Šīs nedēļas nogalē pēdējās oficiālās sacensības aizvada pieckārtējais pasaules čempions motokrosā ekipāžu klasē Kristers Serģis, Latvijas izlases sastāvā startējot komandu čempionātā.
Jau vasarā motobraucējs paziņoja, ka izlēmis beigt sportisko karjeru. Septembra vidū noslēdzās K. Serģa pēdējais pasaules čempionāts, kurā viņš izcīnīja otro vietu. Nedēļu pēc sacensībām aicināju motobraucēju uz sarunu.
– Kādas sajūtas ir šobrīd?
– Aizeju ar padarīta darba sajūtu. Bijušas 20 interesantas sezonas, kopš 1997.gada visu laiku esmu turējies augšgalā. Izcīnītās piecas pirmās vietas, trīs otrās, viena trešā, manuprāt, ir okei. Protams, ja būtu gribējis aiziet kā lielais uzvarētājs un tautas varonis, man tas bija jādara pēc piektā čempiona titula izcīnīšanas. Bet man tolaik gribējās braukt, es no tā guvu gandarījumu.
Šīs sezonas lielie plāni izpildīti. Tiesa, pats lielākais bija – uzvarēt, bet pēc diviem pirmajiem posmiem, kad gadījās ķibeles ar tehniku, sapratu, ka tas paliks neaizsniegts. Bet arī otrā vieta nenāk viegli, tā jāizcīna. Izdevās labs starts Latvijā, Igaunijas posmā tīrā cīņā izdevās aizbraukt garām Vilemsenam, kas arī bija viens no mērķiem. Pats jūtu, ka esmu atgriezies līmenī, kurā varu braukt, lieki neriskējot. Fiziski jūtos labi, kāja atguvusies, ripas pret sāpēm vairs nav jāēd. Bet iekšēji ir dabisks, cilvēcisks nogurums.
– Vai pēdējā pasaules čempionāta pēdējā posma braucienā bija sajūta, ka šī lappuse karjerā tiek aizvērta?
– Tobrīd tieši piefiksēju, ka nav vēlmes braukt vēl. Tātad pieņemts pareizs lēmums. Varbūt paies brīdis un atkal gribēsies braukt. Nu tad vilkšu atkal zābaciņus kājās un sēdīšos mocim seglos.
Šobrīd man ir sajūta, ka pietiek. Kāpēc sevi spīdzināt un darīt to pretēji savām sajūtām? Esmu piekusis no tā karuseļa, kas katru gadu atkal un atkal atkārtojas. Garie pārbraucieni, prombūtne no mājas, motocikla gatavošana, labvēļu meklēšana, un vēl un vēl. Un tā 20 gadus. Droši vien, ja saņemtos, to visu varētu izdarīt, bet šobrīd jūtu – pietiek.
– Vai nākamajā pavasarī, kad zeme atkusīs un trasēs rūks motori, nebūs sajūta, ka kaut kā pietrūkst?
– Nezinu, to jutīšu pavasarī. Ja fani dzirdēs, ka es atkal kaut kur rūcinu moci, tātad – pietrūks.
– Lēmums par aiziešanu no sporta brieda jau ilgāku laiku?
– Zemapziņā doma, ka jāmet miers, jau ilgāku laiku rušinājās. Jau pirms šīs sezonas iekodu lūpā un pateicu sev, ka jāiet un jādara. Gribējās pamēģināt jauno dzinēju, vēl dažus jauninājumus, kas tika piedāvāti. Pats sāku tirgot “KTM” motociklus, izveidojās labāks kontakts ar rūpnīcu, man atsūtīja motoru. Stāvējām abi ar tēvu garāžā pie tā, un es teicu: “Redzi, tu visu mūžu brauci, es braucu 20 gadus, un tikai tagad izcīnīts līmenis, ka rūpnīca atsūta dzinēju. Bet tagad zābaki jāliek uz plaukta.”
– Kādā intervijā tu teici – ja apstāšos, atpakaļceļa vairs nebūs.
– Tā ir. Uzskatāms piemērs ir Soderkvists. Viņš arī kādu brīdi nebrauca, tad atkal atgriezās, bet ir stāvu zemāk par vadošajiem braucējiem. Ja visu laiku esi sacensību spriedzē, nedrīkst paņemt pauzi. Neticu, ka pēc vienas sezonas izlaišanas es varētu atgriezties vadošajās pozīcijās.
