Piebaldzieti, profesori latviešu literatūras katedrā Ausmu Cimdiņu „Druva” aicināja uz sarunu brīdī starp pabeigtiem ziemas darbiem Rīgā literatūras zinātnē un pavasara darbiem laukos Cimdiņu īpašumos Vecpiebalgā. „Ar literatūrkritiku nodarbojos arvien mazāk, jo man ir fundamentāli akadēmiski pētījumi un projektu vadība,” par ziemas cēlienu teic profesore, monogrāfiju un zinātņu rakstu sastādītāja un galvenā redaktore, bet pavasara pieminēšana viņā raisa laimīgu smaidu – ceļš vedīs uz mīļo Piebalgu.
– Nesen saņēmāt Viļa Plūdoņa balvu literatūrzinātnē. Šo balvu piešķir par aktuāliem pētījumiem literatūras vēsturē un teorijā. Kas paveikts?
– Aktīvi esmu iesaistījusies valsts pētījumu programmas „Letonika” darbā, un tās ietvaros iecerējām un sekmīgi īstenojām A.Pumpura eposa „Lāčplēsis” tulkojumu angļu valodā. Ja mūsu kultūras tradīciju pazinējiem, mūsu lasītājiem „Lāčplēsis” ir pašsaprotams, tad ārzemju lasītājam var būt ļoti daudz jautājumu. Tāpēc grāmatā ievietoti komentāri, un nācās papūlēties, lai ievada daļā lasītājus pārliecinātu, ka pasaulei mūsu „Lāčplēsis” ir aktuāls, kaut sarakstīts 19. gadsimta beigās par 13. gadsimta notikumiem Latvijā. Grāmatas sagatavošanā veicām svarīgus priekšdarbus, uzaicinājām akadēmiskos komentārus rakstīt vairākus zinātniekus, tai skaitā V.Vīķi –Freibergu, J. Kursīti. Vēl jāpiebilst, ka mums izdevuma sagatavošanai bija jāatrod atbalsts un jāpierāda, kāpēc ”Lāčplēsis” jātulko. Stāstījām par cerību, ka A. Pumpura „Lāčplēsis” tādejādi varēs izplatīties akadēmiskajā vidē, salīdzinošajā folkloristikā, ka gribam mūsu folkloras tēmas, tēlus, problemātiku iepludināt plašākā kontekstā.
– Kādas mūsdienās veidojas literāra teksta un dzīves realitātes attiecības?
– Lai kā kritiķi neslavētu postmodernus, sevi slavinošus tekstus, tos lasa daudz mazāk nekā autobiogrāfijas – realitātē vai dzīves pieredzē sakņotus tekstus. Interesantums kļuvis par estētisku kategoriju. Mūs interesē tas, kas uz mums attiecas. Ja teksts atsaucas uz mūsu pretrunām, šaubām, vērtībām, tad ar interesi to lasām. Ja vēl virsraksti ir provocējoši, tas liek domāt, ka tekstā atradīsim domubiedru.
– Jūs esat teikusi, ka pati priekšroku dodat nelīdzeniem tekstiem.
– Jā, tādiem kā Piebalgas smagā, ar lielajiem lemešiem uzartā zeme. Izbraucot no Rīgas – gludās, ķemmētās, industriālās – un pavasarī ieraugot zaļos laukus vai pieneņu dzeltenās pļavas, bet rudenī uzartu zemi, kad parādās zemes struktūra un krāsu gamma, man gribas kliegt. Līdzīgi šodien ir arī literatūrā, kad nogludināti, atbilstoši estētiskām kategorijām radīti teksti neiegūst tādu rezonansi, kā autobiogrāfiskā proza vai grāmatas, par kurām gan saka – gandrīz kā no dzīves. Nelīdzeniem tekstiem reizēm gan grūti noteikt žanru. Tā īsti pat nav daiļliteratūra, jo pārāk autentiska.
– Nosauciet autorus, kuriem šodien izdevies radīt labākās grāmatas biogrāfiskā žanrā.
– Rakstniece Nora Ikstena ar apcerēm par Bruni Rubesu, Viju Vētru un nesen klajā laisto grāmatu par Regīnu Ezeru. Ar kaislīgāku skatienu uz dzīvi un cilvēkiem raksta Laima Muktupāvela, piemēram, par Benjamiņa kundzi. Šo rakstnieču romānos būtiska ir fakta un iztēles mijiedarbība. Vēl jānosauc Gundega Repše, kura rakstījusi par Ojāru Vācieti , bet tuvu ģeniālai ir grāmata „Sieviete miglā” par mākslinieci Līgu Purmali. Tā ir sava veida dialogs nevis pēc saskaņas principa, bet pretrunām, kad autore un varone nenonāk pie kopsaucēja. Tekstā galvenais ir domas spraigums.
