Katram vajadzīga sajūta, ka tev ir aizmugure, stiprā siena, pret kuru atbalstīties, kura pasargās un palīdzēs. Iveta Apine uzsver, ka viņai tā ir ģimene un mājas.
“Esmu “Ošlejās” izaugusi. Vecaistēvs teica: “Tev būs jāsaimnieko!” Mums jāturpina vecvecāku un vecāku iesāktais. Kad precējāmies, Ansim teicu – prom neiešu. Tā ir aizmugure, siena, kas sargā,” domās dalās Iveta un uzsver, ka ikdienā būtisks ģimenes atbalsts, kopība, vērtības, ko iemācījuši vecāki.
“Esam kopā svētkos, priecīgos brīžos, arī grūtos. Jūti, ka neesi viens ar savu sāpi, ja neveicas, ir kas uzklausa un palīdz. Cenšos savas emocijas neienest darba vietā. Darba lietas neienest mājās – tas man neizdodas. Jāmācās. Bet, aprunājoties ar savējiem par kādu problēmu, vīrs paskatās no vienas puses, mamma vēl no citas, un tā tas risinājums rodas. Mūsu stiprais pamats – savējie visapkārt,” stāsta Iveta un piebilst, ka viņas simtgadīgajās “Ošlejās”, kuras dzimtai pieder jau vairāk nekā 40 gadus, ir gan savs avotiņš, graviņa, gan dārzs, augļu koki. Ansis ir galdnieks un celtnieks,
viņa rokām māja labiekārtota.
Trīsgadīgais Kristers ir tas, kurš neļauj tētim un mammai dzīvot mierīgi. Viņš liek izkustēties, izzināt ko jaunu. Tā kā Kristeram patīk dzīvnieki, ģimene regulāri brauc uz tūrisma saimniecībām, kur var redzēt gan zirgus, gan trušus. Un var tikai pabrīnīties, ar kādu pacietību puika sēž dīķa malā un ar tēti kopā makšķerē. “Esmu neapzinīgā mamma, kura bieži vien ir aizņemta un nevar tik daudz, cik vajadzētu, ar viņu paspēlēties,” atzīst Iveta un piebilst, kad pašai nav bijis bērna, jutusies ļoti gudra, audzinot citus pēc grāmatām. Iveta kā skolotāja atzīst, ka ne viss notiek tā, kā rakstīts. “Šodiena, ekonomiskā krīze, lai arī mūs tik sāpīgi neskar, savas pēdas atstāj. Tu redzi riņķī – draugiem nav darba. Daži zina, ka drīz nebūs. Tas ietekmē, nevari priecāties, kad citiem ir grūti,” domās dalās Iveta un piebilst, ka
televīzijas ziņas ir jāskatās, jo jāzina taču, kas Latvijā un pasaulē notiek.
“Kur labās ziņas? Notiek taču arī daudz kas labs. Varbūt kādu tas mierina, ka citiem klājas grūti, mūs ne,” saka Iveta, bet Ansis uzsver: “Kamēr ir darbs, tikmēr var dzīvot. Ja nav darba, tad daudziem viss brūk.” Viņš pārliecinājies, ka celtniekiem, kuri strādā kvalitatīvi, arī tagad ir darbs un reklamēties nevajag, klienti iesaka citiem.
“Saprātīgi ņēmām kredītus. Bet saprotu tos, kuri zaudējuši darbu un jānes kredīta slogs,” domās dalās Ansis, bet Iveta piebilst, ka viņai kā vidusskolas direktorei ir prieks, ka
vismaz pagaidām darbinieku skaits nav jāsamazina. Zaudēt darbu un samazināt algu nav viens un tas pats.
Iveta un Ansis ir pārliecināti, ka dzīvē nevar sasniegt mērķus, ja nav izglītības un tu nedari darbu, kas tev patiešām patīk. “Ir vajadzīga uzdrīkstēšanās. To es vienmēr saku jauniešiem,” atzīst Iveta, un viņai ir pamats to teikt. Nekas nav atnests uz paplātes, viss paveiktais pašas uzdrīkstēšanās. Iveta ieguva augstskolas diplomu. Tad “Druvā” izlasīja, ka Mores pamatskola meklē direktoru. “Domāju, augstskola sagatavo, lai konkurētu, pamēģināšu.
Tā bija gan mana, gan pagasta padomes priekšsēdētāja Aivars Jakobsona, gan deputātu uzdrīkstēšanās. Man bija 22 gadi. Bija ļoti daudz jāmācās. Sapratu, ka augstskola iedod bāzi – mazo koferīti-, bet pārējais jāapgūst pašam,” šodien saka Iveta. Tad viņa kļuva par Mores pagasta padomes deputāti, tas ļāva piedalīties kultūras dzīves veidošanā. Kad izveidoja Siguldas novadu, bija arī tā deputāte.
Kad pēc bērna kopšanas atvaļinājuma vajadzēja atgriezties darbā, avīzē bija sludinājums, ka Priekuļu vidusskola meklē direktoru. Braukāt uz Mori vai mēģināt strādāt tepat savā pagastā? Konkurss bija diezgan liels, deputāti izvēlējās Ivetu.
“Darbs ir grūts, atbildīgs. Ļoti daudz papildus jāmācās. Vajadzētu studēt jurisprudenci. Man patīk nevis vadīt un komandēt, bet tas, ka varu piedalīties procesā, ka ir kāda ideja un varu to īstenot,” atklāj Iveta un piebilst, ka diemžēl daudz laika nākas atraut ģimenei.
“Ļoti būtiski izvēlēties profesiju, kas patīk un kas ir arī pieprasīta,” saka Ansis, bet Iveta piebilst, ka neviens darbs nav bez garozas, bet ja tas patīk, ja ir savs spēka avots – māja un ģimene -, lai arī dažbrīd kāds pelēks mākonis grib ko sagandēt, pret šo klinti tam grūti stāties pretī.
Komentāri