Alkoholisms ir aktuāla problēma ne tikai rajonā, bet valstī kopumā. Ar problēmām jāsāk cīnīties tur un tad, kad tās pamanītas. Diskusijā par šo aktuālo tēmu piedalījās ģimenes ārsts Jānis Briģis, narkologs Valdis Kornets, kokapstrādes uzņēmuma SIA “Pondus” sagataves ceha meistars Guntars Batņa, SIA ”Straupes narkoloģiskā slimnīca” valdes priekšsēdētājs Edmunds Rudzītis, rajona padomes veselības aprūpes koordinatore Skaidrīte Astahovska – Eglīte un valsts policijas pārvaldes Vecpiebalgas iecirkņa priekšnieks Viesturs Melbārdis.
– Cik daudz savā nozarē izjūtat alkoholisma problēmu?
E.Rudzītis: – Šī problēma ir desmit tūkstoš gadu veca. Senajā Ēģiptē, Grieķijā un Indijā par alkohola lietošanu sodīja ar nāvi, kas liecina, ka jau toreiz tā bijusi problēma. Mūsdienās tā kļuvusi vēl smagāka sociālās aizsardzības dēļ. Senāk nodzēries alkoholiķis nosala vai nomira, bet tagad ir medicīniskā palīdzība, sociālie dienesti, kas dzērāju uztur un neļauj viņam nomirt. Ar salauztu kāju viņu iecels ātrās palīdzības mašīnā, nogādās medicīnas iestādē un par nodokļu maksātāju naudu sadakterēs, lai pēc kāda laika viņš varētu turpināt dzert. Ja alkoholiķim nepalīdzētu ģimene, sociālie dienesti un valsts, tad pēc pāris mēnešiem viena daļa no alkohola lietotājiem būtu nomirusi, bet otra – atmetusi dzeršanu. Piemēram, jauns puisis strādā, saņem algu, to pēc tam nodzer vai nospēlē automātos. Ko viņam darīt – pakārties vai iet zagt? Bet viņš nedara ne vienu, ne otru. Kāpēc? Jo mamma dod brokastis un vakariņas, nopērk jaunas kurpītes un maksā par elektrību. Tā ka paši vien mēs uzturam alkoholiķus.
V.Kornets: – Problēma tiešam ir aktuāla. Taču jāsaka, ceļu satiksmes noteikumi un likumi alkoholismu nedaudz ierobežojuši. Vairs tik daudz cilvēku neiet bojā uz autoceļiem. Tas ir labs rādītājs.
J.Briģis: – Šo problēmu īpaši asi sajutu tad, kad divos mēnešos no alkohola aizgāja bojā pieci mani pacienti. Jaunākajam bija 34 gadi. Domāju, valstī nekas netiek darīts, lai alkoholiķus ārstētu. Vēža klīnikā investējam milzīgas naudas, bet uz alkoholiķiem tikai noraugāmies, kā viņi pamazām aiziet. Skaidrs, Satiksmes ministrija šajā lietā ir sākusi kaut ko darīt, bet skumdina, ka problēma nešķiet gana aktuāla Veselības ministrijai. Arī mūsu rajona veselības koordinatora rokās neredzu programmu, ka kaut kas tiek darīts, lai cilvēki no alkoholisma patiešām atveseļotos. – Vai neliekas šokējoši, ka jau pusaudži nereti iecienījuši dažādus alkoholiskos dzērienus?
