Klāt vasaras saulgriežu laiks, Līgo svētki, Jāņi, kā nu kurš šo īpašo brīdi gadā saucam. Lai parunātu par Jāņu
tradīcijām, katra paša pieredzi svētku rīkošanā, uz sarunu aicināju priekulieti Jāni Mičuli, cēsnieci Kristiānu Sproģi un ar kultūras dzīvi saistīto Lauru Bāliņu.
– Kādas jums katram ir pirmās asociācijas, izdzirdot vārdu “Jāņi”?
L. Bāliņa: – Man tas saistās ar saulgriežiem, tradīcijām, senlatviešu rituāliem. Man šie svētki ir iespēja mūsu senču spēku paņemt šodien visam nākamajam gadam, un to tajā dienā cenšos arī darīt. Jau no rīta, sākot ar iešanu zāļu pļavās, ar rituāliem, bet, lai to darītu, jābūt iekšējai pārliecībai, ka tas man svarīgi.
J. Mičulis: – Tagad dzīvoju daudzdzīvokļu mājās, un šīs sajūtas nav tik spilgtas kā agrāk, kad dzīvoju laukos. Tur tās tradīcijas bija ļoti jaukas, man īpaši patīk iešana pie kaimiņiem. Tagad gan arī laukos sākam norobežoties viens no otra, mājas mainījušas īpašniekus un šī tradīcija izzūd. Man atkal tas liekas tik vajadzīgi, jo nav gadā daudz dienu, kad var sanākt kaimiņš ar kaimiņu, pasēdēt, kopā pasvinēt. Tā bija tāda visu tautu vienojoša tradīcija.
K. Sproģe: – Man Jāņi saistās tikai un vienīgi ar laukiem, es pat nevaru iedomāties, ka es varētu svinēt Jāņus pilsētā. Varu piekrist Laurai, ka Jāņi – tās ir tradīcijas, un vēl man liekas, ka šajā naktī tiešām ir kaut kas maģisks. Ne velti par šo nakti tautas dziesma saka: Jāņu nakti meitas skrēja raganās, vilkacēs. Domāju, ka visi rituāli, viss, kas tiek darīts Jāņos, kaut kādā veidā arī piepildās.
Jāņi ir tas, kas mums, latviešiem, vēl palicis, jo atzīsim, ka lēnam paliekam kosmopolīti. Paņemam dažādus svētkus no citām valstīm, bet Jāņi ir svētki, kuri ir tikai mums. Tajos izpaužas mūsu latviskā identitāte.
– Vai, jūsuprāt, būtu jāvelk vienādības zīme starp saulgriežiem un Jāņiem? Tie taču ir vieni svētki, kas nezin kāpēc tiek svinēti dažādās dienās.
K. Sproģe: – Man Jāņi ir arī saulgrieži, un tie būtu jāsvin kopā. Svinot 23.jūnijā, tāpat sagaidām saullēktu, veicam saulgriežu rituālus.
L. Bāliņa: – Laikam jau īstais datums ir 21.datums, jo tad sākas tā sauktie saulstāvji. Arī es liktu vienādības zīmi, jo man Jāņi ir saulgrieži un otrādi. Pēc tautas ticējumiem Jānis jau ir tas Dieva dēls, kurš nāk pie cilvēkiem un palīdz uzlādēties. Ja pareizi saprotu, baznīca to pārcēla uz 23.jūniju, piesaistot Jānim Kristītājam, lai mazinātu senču svētku ietekmi un spēku, bet, manuprāt, tas spēks ir mūsu pārliecībā. Katram pašam sevī jānoformulē, kurš ir viņa datums.
J. Mičulis: – Es tomēr neesmu tik spēcīgs, lai 21.aizvilktu pie 23., man Jāņi paliek Jāņi un saulgrieži ir saulgrieži.
– Ienāca prātā kāda saistība. Ziemassvētkos svinam gaismas uzvaru pār tumsu, jo dienas pēc ziemas saulgriežiem kļūst garākas. Kā tas ir vasaras saulgriežos, ja raugāmies no šī aspekta?
