Pirmdiena, 15. decembris
Vārda dienas: Johanna, Hanna, Jana

Serģim šobrīd ir sajūta, ka pietiek

Druva
23:00
03.10.2008
17
200810040029065776

Šīs nedēļas nogalē pēdējās oficiālās sacensības aizvada pieckārtējais pasaules čempions motokrosā ekipāžu klasē Kristers Serģis, Latvijas izlases sastāvā startējot komandu čempionātā.

Jau vasarā motobraucējs paziņoja, ka izlēmis beigt sportisko karjeru. Septembra vidū noslēdzās K. Serģa pēdējais pasaules čempionāts, kurā viņš izcīnīja otro vietu. Nedēļu pēc sacensībām aicināju motobraucēju uz sarunu.

– Kādas sajūtas ir šobrīd?

– Aizeju ar padarīta darba sajūtu. Bijušas 20 interesantas sezonas, kopš 1997.gada visu laiku esmu turējies augšgalā. Izcīnītās piecas pirmās vietas, trīs otrās, viena trešā, manuprāt, ir okei. Protams, ja būtu gribējis aiziet kā lielais uzvarētājs un tautas varonis, man tas bija jādara pēc piektā čempiona titula izcīnīšanas. Bet man tolaik gribējās braukt, es no tā guvu gandarījumu.

Šīs sezonas lielie plāni izpildīti. Tiesa, pats lielākais bija – uzvarēt, bet pēc diviem pirmajiem posmiem, kad gadījās ķibeles ar tehniku, sapratu, ka tas paliks neaizsniegts. Bet arī otrā vieta nenāk viegli, tā jāizcīna. Izdevās labs starts Latvijā, Igaunijas posmā tīrā cīņā izdevās aizbraukt garām Vilemsenam, kas arī bija viens no mērķiem. Pats jūtu, ka esmu atgriezies līmenī, kurā varu braukt, lieki neriskējot. Fiziski jūtos labi, kāja atguvusies, ripas pret sāpēm vairs nav jāēd. Bet iekšēji ir dabisks, cilvēcisks nogurums.

– Vai pēdējā pasaules čempionāta pēdējā posma braucienā bija sajūta, ka šī lappuse karjerā tiek aizvērta?

– Tobrīd tieši piefiksēju, ka nav vēlmes braukt vēl. Tātad pieņemts pareizs lēmums. Varbūt paies brīdis un atkal gribēsies braukt. Nu tad vilkšu atkal zābaciņus kājās un sēdīšos mocim seglos.

Šobrīd man ir sajūta, ka pietiek. Kāpēc sevi spīdzināt un darīt to pretēji savām sajūtām? Esmu piekusis no tā karuseļa, kas katru gadu atkal un atkal atkārtojas. Garie pārbraucieni, prombūtne no mājas, motocikla gatavošana, labvēļu meklēšana, un vēl un vēl. Un tā 20 gadus. Droši vien, ja saņemtos, to visu varētu izdarīt, bet šobrīd jūtu – pietiek.

– Vai nākamajā pavasarī, kad zeme atkusīs un trasēs rūks motori, nebūs sajūta, ka kaut kā pietrūkst?

– Nezinu, to jutīšu pavasarī. Ja fani dzirdēs, ka es atkal kaut kur rūcinu moci, tātad – pietrūks.

– Lēmums par aiziešanu no sporta brieda jau ilgāku laiku?

– Zemapziņā doma, ka jāmet miers, jau ilgāku laiku rušinājās. Jau pirms šīs sezonas iekodu lūpā un pateicu sev, ka jāiet un jādara. Gribējās pamēģināt jauno dzinēju, vēl dažus jauninājumus, kas tika piedāvāti. Pats sāku tirgot “KTM” motociklus, izveidojās labāks kontakts ar rūpnīcu, man atsūtīja motoru. Stāvējām abi ar tēvu garāžā pie tā, un es teicu: “Redzi, tu visu mūžu brauci, es braucu 20 gadus, un tikai tagad izcīnīts līmenis, ka rūpnīca atsūta dzinēju. Bet tagad zābaki jāliek uz plaukta.”