J.Briģis: – Nav normāli, ka jau četrpadsmit gadus veci jaunieši veikalā iegādājas alkoholisko kokteiļu pudeles. Bērni ir starts. Brīnos arī par to, kāpēc ražo alu ar alkohola saturu astoņi un pat vairāk grādi. Tehnoloģiski nevar būt tik stiprs alus. Un tas nozīmē, ka valsts atbalsta šādu draņķu ražošanu, kas tautu padara dullu. Vēl viens moments – te diskusijā piedalās policijas darbinieks. Varu kopā ar jums aizbraukt un katrā miestā parādīt točkas, bet neviens neko nedara, lai tās likvidētu. Taču tajā pašā laikā kopš pagājušā gada stājies spēkā likums, kas policistiem ļauj ieiet vietās, kur tiek tirgots nelegālais alkohols. Tad kāpēc jūs to negribat darīt? Gribētu arī zināt, kāpēc Cēsu alus ražo stipros alus? Kāpēc ražo alkoholiskos kokteiļus, ar šādiem šķietami garšīgiem alkoholiskiem dzērieniem pie alkohola pieradinot arī bērnus? Būtu labāk ražojuši vienu normālu padzērienu, ar kuru veldzēt slāpes. Domāju, mēs varētu ierosināt kaut ko līdzīgu, kā citās pasaules valstīs (varbūt tā ir diezgan utopiska ideja) – rajonā vienu dienu vispār netirgot alkoholiskos dzērienus. Ticiet man, tajā dienā gan noziegumu, gan huligānisma, gan dažādu ķīviņu skaits mazinātos. Darba devēji necīnās, lai strādnieki darbā neierastos alkohola reibumā. No pacientiem esmu dzirdējis, ka arī Straupes narkoloģiskajā slimnīcā alkoholiķus neārstē. Pacientus izskalo, bet viņi aiziet pāri ceļam un nopērk šņabi.
E.Rudzītis: – Tā ir visur pasaulē. J.Briģis: – Bet kāda jēga vispār ārstēties, ja to dara tā? Man skumīgi, ka jums, narkologiem, reizēm pogas grib izgriezt pat visādi šarlatāni un dziednieki, kuri sola par simts latiem pāris sekundēs izārstēt alkoholismu.
S.Astahovska-Eglīte: – Šajā gadījumā es gribētu runāt par cilvēktiesībām. Padomju laikos cilvēkiem nebija tiesību izvēlēties, tagad ir, grib – dzer, grib – neiet uz darbu. Katram ir tiesības izvēlēties, kā dzīvot, pie kā ārstēties un tā tālāk.
J.Briģis: – Bet ir jau vēl cita lieta. Tie pieci mani pacienti, kas nomira, negāja uz točkām. Ieejot jebkurā pārtikas veikalā, var redzēt, ka viena trešdaļa preču plauktos ir alkohols. Tas nav normāli. Tiklīdz notiek kaut kāds pasākums, tūlīt nāk firmas un saka – gribam tirgot alkoholu. Paskatījos šī gada pasākumu plānu pilsētā. Visos tiks tirgots alkohols. Kāpēc? Vai nevaram pieņemt lēmumu, ka tādos pasākumos alkoholu vienkārši netirgo?
S.Astahovska-Eglīte: – Domāju, ar vienas pilsētas vai rajona programmu būs par maz. Ja runājam par izklaides pasākumiem, diemžēl jāsaka, lielākā daļa sabiedrības bez alkohola nemāk izklaidēties.
E.Rudzītis: – Vēl viens jautājums – cik mums ir tādu, kuri var mācīt citus un norādīt, kā pareizi dzīvot? Cik ir aktīvistu, kuri nāktu palīgā, kuri būtu pietiekami autoritatīvi un kompetenti?
S.Astahovska-Eglīte: – Piekrītu, ka jauniešiem līdz 21 gadam nevajadzētu būt pieejamam alkoholam. Šajā virzienā jāstrādā. Bija mums pasākums Nesmēķējošā klase, kas diemžēl vairs neturpinās, jo atklājās, ka 7. un 8. klases skolēni vienkārši nevar nesmēķēt, un tas ir dramatiski. Tas norāda arī uz alkoholu, jo bieži vien smēķē, lietojot alkoholu. Tāpēc šīs problēmas jārisina valsts mērogā.
J.Briģis: – Bet valsts jau neko neuzsāk. Kāpēc mēs nevaram būt šie iniciatori un sākt ar mazām lietām? Sākt ar savas apkaimes jauniešiem, kolēģiem, darbiniekiem un kaimiņiem. Priekuļos atvēra jauniešu centru, un alkohola lietošana samazinājās. Nepiekrītu, ka mums jāgaida kaut kas no augšas. Jārīkojas pašiem.
