Dārznieci Lāsmu Riekstiņu sastopam viņas stādaudzētavā “Kaliņi”. “Pamatā audzējam vasaras puķes, dārzeņu stādus un ziemcietes. Pagaidām ar krūmaugiem neaizraujamies, tad jāspecializējas konkrētāk, bet visu jau nevar pagūt,” saka saimniece, norādot uz nelielo dārzu aiz siltumnīcām, kur pret pavasara saulīti slejas skujeņi un krūmaugi.
Lai pircēji jau aprīlī varētu vest mājās uzziedējušas puķes, rosība dārzniecībā ir kopš februāra sākuma, kad tiek kurinātas četras no sešām siltumnīcām. “Stādus audzējam no 2001. gada. Piecus gadus vēlāk realizējām projektiņu naturālajām saimniecībām, tad arī tapa pirmā lielā siltumnīca. Kopš tā laika uz visu esam gājuši pamazām, paši ar saviem spēkiem, tāpēc mums nav kredītu, nav arī lieku risku. Tolaik stādaudzēšana nebija tik populāra kā tagad. Patlaban konkurence ir ļoti sīva,” teic Lāsma, piebilzdama, ka viņa par klientiem nesūdzas, jo gadu laikā izveidojies stabils pircēju pulciņš.
“Siltumnīcās ir dažādi flokši, astilbes un citas ziemcietes, kuras tagad tiek dalītas un stādītas.” Ziemcietes Lāsma sēj no sēkliņām vai izauklē no jaunstādiem, kas iegādāti Bulduros. “Šis pavasaris ir samērā vēls, tālab ziemcietes vēl tikai mostas. Cik būs izdzīvojušo, to rādīs laiks. Darbu un laiku tas paprasa, jo viss ir jāizcilā, jāapčubina. Šogad darbi aizkavējušies, tāpēc vairāk domājam par vasaras puķēm un piķējam tomātu stādus,” saka dārzniece.
Lāsma neklātienē beigusi Lauksaimniecības universitāti, taču sarunā uzsver, ka lielākoties zināšanu krātuve piepildīta darbā: “Deviņdesmito gadu beigās, kad pievērsos puķkopībai, nekādu stādu audzēšanu nemācīja. Manuprāt, to vispār nemaz nevar iemācīt. To tikai var apgūt daudzu gadu garumā, rūpīgi darot savu sirdsdarbu.”
Par eksperimentālo lauku Lāsma izmanto piemājas puķu dobes. “Tajās es visu sastādu un vēroju, vai aug. Tirgus piedāvājumā parādās visādi jaunumi, bet ne visas puķu šķirnes ziemo pie mums, bet kas neriskē, tas nevinnē,” viņa nosmej. Raugoties uz atraitnītēm, dārzniece uzsver to izturību, jo krāsainās, tauriņiem līdzīgās atraitnītes augušas no sēkliņām, norūdītas Latvijas ziemā un pilnīgi gatavas šī pavasara untumiem.
Saimniecībā ir nodarbināta ģimene un daži palīgi no malas, taču Lāsma atzīstas, ka ar kārtīgu palīgu dabūšanu iet grūti: “Sarežģīti, jo šajā darbā ļoti izteikta sezonalitāte. Pavasarī mūs gāž riņķī, jo visi izslāpuši pēc svaiga gaisa, dabas un krāsām. Savukārt no oktobra līdz decembrim iestājas pilnīgs klusums.” Lāsmas vīrs strādā algotu darbu, taču, kad vajag, ir liels palīgs. Arī visi trīs Lāsmas bērni ir centīgi palīgi. Lāsma gan atzīst, ka meitenes pārāk labi zina darba sūrumu un, iespējams, viņām darbs pat ticis par daudz, tomēr, kad jāķeras klāt jaunam cēlienam, teicamāku palīgu par meitām neesot: “Viņas visu zina bez priekšā teikšanas un izdara vislabāk. Mūsu veiksmes pamatā ir darbs, pakāpeniska virzība, pozitīva attieksme, labs stādmateriāls, kvalitāte un kārtība.”
Saimniece gan nenoliedz, ka noderētu vēl kāds roku pāris, taču saka, ka darbs prasa lielu akurātību un zināšanas, tāpēc palīgi būtu pat jāapmāca, jo katram stādam, katram augam ir savas augšanas prasības. Turklāt Lāsma pāris reižu pārliecinājusies, ka dažiem strādāt gribētājiem ātri “pārdeg salmiņš”, jo trūkst rūdījuma. Šajos laikos cilvēki nav raduši strādāt fiziski smagu darbu.
“Vislielāko smagumu dārzniecībā iznesam uz saviem pleciem, un tas nozīmē, ka nedrīkstam slimot, bet, ja tomēr ir temperatūra, tik un tā jāiet un jādara. Arī daudz jālokās, jānēsā smagas kastes, šī slodze atsaucas uz kājām un muguru, tāpēc jāvingro,” saka Lāsma.
Cilvēku pirktspēja gan esot dažāda. Dažs cilvēks, ja vajag aizlāpīt izsalušos caurumus žogā, pievilks jostu, bet tūju nopirks. Cits iegādājas košumu kalnus un centus makā neskaita, vēl dažs rēķina, ko pirks tagad, bet ko pēc nedēļas vai divām. Tomēr dārzniece atzīst – pavasarī cilvēki domā par smukumu, bet rudenī par vēderu. Lai kā arī nebūtu ar maciņa biezumu, mūsdienās pircēji esot zinoši un uz dārzniecību nāk ar skaidru domu: “Lielākoties cilvēki zina, ko vēlas, tomēr pa vidam gadās arī kāds, kas kaut ko nesaprot. Tad mēs nodarbojamies arī ar izglītošanu un skaidrojam, ka, piemēram, begonijas tagad vēl nedrīkst likt ārā, tās aizies bojā,” sieviete smej.
Riekstiņiem stādaudzēšana atmaksājas, tikai ziemā pirms lielā darba cēliena reizēm esot grūtāk saņemties, jo jau zināms, kāda slodze sagaidīs, taču saimniecei ļoti patīk apziņa, ka pasauli var iepriecināt ar puķu stādiem: “Man patīk, ka cilvēkus pārņem pozitīvas emocijas, ieraugot puķīti. Atceros, ka arī pašos pirmsākumos, kad tikai sāku ar dārzkopību nodarboties, klusībā gribēju iepriecināt Raunas iedzīvotājus un izaudzēt puķes Raunas pilsētai. Nu tas ir piepildījies.”
Bet tiem ļaudīm, kas vēlas uzsākt dārzkopību un attīstīt stādaudzētavu, Lāsma novēl veiksmi un izdošanos, taču aicina būt kritiskiem un neuzķerties uz ziedošo romantismu. “Katram ir jāatrod sava vietiņa un savs darbs. Jārēķinās, ka visur būs smagi jāstrādā. Kādam varbūt vairāk, citam mazāk, bet tādas vienas receptes jau nav.”
Kā vēl viens neatņemams veiksmīga biznesa stratēģiskais gājiens ir centīgs darbs pie mārketinga un reklāmas. To Lāsma dara pati. Viņai patīk fotografēt, un lielākoties pie savas vietnes portālā draugiem.lv viņa strādā ziemas mēnešos, taču, pateicoties šai informācijai, cilvēki uz “Kaliņiem” brauc pat no tālienes.
Komentāri