– Pirms septiņiem gadiem sarakstījāt grāmatu par Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu „Brīvības vārdā” . Vai grāmatai tagad neprasās turpinājums?
– Nez vai es to uzņemtos, jo toreiz mana doma bija notvert mirkli, redzējumu, kad cilvēks no akadēmiskās vides nonāk politiskajā un sākās konfrontācija. Toreiz ļoti spilgti parādījās sabiedrības neviennozīmīgā attieksme pret Latvijas valsti, latviskajām vērtībām. To arī esmu iegrāmatojusi. Stāstīju, kā politiskajā vidē iestājās apmulsums, bija ļoti daudzi mēģinājumi nomelnot un diskreditēt prezidenti. Es toreiz rakstīju par unikālu personību grāmatā un tagad par viņu rakstu enciklopēdijā ”100 Latvijas sievietes”. Aiz vārdiem ”Latvijas Valsts prezidente” es pierakstīju: ”Izcilākā mūsdienu latviešu sieviete”. Tāda, man šķiet, viņa ir.
Kad rakstu, vienmēr domāju par potenciālo lasītāju – kāda viņam gar to daļa. Grāmatai par prezidenti ir īpašs liktenis. Man nebija tādu ambīciju ņemt un rakstīt par prezidenti. Grāmata tapa, pateicoties apgāda „Jumava” neatlaidīgam spiedienam uzņemties šo darbu. Rakstīšanai ziedoju vasaru, pat dzimšanas dienu togad nesvinēju. Cik varēju, savās lauku mājās norobežojos no visa apkārtējā. Negribēdama caur šo grāmatu kļuvu slavena un nonācu, tā teikt, aprindās. Taču šo darbu uzņēmos ar lielu iekšēju nedrošību. Tikai tad, kad manuskriptu izlasīja prezidente, pilnīgi visam piekrita, mana pašapziņa bija stipri augusi. – Ap Jāņiem esot jānāk klajā grāmatai, kas tapusi jūsu vadībā – „100 Latvijas sievietes”?
– Enciklopēdija apmēram 500 lappusēs stāstīs par Latvijas sievietēm kultūrā – mākslā, rakstniecībā, mūzikā, teātrī, kā arī politikā, jo grāmatā būs iekļautas Latvijas visas kultūras, izglītības un zinātnes ministres. Enciklopēdija būs nopietns ieguldījums mūsu grāmatniecībā un kultūras vēsturē, tā būs informatīvi bagāta un lasāma grāmata, kas palīdzēs analizēt izcilības rašanos. Izcilu sieviešu biogrāfijas bieži vien ir nepareizas, pretrunu pilnas. Paredzu, ka enciklopēdija izraisīs arī diezgan neviennozīmīgu vērtējumu, jo man bija jāpieņem galīgais lēmums, kuras sievietes tiks iekļautas simtniekā un kuras ne. Piebaldzietes enciklopēdijā pārstāvēs teātra kritiķe Lilija Dzene, kura būs ne tikai apcerēta, bet arī pati devusi lielu artavu grāmatas tapšanā, rakstot par aktrisēm.
b – Jūs esat centra ”Feministica Letica” vadītāja. Ar ko nodarbojas šis centrs?
– Esam saistīti ar akadēmiskās feministikas jautājumu izpēti, bet nedarbojamies ar feminisma kustības veicināšanu. Viens no mūsu izpētes objektiem ir pasaulslavenās francūzietes Simonas de Bovuāras 1949. gadā klajā laistais esejiskais pētījums (ap 700 lappušu apjomā) par sievietes vietu un lomu vēsturē, galvenokārt rakstniecības un akadēmiskajā vidē. Šī apcere „Otrais dzimums” Latvijā nemaz nav tik pazīstama, tāpēc uzskatu, ka tā būtu jātulko latviešu valodā. Filozofe de Bovuāra personalizēja savā dzīves pieredzē un individuālā skatījumā teorijas par sievieti, vīrieti un dzimumu sociālajām lomām, funkcijām un vērtībām. Viņa atļāvās būt nesaudzīga pret sevi, sieviešu un vīriešu dzimumu un vienlaicīgi nekurināja karu, ko velti dara daudzas radikālās feministes, jo dzimumu karā nav uzvarētāju. Rakstniece vētīja vīrieša vēsturiski iedibināto varu pār sievieti, bet viņa neaicināja uz revolūciju. Sievietei nav jākļūst par vīrieti. Rakstniece nenodarbojas ar tiesāšanu, bet mēģinājumu izprast. Tāda ir arī mūsu doma. Līdz 20. gadsimtam visa kultūras un literatūras vēsture ir vīriešu radīta, bet cita aina paveras 20. gadsimtā.