S.Astahovska-Eglīte: – Mums jāattīsta brīvā laika pavadīšanas iespējas tiem, kuriem nav līdzekļu iet uz baseinu vai maksas trenažieru zāli. Lai būtu pašvaldības apmaksātas iespējas brīvo laiku pavadīt saturīgi un attīstoši. Izklaides pasākumiem ar alkohola lietošanu jārada alternatīva. Bet alkohola iznīdēšanai patiešām mums pagaidām nekādas programmas nav. Taču tiek domāts, kā veicināt sabiedrības veselību. Tas nav vienas dienas jautājums. Priekuļos izbūvētais veloceliņš, dod iespēju aktīvi atpūsties. Taču pašvaldībām tam nepieciešami milzīgi līdzekļi.
– Ik pa laikam izskan pārmetumi, ka policija necīnās ar točkām. Kā tad ir?
V.Melbārdis: – Tā gluži nav, ja mums ir konkrēta informācija par točku, ejam un ņemam ciet. Taču jābūt pilnīgai informācijai, lai, atlaužot durvis, patiešām atrodam nelegālu alkoholu. Citādi uzlauzīšu privātīpašumu, tad man būs jāpaceļ cepure, jānoliek pilnvaras un jāiet prom no darba. Bet mums ir ļoti daudz izņemta alkohola.
J.Briģis: – Mēs varam aizbraukt uz Līviem, es parādīšu, kur ir točka. Tur tirgo ne tikai alkoholu, bet arī cigaretes, jo veikalam beigusies licence. Tikko biju Billē, un man pateica, ka tur darbojas divas točkas. Jāņmuižā septiņgadīgs bērns šķaida spirtu un večiem tirgo krutku, kamēr tēvs dara ko citu. Es to zinu, bet izrādās, ka policijai nav ne mazākās nojausmas. Reizēm man šķiet, ka jūs vienkārši negribat ar to cīnīties…
V.Melbārdis: – Neņemos atbildēt par Līviem, Drabešiem vai Jāņmuižu. Atbildu par Vecpiebalgas zonu. Protams, arī mums ir točkas, kuras zinām gadiem. Lencam, bet netiekam klāt. Taču Piebalgas pusē točkas nav aktuāla problēma. Bet varbūt salielīšos un pēc tam visi ziņos, ka ir.
J.Briģis: – Ja policistiem par katrām desmit atklātām točkām dotu pa mersedesam, visa policija ar tādiem brauktu, bet točku vairs nebūtu. Ticiet man!
– Izskanēja viedoklis, ka darba devēji necīnās, lai strādājošie darbā neierastos alkohola reibumā. Vai tā ir?
G.Batņa: – Tā gluži nav. Mūsu uzņēmumā darbinieks drīzāk vispār neieradīsies darbā, nekā atnāks alkohola reibumā. Ja ir iedzēris, zvana un saka, ka saslimis. Un mēs nesodām, jo strādniekus vajag. Zinu, ka izgulēsies un rīt būs darbā. Daudzi braukuši uz Straupi ārstēties un pēc tam kādu gadu ir labi strādnieki.
E.Rudzītis: – Par Straupes narkoloģisko slimnīcu var teikt, ko grib. Pastāvam 45 gadus, lai iestātos rindā, jāgaida nedēļa. Ja ārstēšana nedotu rezultātus, vai tad cilvēki 45 gadu laikā nesecinātu, ka uz Straupi nav vērts braukt? Taču nenoliegšu, ir gadījumi – izguļ dzērumu un pasaka, ka ies mājās. Un man nav tiesību viņu aizturēt.
J.Briģis: – Alkoholisms ir slimība. Mēs ārstējam iesnas, klepu, bet alkoholismu neārstējam. Pašam cilvēkam ir jābūt motivācijai, jābūt sabiedrības atbalstam un ģimenes sapratnei. Bet, runājot par darba devējiem, es apšaubu sacīto, ka darbinieki uz darbu neiet dzērumā. 70 procenti traumu, kas gūtas darbā, ir saistītas ar alkohola lietošanu. Domāju, katrā normālā iestādē vajadzētu būt alkometram.
G.Batņa: – Ne vienmēr alkometrs rāda precīzi. Bet mums uzņēmumā ir bonusu sistēma, un darbinieki baidās nākt uz darbu dzēruši. Tā viņus disciplinējam. Viņiem ir svarīgi saņemt piemaksas.