Taču es to labi apzinos. Šajā sezonā nācās sevi pierunāt dot pilnu gāzi. Agrāk par to pat nedomāju, tagad ik pa laikam iezagās domas, ka varētu nedaudz mierīgāk parullēt. Tas liecina, ka neesmu vairs simtprocentīgi gatavs atdot sevi cīņai. Nav kā agrāk, kad ar Arti Rasmani braucām, kad bija viens fokuss – tikai jāmauc, neraugoties ne uz ko. Tad arī ir rezultāts. Ja sāc kasīt papēžus un domāt….
– Ka arī laiks nav īsti piemērots braukšanai.
– Sezonas vidū sacensībās Beļģijā tā arī bija. Visu laiku lija un lija, vilku zābakus kājās un domāju – kāpēc man tas vajadzīgs? Labāk mierīgi mājās siltumā un sausumā. Prāts nemaz nenesās uz braukšanu. Tad pats sevi pieķer pie domas, ka laikam tiešām jāmet miers. 25 gadīgajam bija vienalga – lietus vai sniegs, galvenais, lai akmeņi no gaisa nekrīt, dot tik gāzi.
Patiesība jau pavisam vienkārša: ja tas sagādā prieku un gandarījumu, jābrauc. Bet man šobrīd ir sajūta, ka varu dzīvot arī bez tā. Braukt man patīk, bet, lai brauktu visaugstākajā līmenī, sevi pamatīgi jāpiespiež. Tam neesmu gatavs.
– Šis motocikls paliks trofejai?
– Nē, man jau ir trofeja no 2000.gada, kad Cēsu trasē vinnējām pasaules čempionātu. Nekrāšu taču močus no katra gada. Šo var realizēt, motocikls ir braukšanas kārtībā un kādam lieti noderēs.
– Kopš pirmā pasaules čempiona titula izcīnīšanas pagājuši 11 gadi. Kā šajā laikā mainījies motokross?
– Attīstoties tehnikai, tas kļuvis ātrāks, dinamiskāks. Pasaulē tas nav top sporta veids, tā ir sirdij tīkama nodarbe entuziastu grupai. Kā jau tehniskais sporta veids, tas ir dārgs, tomēr braucēju netrūkst. Vecie aiziet, jaunie nāk vietā, mūsu paši brāļi Daideri izauguši līdz labam pasaules līmenim. Dažviet motokross aizgājis nebūtībā, piemēram, Šveicē. Bet, ja paskatāmies statistiku, visvairāk pasaules čempionu ekipāžu klasē nākuši tieši no šīs valsts. 1980. gadā notika pirmais pasaules čempionāts, šajā laikā bijuši tikai desmit pasaules čempioni, no kuriem viens latvietis, viens vācietis, divi holandieši un pārējie šveicieši. Šobrīd šajā valstī vispār nav braucēju.
– Kurš un kad apturēs čempionu Danielu Vilemsenu?
– Domāju, ka neviens. Jāgaida, kad viņš pats apstāsies. Arī nākamgad būs grūti viņu uzvarēt tīrā cīņā. Šobrīd mēs centāmies radīt viņam konkurenci, bet neredzu, kurš nākamgad varētu to izdarīt. Viņš ir talantīgs braucējs, kurš vēl gatavs trasē riskēt. Arī tehniskajā ziņā viss sakārtots teicami, pēdējos astoņus gadus viņš brauc ar vienu un to pašu tehniku, ko izpīpējis līdz sīkumam.
– Lai gūtu panākumus, šķiet, nepietiek tikai ar naudu, vajag arī talantu un prātu. Lēmumi trasē laikam jāpieņem zibenīgi, tur nav laika lēnām visu izfunktierēt.