– Kādā intervijā tu teici – ja apstāšos, atpakaļceļa vairs nebūs.

– Tā ir. Uzskatāms piemērs ir Soderkvists. Viņš arī kādu brīdi nebrauca, tad atkal atgriezās, bet ir stāvu zemāk par vadošajiem braucējiem. Ja visu laiku esi sacensību spriedzē, nedrīkst paņemt pauzi. Neticu, ka pēc vienas sezonas izlaišanas es varētu atgriezties vadošajās pozīcijās.

Taču es to labi apzinos. Šajā sezonā nācās sevi pierunāt dot pilnu gāzi. Agrāk par to pat nedomāju, tagad ik pa laikam iezagās domas, ka varētu nedaudz mierīgāk parullēt. Tas liecina, ka neesmu vairs simtprocentīgi gatavs atdot sevi cīņai. Nav kā agrāk, kad ar Arti Rasmani braucām, kad bija viens fokuss – tikai jāmauc, neraugoties ne uz ko. Tad arī ir rezultāts. Ja sāc kasīt papēžus un domāt….

– Ka arī laiks nav īsti piemērots braukšanai.

– Sezonas vidū sacensībās Beļģijā tā arī bija. Visu laiku lija un lija, vilku zābakus kājās un domāju – kāpēc man tas vajadzīgs? Labāk mierīgi mājās siltumā un sausumā. Prāts nemaz nenesās uz braukšanu. Tad pats sevi pieķer pie domas, ka laikam tiešām jāmet miers. 25 gadīgajam bija vienalga – lietus vai sniegs, galvenais, lai akmeņi no gaisa nekrīt, dot tik gāzi.

Patiesība jau pavisam vienkārša: ja tas sagādā prieku un gandarījumu, jābrauc. Bet man šobrīd ir sajūta, ka varu dzīvot arī bez tā. Braukt man patīk, bet, lai brauktu visaugstākajā līmenī, sevi pamatīgi jāpiespiež. Tam neesmu gatavs.

– Šis motocikls paliks trofejai?

– Nē, man jau ir trofeja no 2000.gada, kad Cēsu trasē vinnējām pasaules čempionātu. Nekrāšu taču močus no katra gada. Šo var realizēt, motocikls ir braukšanas kārtībā un kādam lieti noderēs.

– Kopš pirmā pasaules čempiona titula izcīnīšanas pagājuši 11 gadi. Kā šajā laikā mainījies motokross?

– Attīstoties tehnikai, tas kļuvis ātrāks, dinamiskāks. Pasaulē tas nav top sporta veids, tā ir sirdij tīkama nodarbe entuziastu grupai. Kā jau tehniskais sporta veids, tas ir dārgs, tomēr braucēju netrūkst. Vecie aiziet, jaunie nāk vietā, mūsu paši brāļi Daideri izauguši līdz labam pasaules līmenim. Dažviet motokross aizgājis nebūtībā, piemēram, Šveicē. Bet, ja paskatāmies statistiku, visvairāk pasaules čempionu ekipāžu klasē nākuši tieši no šīs valsts. 1980. gadā notika pirmais pasaules čempionāts, šajā laikā bijuši tikai desmit pasaules čempioni, no kuriem viens latvietis, viens vācietis, divi holandieši un pārējie šveicieši. Šobrīd šajā valstī vispār nav braucēju.

– Kurš un kad apturēs čempionu Danielu Vilemsenu?

– Domāju, ka neviens. Jāgaida, kad viņš pats apstāsies. Arī nākamgad būs grūti viņu uzvarēt tīrā cīņā. Šobrīd mēs centāmies radīt viņam konkurenci, bet neredzu, kurš nākamgad varētu to izdarīt. Viņš ir talantīgs braucējs, kurš vēl gatavs trasē riskēt. Arī tehniskajā ziņā viss sakārtots teicami, pēdējos astoņus gadus viņš brauc ar vienu un to pašu tehniku, ko izpīpējis līdz sīkumam.