Kāpēc apcere saucas „Otrais dzimums”? Tāpēc, ka vīrietis visbiežāk tiek uztverts kā cilvēks, bet sieviete kā cilvēks ar zināmiem nosacījumiem, sieviete kā dzimums. Tas dziļi iesakņojies kultūras tradīcijās, sadzīves organizācijā. Reizēm saruna tā arī sākas, ar it kā atvainošanos – es esmu sieviete.
– 20. gadsimts Latvijā sievietēm gan bijis īpašs – ļoti ražīgs kultūrā un varā.
– Grūti pat bija izvēlēties, kuras simts sievietes ietilpināt izcilību enciklopēdijā.
Sievietēm ir vieta politikā, sabiedriskajā dzīvē. Sieviešu politiskās tiesības ir panāktas, sievietes ir darba tirgū. Taču jautājumi, ko izvirzīja esejiste S.de Bovuāra, šodien iegūst papildu dimensiju, savā ziņā kļuvuši vēl aktuālāki. Kas mūsdienās notiek ar ģimeni, ar bērniem, sievietes psiholoģiju, sievietes veselību, arī kontracepciju? Sievietes dzīve kvalitāte
ļoti
ietekmē
sabiedrības dzīves kvalitāti – ģimeņu dzīves, bērnu dzīves.
Mūsu centra misija ir pētniecība un izglītošana dzimumu kultūras jautājumos. Kā zināms, izglītošana nav vardarbīgs process. Tie, kas ir gatavi domāt akadēmiskā un teorētiskā veidā, ir aicināti filoloģijas fakultātē.
– Kā jūsu domas vijas ap Piebalgu?
– Esmu dubultpiebaldzēns – dzimusi Jaunpiebalgā un beigusi Jaunpiebalgas vidusskolu. Tur ir mani vecāki. Pētnieks Mārtiņš Vesperis, veicot antropoloģijas pētījumus, atklājis, ka mani senči Jaunpiebalgā dzīvo vismaz no 17. gadsimta. Tur esmu ļoti dziļi sakņota. Ceļu Vecpiebalga – Jaunpiebalga man gribētos mērot biežāk.
Vecpiebalgā mūsu ģimenei ir savs kaktiņš, savs stūrītis zemes. Vēl vairāk – ir debesis un skats no Kalna Kabulēnu kalna uz Kalna Kaibēnu kalnu. Istabā apsēstot un redzot pa logu Kalna Kaibēnus, manī ir viss
– reizē tāds miers un nemiers. To skolu pa logu nekad nevaru aizmirst. Ar Pēteri Cimdiņu iepazinos un par Cimdiņu paliku, pateicoties darbam Kaibēnu muzejā. Mēs pirmo reizi satikāmies uz Kaibēnu ceļa, kad gāju uz Mūrniekiem pēc pasta. Pa ceļu brauca divi fantastiski, stipri vīrieši, man neredzēti – tie bija Rūdolfs un Pēteris Cimdiņi. Un viens no viņiem bija neprecēts.
– Kas ar jums noticis kopš laikiem, kad bijāt brāļu Kaudzīšu memoriālā muzeja jaunā līdzstrādniece?
– Tas pats, kas notiek ar visām sievietēm. Mūs apņem dzīves pieredze, pienākumi, darbi. Esmu apaugusi ar dažādām pieredzēm un mēģinājumiem dzīvot laikam līdzi. Tas arī noticis. Atšķirība tā, ka, strādājot vienlīdz intensīvi, daļa sieviešu iegūst publisko uzmanību un atzinību, bet citas neiegūst. Man izdevies iegūt, jo profesija ir publiskāka. Piemēram, televīzijas žurnālistus mēs pazīstam vairāk nekā dzejniekus un rakstniekus. Pasniedzēja darbs arī ir priekšplāna darbs.
Komentāri