– Tam jānotiek momentāni. Startā visu var izdomāt līdz pēdējam sīkumam, ko un kā darīsi, bet, kad sacensības sākas, situācijas mainās zibenīgi un jāspēj pieņemt pareizo lēmumu. Protams, ne vienmēr tas izdodas. Atceros savu pēdējo smagāko traumu. Viss sākās ar to, ka slikti paņēmu startu, iekļuvu baram pa vidu. Pēkšņi priekšā viens mocis apmeta kūleni, uzlidojot gaisā. Sekundes simtdaļās jāpieņem lēmums – griezt pa labi vai pa kreisi. Tas 200 kilogramus smagais dzelzs gabals ir gaisā, un jāizdomā, uz kuru pusi tas kritīs. Izlēmu griezt pa kreisi, bet motocikls nokrita man priekšā. Es tajā ietriecos, vēl viens no muguras man uztriecās virsū. Būtu izlēmis griezt pa labi, viss beigtos bez sekām. Sacensību laikā šādas situācijas, kad jāpieņem izšķirošais lēmums, gadās ik uz soļa. Kad esi jauns, vairāk riskē, tagad biežāk ņemu talkā pieredzi.
– Vai mājās pašam ir arī ielas motocikls?
– Jā, tikai izjauktā veidā. Pērn nopirku, domāju, salikšu, lai kādreiz varbūt izbrauktu. Taču nesanāca laika pat salikt, kur nu vēl braukt. Motociklu sezona ir vasarā, bet es tad tikpat kā neesmu mājās. Pat ja uz brīdi atskrienu, goda vārds, ar moci braukt negribas. Labāk paguļu zem ābeles vai, neko nedarīdams, paskatos televizoru. Ja visu laiku esi joņojis un ņēmies, gribas brīdi miera.
– No motosporta taču pavisam neaizej, “Kristera Serģa motoklubs” turpinās darbu?
– Šobrīd vēl īsti piezemējies neesmu, vajadzīgs laiks, lai no tā visa atietu. Bet ko darīt būs, vīzija ir zināma. Ir veikals, kur dienišķo maizi pelnīt, kas arī prasa laiku. Tagad vairāk pievērsīšos tam un citām aktivitātēm, tostarp motoklubam, jo braukt gribētāji ir. Gribu atdzīvināt Cēsu trasi, kam līdz šim fiziski nepietika laika. Pats jau arī malā nevarēšu palikt, varbūt uzripināšu savam priekam ar kvadraciklu, neizvirzot nekādus augstus mērķus.. Lai gan vēl neesmu tā pa īstam pamēģinājis, bet vajadzētu sanākt. Pats tos tirgoju, kaut kā jāpopularizē.
– Hokeja komandas “Wendi” sastāvā rakstīts – Kristers Serģis.
– Jā, jau šovakar jāvelk slidzābaki kājās (saruna notika tieši pirms komandas “Wendi” pirmās spēles – J.G.). Vienā kopmēģinājumā vien esmu bijis, bet komandas kapteinis zvanīja, ka jāspēlē. Bērnībā trenējos hokejā, un man šis sporta veids patīk joprojām. Uz spēli eju ar domu nospēlēt rezultatīvi. Vakars nav izdevies, ja neesmu guvis vismaz vienus vārtus. Kā minimums jābūt rezultatīvai piespēlei. Mans pluss ir labāks fiziskais, un uz tā rēķina varu vairāk izturēt. Pērn tas bija arī labs treniņš, gatavojoties jaunajai sezonai. (Pirmajā “Wendi” spēlē K. Serģis palika tukšā, bet otrajā bija gan vārti, gan rezultatīva piespēle – J.G.)
– Savu devumu Latvijas motosporta un sporta vēsturē esi atstājis.
– Vismaz tā ceru. Redzu, ka izauguši braucēji, kas iedvesmojušies no maniem panākumiem. Mans līdzbraucējs Kaspars Stupelis stāstījis, ka esmu bijis viņam kā iedvesmas avots nākt uz šo sporta veidu. Arī Kaspars Liepiņš, kas ir līdzbraucējs beļģim Hendriksam, saka, ka mājās joprojām esot cepure, ko esmu metis kādās sacensībās. Viņš tolaik bijis mazs puika, bet gribējis man līdzināties. Viņi redz, ko ir iespējams sasniegt, nāk, trenējas un uzrāda labus rezultātus. Prieks par viņiem.
Varu droši teikt, ka mana sportiskā dzīve ir izdevusies interesanta un piepildīta. Tādu katrs sportists var vēlēties.
Komentāri