– Lai gūtu panākumus, šķiet, nepietiek tikai ar naudu, vajag arī talantu un prātu. Lēmumi trasē laikam jāpieņem zibenīgi, tur nav laika lēnām visu izfunktierēt.

– Tam jānotiek momentāni. Startā visu var izdomāt līdz pēdējam sīkumam, ko un kā darīsi, bet, kad sacensības sākas, situācijas mainās zibenīgi un jāspēj pieņemt pareizo lēmumu. Protams, ne vienmēr tas izdodas. Atceros savu pēdējo smagāko traumu. Viss sākās ar to, ka slikti paņēmu startu, iekļuvu baram pa vidu. Pēkšņi priekšā viens mocis apmeta kūleni, uzlidojot gaisā. Sekundes simtdaļās jāpieņem lēmums – griezt pa labi vai pa kreisi. Tas 200 kilogramus smagais dzelzs gabals ir gaisā, un jāizdomā, uz kuru pusi tas kritīs. Izlēmu griezt pa kreisi, bet motocikls nokrita man priekšā. Es tajā ietriecos, vēl viens no muguras man uztriecās virsū. Būtu izlēmis griezt pa labi, viss beigtos bez sekām. Sacensību laikā šādas situācijas, kad jāpieņem izšķirošais lēmums, gadās ik uz soļa. Kad esi jauns, vairāk riskē, tagad biežāk ņemu talkā pieredzi.

– Vai mājās pašam ir arī ielas motocikls?

– Jā, tikai izjauktā veidā. Pērn nopirku, domāju, salikšu, lai kādreiz varbūt izbrauktu. Taču nesanāca laika pat salikt, kur nu vēl braukt. Motociklu sezona ir vasarā, bet es tad tikpat kā neesmu mājās. Pat ja uz brīdi atskrienu, goda vārds, ar moci braukt negribas. Labāk paguļu zem ābeles vai, neko nedarīdams, paskatos televizoru. Ja visu laiku esi joņojis un ņēmies, gribas brīdi miera.

– No motosporta taču pavisam neaizej, “Kristera Serģa motoklubs” turpinās darbu?

– Šobrīd vēl īsti piezemējies neesmu, vajadzīgs laiks, lai no tā visa atietu. Bet ko darīt būs, vīzija ir zināma. Ir veikals, kur dienišķo maizi pelnīt, kas arī prasa laiku. Tagad vairāk pievērsīšos tam un citām aktivitātēm, tostarp motoklubam, jo braukt gribētāji ir. Gribu atdzīvināt Cēsu trasi, kam līdz šim fiziski nepietika laika. Pats jau arī malā nevarēšu palikt, varbūt uzripināšu savam priekam ar kvadraciklu, neizvirzot nekādus augstus mērķus.. Lai gan vēl neesmu tā pa īstam pamēģinājis, bet vajadzētu sanākt. Pats tos tirgoju, kaut kā jāpopularizē.

– Hokeja komandas “Wendi” sastāvā rakstīts – Kristers Serģis.

– Jā, jau šovakar jāvelk slidzābaki kājās (saruna notika tieši pirms komandas “Wendi” pirmās spēles – J.G.). Vienā kopmēģinājumā vien esmu bijis, bet komandas kapteinis zvanīja, ka jāspēlē. Bērnībā trenējos hokejā, un man šis sporta veids patīk joprojām. Uz spēli eju ar domu nospēlēt rezultatīvi. Vakars nav izdevies, ja neesmu guvis vismaz vienus vārtus. Kā minimums jābūt rezultatīvai piespēlei. Mans pluss ir labāks fiziskais, un uz tā rēķina varu vairāk izturēt. Pērn tas bija arī labs treniņš, gatavojoties jaunajai sezonai. (Pirmajā “Wendi” spēlē K. Serģis palika tukšā, bet otrajā bija gan vārti, gan rezultatīva piespēle – J.G.)

– Savu devumu Latvijas motosporta un sporta vēsturē esi atstājis.

