Ierasts uzskatīt, ka ir sievišķīgas un vīrišķīgas profesijas, tomēr, gadiem ejot, robežas aizvien vairāk izplūst. Vīrieši ir izcili pavāri un frizieri, sievietes kļūst par veiksmīgām uzņēmējām, valsts amatpersonām, celtniecēm. Arī policijā agrāk lielākoties strādāja tikai vīrieši, tagad situācija mainījusies. Valsts policijas Cēsu rajona pārvaldē dažādos amatos strādā 30 sievietes.
Par sievieti policista profesijā sarunājos ar ceļu policijas inspektori Maiju Smiltiņu, izmeklētājām Anitu Turlo un Sandru Okrašinsku, administratīvās nodaļas vecāko inspektori Valdu Dēviķi, iecirkņa inspektorēm Līgu Ozoliņu un Evitu Kalniņu.
Vaicātas, kā policistes izjūt Sieviešu dienu, visas atzīst, ka tie ir patīkami svētki, kolēģi vienmēr
sveic ar ziediem un mīļiem apsveikumiem. V.Dēviķe, kura policijā nostrādājusi 30 gadus, atceras, ka agrāk svētki bijuši pompozāki un plašāki, ar klātiem galdiem un pat dejām. Taču arī Sieviešu dienā policistēm sievietēm jāstrādā, kā pa-rasts, jāizmeklē lietas un jābrauc uz izsaukumiem.
Ierasti uzskatīts, ka policijā ir izteikts vīriešu kolektīvs, bet tagad aizvien vairāk darbu uzsāk sievietes. V.Dēviķe atceras, ka agrāk šajā struktūrā strādājušas vien dažas, turklāt tikai kā izmeklētājas un nepilngadīgo lietu inspektores. Iecirkņu inspektori, kuriem ik dienu jādodas izsaukumos uz ģimenes skandāliem, kautiņiem un nekārtībām, bijuši tikai vīrieši. V.Dēviķe vērtē, ka policista darbs nav pats piemērotākais sievietēm, tomēr pārējās policistes atzīst, ka profesijā jūtas labi.
“Man tik tiešām patīk tas, ko daru!” atzīst M. Smiltiņa. Viņa vērtē, ka mūsdienu sievietes: „kļuvušas vīrišķīgākas, drosmīgākas. Agrāk bija pieņemts, ka sievietes sēž mājās, sagaida vīrus ar vakariņām un audzina bērnus, bet nu sievietes veido karjeru. Visu var, visu dara un visu paspēj.”
Policistes spriež, ka salīdzinājumā ar vīriešiem sievietes mēdz būt stingrākas, prasīgākas un arī precīzākas. L. Ozoliņa tam piekrīt un vērtē, ka vīrieši ir spēcīgāki fiziskajā jomā, bet arī ne vienmēr. A. Turlā piebilst, ka sievietei policijas darbā ir arī priekšrocības: “Vīrieši, kurus nopratina, pat nemanot mēdz mums atklāt vairāk, nekā būtu gribējuši.”
L. Ozoliņa uzskata, ka policistēm ir vēl viens ierocis – spēja mazināt konfliktus ar vārdiem, tomēr ne vienmēr tas izdodas.
Jautātas par bezbailību un drosmi, ko lielākoties piedēvē vīriešiem, policistes vērtē, ka šīs īpašības piemīt arī sievietēm. M. Smiltiņa uzskata: “Ja sieviete nāk strādāt uz policiju, tad apzinās, kāds šis darbs būs, un arī to, ka nebūs atlaides tikai tādēļ, ka esi sieviete.” Policistes atzīst, ka mēdz būt arī neomulīgi brīži, taču kolēģi vīrieši vienmēr atbalsta un palīdz.
Sievietēm policijas darbā nākas saskarties arī ar situācijām, kuras vīrieši, iespējams, neizjūt. Gadoties, ka likuma pārkāpējs cenšas koķetēt, saka komplimentus un pat aicina uz randiņiem, vīrieši nereti domā – tā varēs tikt cauri vieglāk, bet policistes atzīst, ka likums ir likums un atlaides netiek dotas nevienam. Nereti cilvēki pret policistēm ir atklātāki, uztic rūpes, bēdas un dzīves stāstus. Vīriešiem policistiem ar šādiem gadījumiem nākoties saskarties mazāk.
L.Ozoliņa atzīst, ka darbs psiholoģiski nav viegls, tomēr: „Ja sākot darbu policijā, kāds ir biklāks, tad ar laiku norūdās. Saprot, ka, ja būsi pārāk maigs, strādāt būs grūti.”
Par bailēm, veicot dienesta pienākumus, S.Okrašinska skaidro: “Par tām nedrīkst domāt. Ir jāiet un jādara. Bailes var palikt vēlākam laikam.” L. Ozoliņa atzīst, ka: “mums vienkārši ir jāiet, un viss. Neviens jau neskatās – sieviete vai vīrietis. Dažreiz pārkāpēji, redzot policisti sievieti, atļaujas būt bargāki, viņiem šķiet, ka var mūs vairāk aizskart, bet ir arī pretēja reakcija – pārkāpēji kļūst iecietīgāki, izvēlas vārdus, ko izsaka.”
Policijas darbā negācijas ir ikdiena, pozitīvā ir ievērojami mazāk. „Darbu nedrīkst uzņemt ar jūtām, emocijām, nedrīkst pārāk daudz ņemt pie sirds. Jāiet uz mērķi, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi. Tomēr, kā jau visiem, arī policistēm sirds reizēm pilna, un arī mums ir asaru izplūdi,” atklāj S.Okrašinska. A.Turlā atzīst, ka bieži nākas dzirdēt apvainojumus, skarbus vārdus, taču: „tos nedrīkst uzņemt sevī” .
E.Kalniņa stāsta, ka, ierodoties notikuma vietā, konfliktā iesaistītajiem ir saasinātas emocijas, izsakot apvainojumus, pārmetumus un pretenzijas, lielākoties nešķiro, vai policists ir sieviete, vai vīrietis. Sievietes, būdamas emocionālākas, nereti šādus mirkļus uztver sāpīgāk nekā vīrieši, gribot negribot uzkrātās emocijas pēc tam izjūt arī tuvie cilvēki. E.Kalniņa gan uzskata, ka nereti tieši vīriešiem ir psiholoģiski grūtāk aizmirst apvainojumus. „Neuztveru personīgi, ja kāds apsaukā. Bet sāpīgi ir tad, ja cilvēki slikti izsakās par policiju kopumā. Sāp sabiedrības attieksme,” atklāj E. Kalniņa.
Policistes skaidro, ka ģimenes cieš ne tikai emociju dēļ, bet arī tādēļ, ka strādāt nākas brīvdienās un svētkos. Tomēr darbs policijā policistēm, ar kurām sarunājās „Druva”, tiešām patīk, arī par spīti ne tik gaišajiem mirkļiem.
Komentāri