E.Rudzītis: – Mūsu sabiedrība kopumā ir psiholoģiski legalizējusi alkohola lietošanu. Kas tie par Jāņiem bez alus, kas tas par Jauno gadu bez šampanieša un kas tā par dzimšanas dienu bez konjaka? Atvainojiet, tas ir 2,3 miljonu psiholoģiskais lēmums. Nevajag aizmirst, ka alkoholu veikalā tirgo kā maizi un sviestu. Kad sabiedrība sāk neapmierināti skatīties uz piedzērušo? Kad tas iebrauc kokā, kad brauc virsū bērnam, kad neiet uz darbu. Un tikai tad sāk izteikt sašutumu. Bet, kamēr dzer mēreni, kā lielākā sabiedrības daļa, viss ir normāli.
J.Briģis: – Arī darba kolektīvs ir sabiedrība. Ja brigādē strādā septiņi veči, viens atnāk uz darbu piedzēries, cieš visi. Un tad visi seši nāk virsū tam vienam un saka: „Klau, nedzer, citādi nepatikšanas būs visiem!”
E.Rudzītis: – Es arī sastapos ar īpašu audzinošu gadījumu – četri mežstrādnieki melnā džipā atveda uz slimnīcu piedzērušos darba devēju. Priekšnieks nedēļu bija plostojis, baļķi no meža nav izvesti, algas nav izmaksātas. Piedzēries ieklīdis mežā. Strādnieki paņēmuši riktīgu zaru un teikuši – vai nu tevi četratā nositīsim un tepat apraksim, vai kāp džipā un brauc uz Straupi ārstēties. Tā arī viņš tika slimnīcā. Ārstējās un bija ļoti paklausīgs. Tā ka ne tikai kolektīvu, bet arī priekšnieku var iespaidot.
V.Kornets: – Noteikti būtu labāks efekts, ja alkohola ārstēšanā iesaistītu daudz vairāk psihologu un ārstu.
– Kādi sarunas beigās ir secinājumi?
J.Briģis: – Palieku pie tā, ka var un vajag pasākumus rīkot bez alkohola. Ka mums nav programmas alkohola ārstēšanā un šajā jomā kaut kas jādara. Jāpalielina štati rajona iestādēs, kas cīnītos ar alkoholismu. Jābūt arī bezmaksas palīdzībai. Varētu būt diena, kad rajonā alkoholu vispār netirgotu. Vajadzētu daudz cītīgāk cīnīties arī ar točkām. Varbūt jāiesaka valdībai priekšlikums, ka alkoholu var iegādāties tikai no 21 gada vecuma. Domāju, ka ir iespējas ar problēmu cīnīties. Vajag tikai sākt kaut ko darīt.
E.Rudzītis: – Zināt, kā izklaidējas Rīgas biezie? Viņi slēdz derības. Viens man pagājušajā nedēļā pastāstīja, ka tā nopelnījis 30 tūkstošus latu. Sameklē pie miskastēm kādu bomzi, sarunā, vai ir ar mieru, ka viņu uztaisa par cilvēku. Nomazgā, nofrizē, Dressmenā apģērbj un iedod kādus tūkstoš latus. Un tad biezie slēdz derības – pēc cik ilga laika šis cilvēks būs atrodams pie tās pašas miskastes. Un viņi katru dienu brauc pārbaudīt. Ilgākais esot bijušas trīs nedēļas. Bet parasti vienā, divās nedēļās bomzis esot atpakaļ pie miskastes.
S.Astahovska-Eglīte: – Mēs tomēr, ja kaut procents alkoholiķu šādā veidā atgriežas darba tirgū, nevaram to nosodīt. Lieliski, lai slēdz derības. Un kādam tā ir iespēja, kuru viņš izmantos.
Taču, runājot vēl par pasākumiem bez alkohola – varbūt šī diena varētu būt 1. septembris, Zinību diena, kurā gan jaunieši, gan vecāki pasaka nē alkoholam. Varbūt tas liktos interesanti Izglītības un zinātnes ministrijai? Varbūt paši varam sākt šo ideju realizēt Cēsīs? Jo sabiedrību veidojam paši. Varbūt arī šī attieksme var sākties no katra paša.
Komentāri