– Vismaz tā ceru. Redzu, ka izauguši braucēji, kas iedvesmojušies no maniem panākumiem. Mans līdzbraucējs Kaspars Stupelis stāstījis, ka esmu bijis viņam kā iedvesmas avots nākt uz šo sporta veidu. Arī Kaspars Liepiņš, kas ir līdzbraucējs beļģim Hendriksam, saka, ka mājās joprojām esot cepure, ko esmu metis kādās sacensībās. Viņš tolaik bijis mazs puika, bet gribējis man līdzināties. Viņi redz, ko ir iespējams sasniegt, nāk, trenējas un uzrāda labus rezultātus. Prieks par viņiem.

Varu droši teikt, ka mana sportiskā dzīve ir izdevusies interesanta un piepildīta. Tādu katrs sportists var vēlēties.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ar “Japānas pasakas” palīdzību veicina integrēšanu

00:00
15.12.2025
25

Koncertzālē “Cēsis” izskanējis Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra fonda (LNSO fonds) projekta koncert uzvedums “Japānas pasaka”, uz ko bija aicinātas Cēsu novada un Vidzemes skolu 3. – 12. klases, saņemot ielūgumu par piedalīšanos radošā aktivitātē. Pirms uzveduma notika sociālā darba, izglītības un kultūras profesionāļiem paredzēta ekspertu diskusija “Bērnu ar īpašām vajadzībām integrēšana sabiedrībā, izmantojot kultūras un […]

Vēsturisku ēku siltināšanas meistardarbnīca tiekas Ieriķos

00:00
14.12.2025
50

Nepieredzētu atsaucību piedzīvoja biedrības “Cēsu mantojums” sadarbībā ar Cēsu novada pašvaldību 5. un 6. decembrī rīkotā vēsturisku ēku siltināšanas meistardarbnīca, kas notika “Baložu mājā” Ieriķos jeb vēsturiskajā Ieriķu pasta ēkā. Sestdien Ieriķos sastaptie meistarklases organizatori “Dru­­­­vai” atzina, ka pieteikušies 40 dalībnieki, kas esot tiešām daudz. Meistardarbnīcas mērķis bija sniegt praktiskas zināšanas par vēsturisku ēku siltināšanu […]

Jaunās telpas Rainī apskatījuši pirmie interesenti

00:00
13.12.2025
76

Šajās dienās iespējams pieteikties biroja telpu nomas tiesību izsolei radošas un digitālas komercdarbības veikšanai Cēsīs, Raiņa kvartālā, Raiņa ielā 27. Cēsu novada pašvaldībai piederošajā ēkā, kas ieguvusi pilnīgi jaunas aprises, reizē saglabājot industriālās vides elpu, piedāvātas 11 biroja telpas ēkas pirmajā stāvā – piecas ar skatu uz iekšpagalmu un sešas ar skatu uz Raiņa ielu. […]

Katru gadu aizvien vairāk skaistu sētu

00:00
12.12.2025
151

Dzērbenes pils, tērpta greznā rotā un mirdzot Ziemassvētku ugunīs, jau attāli sveic ikvienu. Vecpiebalgas apvienības pārvaldes konkursa “Sakoptākā sēta”  dalībnieki un kaimiņi, saposušies šīgada laureātu godināšanas reizei, piepilda Tautas nama zāli. Jau astoto gadu vistumšākajā laikā, kad vakari gari un rīti vēli, cilvēki satiekas, lai atcerētos vasaru un domās jau būtu pavasarī, lai kopā priecātos par […]

Cēsīs izskan koncerts “Veltījums Djūkam Elingtonam”

00:00
11.12.2025
51
1

Djūks Elingtons noteikti ir bijis viens no galvenajiem personāžiem, kas veidojis džeza mūziku un lielās džeza mūzikas orķestrācijas. “Viņa darbības laikā arī pamazām izveidojies tāds klasiskais bigbenda sastāvs, kādu to redzam šobrīd, arī šeit uz skatuves,” sestdien, 6.decembrī, uzsākot uzstāšanos koncertzālē “Cēsis”, atzina Latvijas Radio bigbenda vadītājs Kārlis Vanags. Koncertā sestdien izskanēja Latvijas Radio bigbenda […]