L. Bāliņa: – Jā, par ziemu piekrītu, bet vasarā nedomājam, ka tagad tumsa uzvar gaismu. Šis ir pats vasaras plaukums, kad ziemas un pavasara smagais periods beidzies. Šis ir laiks, kad atkal uzlādēt enerģiju visam nākamajam gadam. Domāju, šis ir uzlādēšanās periods.
K. Sproģe: – Es arī piekritīšu tam, jo daba taču ir tādā plaukumā, ka domāt par tumsu ir nevietā. Te tiešām jārunā par šo enerģētisko uzlādēšanos, jo dabā viss ir uzkrājis enerģiju, tāpēc jāvāc zālītes, tējas.
– Vai Jāņu tradīcijām jāmainās, mainoties paaudzēm, laikam, cilvēku domāšanai, uztverei? Jāienāk kādām mūsdienīgām tendencēm?
J. Mičulis: – Es labāk pieturos pie sentēvu tradīcijām, nevis mēģinu ko jaunu. Cenšoties ieviest ko jaunu, mēģinām aizņemties to no citu tautu tradīcijām, cenšamies to pabāzt zem saviem svētkiem. Kāpēc mainīt, ja šī tradīcija izveidojusies pirms gadsimtiem, un tieši tā vajadzētu turpināt. Atzīsim, ka ļoti daudz ko no senču tradīcijām esam aizmirsuši. Ja spētu visu celt gaismā, būtu izcili svētki, kuros neko jaunu nevajadzētu.
L. Bāliņa: – Manuprāt, tradīcijas nav jālauž, tās tiek mūsdienīgotas, izmantojot šobrīd pieejamās tehniskās iespējas. Piemēram, kā tiek pagatavots ugunsrats vai kas cits. Pamatbūtību jau nevar mainīt, jo tradīcijai ir savs rituāls, rituālam ir sava nozīme, un tam jāpaliek.
– Vai pilsētā vajag kopīgo līgošanu Jāņu vakarā?
L. Bāliņa: – Domāju, Cēsis izvēlējušās pareizo risinājumu, ka pilsētā lielās Jāņu svinības netiek rīkotas. Šie svētki jāsvin laukos, un lielum lielais vairums no tiem, kuri dzīvo dzīvokļos, šajā laikā cenšas braukt uz laukiem, lai svētkos būtu pie dabas. Tur vienmēr ir kādi, kuri svin latviskos, tradicionālos Jāņus ar dziesmām, tautastērpiem.
– Kristiāna, jūsu laukos svinētajos Jāņos ierodas arī cittautieši. Kā viņi uztver mūsu tradīcijas?
K. Sproģe: – Patiesībā jāsāk ar to, ka mēs nekad nevarēsim svinēt, kā svinēja mūsu senči, kā to darīja pirmās Latvijas laikā. Padomju laikā šī tradīcija bija aizliegta, un manā bērnībā Jāņus īpaši nesvinēja. Taču mums, latviešiem, šie svētki ir kaut kur gēnos, tāpēc sāku interesēties, kas Jāņos, saulgriežos tika darīts, sāku meklēt tradīcijas. Tās adaptēju atbilstoši savai izpratnei, jo nebija, kam pajautāt, kā kurš rituāls pildāms. Vai vainagus labāk mest ābelē vai ozolā, kā pareizi darināt saules ratu un tamlīdzīgi. Taču visi šie rituāli mums ir, un cittautieši to pieņem. Pērn pie mums bija francūzis, krievi no Maskavas, un visi bija sajūsmā par redzēto. Nekas viņiem netika tulkots, pārveidots, viņi vienkārši tika ierauti bariņā, lai svinētu kopā. Šogad jau maijā no Maskavas zvanīja un teica, ka Līgo svētkos noteikti būšot pie mums.
– Daudz runājam par senču tradīcijām. Vai ir svarīgi saprast, kāpēc tiek veikts konkrētais rituāls, kāpēc viss ir tieši tā, tieši šādā secībā?
L. Bāliņa: – Ja cilvēkam svarīgi to saprast, viņš atradīs iespēju to noskaidrot. Man tas ir svarīgi, jo, ja to zinu, tam apzināti piedodu papildu spēku. Jau tāpat šī kopā būšana ap ugunskuru, kopīgas dziesmas ir spēcīgi un skaisti rituāli, ja vēl katrs šajā darbībā ieliek savu apzināto domu, tam ir pavisam cita nozīme un cits rezultāts. Tas patiesībā attiecas uz jebkuru darbību. Ja ko dari, esi tam klātesošs domās ar visu savu būtību, par visiem simts procentiem.
