.gadam tur bija dzīvojuši latvieši, bija skola, bibliotēka. Dzīvojām skolotāja Liniņa mājā. Tur bibliotēkā ”Cepli” izlasīju,” atmiņās kavējas Ināra.
Ar krievu valodas mācīšanos un saprašanu gājis visādi. Reiz māsa atnākusi no skolas un teikusi, ka stundas nenotika, jo skolotājai riba atrāvusies. Izrādījies – saindējusies ar zivi (otravilas riboi).
”Kolhozā biju labākā kūlīšu sējēja – pirmrindniece. Zejas rajona avīzē pat manu bildi ielika,” stāsta Ināra un piebilst, ka pabeigusi četrgadīgo skolu, bet no kolhoza nelaiduši mācīties tālāk uz attālo skolu. ”Ar brālēnu sadomājām, ka jāmūk. Tikām līdz ciema centram, pārcēlājs pārcēla pār Zeju. Tad otrā krastā ieraudzījām priekšsēdētāju, kurš kliedza, lai bērnus ved atpakaļ. Nokļuvām 35 kilometrus attālajā Ovsjankā. Skolā sākām runāties ar kādu meiteni. Tad pienāca direktors, viņš bija vērojis, kā mēs sirsnīgi runājamies ar viņa meitu. Mūs skolā pieņēma, kaut kolhoza priekšsēdētājs zvanīja, lai nepieņem.” Ināra ieguva izglītību, tad Blagoveščenskā skolotāju institūtā studēja fiziku un matemātiku. Bez krusttēva, kurš Rīgā strādāja lauksaimniecības universitātē, finansiāla atbalsta neiztiktu. Studiju laikā Ināra strādāja virtuvē, vismaz tika pie maizes garoziņām.
Laiki mainījās, Ināra atgriezās Latvijā, Rīgā pabeidza pedagoģisko institūtu un 1958.gadā sāka strādāt par skolotāju Vecpiebalgā. Pirms pieciem gadiem viņa darba gaitas beidza.
”Atbrauca no Cēsīm tāds inspektors Bērziņš. Viņš deva skaidru mājienu: ”Jūs jau varētu citu darbu strādāt.” Pēc atgriešanās radiem, draugiem un paziņām nebijām vēlami,” par Sibīrijas zīmogu biogrāfijā stāsta Ināra, un vēl aizvien ir tikai pieņēmums, kāpēc izsūtīja rentnieka ģimeni. Dzīvojuši Liezērē blakus pagastmājai, kāda pietrūcis, paņemti tie, kas tuvāk. It kā kāds, ar Sniedzes uzvārdam līdzīgu, atpircies un paņemta strādīgā kalēja – mehāniķa ģimene. Patiesība tā arī paliks nezināma.
”Bērnībā sapņoju kļūt par mehāniķi tāpat kā tēvs. Gribēju studēt lauksaimniecības mehanizācijas fakultātē, bet tā kā bijām komandantūras uzraudzībā un izbraukt nedrīkstēja, nebija iespēju iziet praksi. Tā kļuvu par skolotāju,” stāsta Ināra. Viņa aizvien sarakstās ar studiju biedriem – Zinaidu no Toljati un Nikolaju no Ļvovas. Abi ciemojušies Latvijā.
”No Sibīrijas man atmiņā sirsnīgie cilvēki. Neviens neuzsvēra, kas tu esi,” saka Ināra un piebilst, ka protams, atmiņā palicis arī bads.
Ikdienā pie Ināras dzīvo mazbērni, kuri mācās vidusskolā. Viņa ir mīļa vecmāmiņa visiem sešiem un laba padomdevēja meitām.
Komentāri