Piparkūkas, vaska sveces, egļu smarža un dziesmas

00:00
10.12.2025
147

Skan Ziemassvētku dziesmas, muzicē Aivars Lapšāns. Tā ir sestdiena, kad Cēsu tirgus rosība dzirdama tālu, jo daudzi laiku velta, lai iepirktos. Jau rīta agrumā cēsnieki un iebraucēji no pagastiem ir klāt īpašajā Zie­massvētku tirdziņā. Tirdzi­nie­ki stendos radījuši gaidāmo svētku noskaņu, piedāvā gan saldus, gan ceptus, žāvētus, skābētus un marinētus kārumus, gan kaut ko jauku daiļumam […]

Tautas balss

Klientus necenšas piesaistīt

15:11
13.12.2025
24
Lasītāja I. raksta:

“Cēsīs “Latvijas Pasta” nodaļa tagad atrodas tirdzniecības centrā “Solo”. Ieejot lielajā ēkā, grūti saprast, kur atrodas pasts. Ir gan izlikta plāksne ar norādi, bet to var arī nepamanīt. Informācijas statīvs novietots uz grīdas, savukārt košie un pamanāmie veikalu nosaukumi virs tirdzniecības telpu durvīm neapzināti liek starp tiem meklēt pasta nosaukumu. Cilvēks skatās un nesaprot, kur […]

Latvijas preces - dārgas

15:11
13.12.2025
21
Seniore M. raksta:

“Visur mudina pirkt Latvijas pārtikas preces. Bet, kad veikalā paskatās, cik tās maksā, tomēr jāizvēlas ievestie produkti. Ne­zinu, vai pie vietējās produkcijas augstajām cenām vainojami tirgotāji vai ražotāji, bet kaut kas tur nav kārtībā. Vēl arī jāsaka, ka ne vienmēr vietējā produkta garša ir labāka nekā importētajām precēm. Protams, tas ir gau­mes jautājums, bet man […]

Ko mainīs likuma maiņa

11:58
07.12.2025
36
1
Lasītāja A. raksta:

“Lasu, ka mājdzīvnieks, suns, kaķis vai cits, nedrīkstēs būt īpašums. Bet kāds tad tam būs statuss, un kuram būs jāuzņemas atbildība par dzīvnieka ēdināšanu, uzraudzību, apstākļiem, kādos tas tiek turēts? Ja tas nav mans īpašums, kādu atbildību no manis var prasīt? Šķiet, juridisko formulējumu maiņa radīs daudz neskaidrību, nesapratnes. Kas sunīti, kaķīti vai papagaili mīl, […]

Cik dārgas dāvanas nes Ziemassvētku vecītis

11:57
06.12.2025
40
1
Vecmāmiņa raksta:

“Gatavojamies Zie­mas­svētkiem. Bērni raksta vēstules vecītim, stāstot, ko vēlas saņemt dāvanās, taču viņu vēlmes kļūst aizvien lielākas. Cits prasa jaunāko aifonu, cits ceļojumu uz Amerikas Disnejlendu. Saprotu, ka laiks sarežģīts, skolā, īpaši lauku mācību iestādēs, kopā mācās turīgā zemnieka un trūcīgā rokpeļņa bērns. Viens uz svētkiem saņems slēpošanu Austrijā, otrs varbūt jaunu džemperīti. Kā sadzīvot? […]

Veidenbauma prēmijas tradīcija izgaist

09:49
01.12.2025
38
G.Z. raksta:

“Uz Cēsīm nebraucu, uzskatu, ka Liepā dibinātās prēmijas tradīcija ir mirusi, to apliecina arī tas, ka prēmiju saņēmušie vairs uz pasākumu neierodas (tā bija arī iepriekšējo reizi). Iespējams, mūsdienu organizatori neprot pildīt savu misiju. Protams, laiki mainās, varbūt arī tradīcijām jāmainās, bet ir jāpaskaidro un jāpastāsta tautai, ka tiek radīts kas jauns,” atsaucoties uz “Druvas” […]

Sludinājumi