J. Mičulis: – Vispirms jau ir interesanti šo tradīciju būtību izzināt pašam sev. Kāpēc pin vainagus, kāpēc laiž uguns ratu, kāpēc dara tā vai citādi. Ja esi virspusējs un peldi pa virsu, tas droši vien nav svarīgi, bet mani arī interesē – kāpēc? Kādreiz taču visi šie rituāli bija ar kādu nozīmi, tagad nereti mēs vienkārši atdarinām, kas kādreiz darīts. Bet, ja kāds, kaut vai paša bērns, paprasa, kāpēc ir tieši tā un tu nemāki atbildēt, tad ir muļķīga sajūta.
– Jāatzīst, ka mūsu ikdienas ritms ievieš savas korekcijas, viss tiek ķerts pēdējā mirklī. Kur atrast laiku, lai lēnām izdzīvotu rituālus?
L. Bāliņa: – Bija laiks, kad namamāte bija noskrējusies, lai visu sagatavotu uz to labāko, lai pārējie varētu atpūsties. Manuprāt, šī gatavošanās svētkiem ir kopdarbs. Pie tevis taču brauc tie, kuri grib šajā procesā piedalīties, nevis tikai atpūsties kā jūrmalā. Ja viesi brauc ar šādu apziņu, namamātei nav nemaz tik daudz darāmā, viss tiek darīts kopā, izdzīvojot rituālus.
K. Sproģe: – Varbūt šajā laikā, kad tiešām visi esam vienā skrējienā, Jāņi varētu būt tas brīdis, kad apstāties un padomāt, uz kurieni skrienam.
J. Mičulis: – Man šajā dienā nedaudz vieglāk, jo no manis vispirms visi gaida volejbola sacensības. Jāņu volejbola turnīrs jau ir tradīcija, daudzi to ļoti novērtē. Īpaši pilsētā dzīvojošie, kuriem nav lauku, nav jāgatavojas viesu uzņemšanai. Viņi saka, pa dienu nav, ko darīt, jo svētki vakarā, tad nu šī ir iespēja pavadīt dienu, un vakarā brauc svinēt. Iespējams, man būtu vieglāk vienkārši kaut kur braukt, nevis organizēt, bet, ja cilvēki aizbrauc priecīgi, ir gandarījums un diena tiešām kļūst piepildīta.
– Jāņi tomēr ir svētki, kam vajag tā īpaši gatavoties.
J. Mičulis: – Man varbūt nedaudz grūtāk, jo šajā dienā no Jāņa gaida ko vairāk. Daudz atkarīgs no paša, kā radīsi to noskaņu. Ja tā būs laba, pēc gada visi atkal gribēs pie tevis braukt, lai atkal sajustu īpašo svētku burvību.
K. Sproģe: – Patiesībā gatavojamies jau sen. Man šogad ir nosacījums, ka vajadzētu ģērbties tautiski, bet, ja nu nekā tāda nav, tad lai meitenēm ir kleitas, puišiem – balts krekls.
J. Mičulis: – Izdzirdēju šo vārdu salikumu – nu, ja nekā nav –, un atmiņā viens Jāņu nakts piedzīvojums. Esam pasvinējuši, un 24. jūnijā no rīta, ap pulksten trijiem, braucu makšķerēt. Braucu uz Piebalgas pusi, un, neaizbraucot līdz Taurenei, pēkšņi uz ceļa izskrien kādas padsmit meitenes, kurām – tiešām nu nekā nav. Berzēju acis, domāju – rādās vai, bet dzēris taču neesmu. Viņas māj, priecājas, es lēnām braucu tālāk, pēc pārdesmit metriem – tādi paši puiši, kuriem – nu nekā nav. Kaut ko tādu laikam tikai vienreiz dzīvē var redzēt, un tas tā uzlaboja garastāvokli, ka pēc tam visu dienu gribējās smaidīt.
Komentāri