Brīvu darba vietu pašlaik faktiski nav. Pat nodarbinātības aģentūras speciālisti un sociālie darbinieki priecājas par katru piedāvāto vakanci, jo bezdarbnieku skaits Cēsu rajonā aug ne pa dienām, bet stundām. Darbu dabūt grūti jaunajiem, bet vēl sarežģītāk sievietēm pirmspensijas vecumā. Mārsnēniete Jekaterina Kriķe stāstīja, ka ilgstoši darbu meklējusi, bet piedāvājuma nav bijis. Samierinājusies ar to, ka jāapdara vien mājas solis, jo arī tas ģimenei ir nepieciešams. Taču līdz pensijai vēl pāris gadi, un ģimenē darba nav arī dēlam, tāpēc saasinājusies sajūta – knapināsimies, bet vai varēsim iztikt?
“Vēl jau nezinu, kā būs, bet šajā nedēļā varēšu sākt strādāt dārzniecībā Cēsīs. Man uz Cēsīm izbraukāt nav problēmu, jo vīrs katru dienu brauc uz Billi un vakarā mājup. Pat ja maksās vien minimālo algu, arī tas būs vairāk nekā nekas. Esmu ļoti priecīga, ka vismaz pavasarī varēšu strādāt un pelnīt. Tad redzēs, kā turpmāk. Dzīvē esmu strādājusi dažādus darbus un lauku cilvēkam rušināties siltumnīcā nav nekas jauns,” vērtēja Jekaterina Kriķe.
Jautāta, vai ģimene pēdējos pāris mēnešus pieraksta visus izdevumus un var arī lasītājiem piedāvāt kādu recepti izdzīvošanai, Jekaterina saka: “Droši vien, mēs esam vieni no daudzajiem, kas dienās, kad vīrs saņem algu, atliekam kredītam, degvielai, pārtikai un citiem maksājumiem. Ja kaut kas paliek pāri, tad varam priecāties, bet ierasti jau liekas naudiņas nav. Tāpēc firmas ēdiens mums ir kartupeļi. Labi, ka visiem garšo, jo tie un citi dārzeņi izaug pašu vagās. Kartupeļus vārām un cepam, klāt ņemam gan skābētus kāpostus, gan gurķus. Tas ir lauku pluss – daļa ēdamā no pašu dārza, bet gaļa tomēr jāpērk, jo pirms dažiem gadiem lopu kūti izkāvām, un paši smejamies, ka esam pa pusei laucinieki – dzīvojam dziļos laukos, bet iepirkties braucam uz pilsētu, uz tiem pašiem lielveikaliem, un pētām atlaides.”
Komentāri