“Tik skaisti Ineši nekad nav bijuši,” saka Erna Kamerāde. 85 gadus viņa ir inesiete, savulaik bijusi gan ciema padomes priekšsēdētāja, gan veikalniece, gan brigadiere un iecirkņa priekšniece. “Nevaru žēloties, ka nebūtu bijusi izdarīga,” atzīst Erna un pastāsta, ka 80 gadu jubilejā radinieki televīzijā pasūtījuši apsveikumu
un Jānis Sproģis dziedājis “Bez mīlestības nedzīvojiet”, tad nu vēlējuši nodzīvot simt gadus. “Varētu jau dzīvot, tik motors piebremzē,” viņa nosmej. Neviļus domas aizskrien gadu desmitu pagātnē, tad sasaucas ar šodienu. “Mēs no bērnu dienām bijām pieradināti pie darba. Seši, septiņi gadi – bija jāiet ganos. Kā tagad dzīvē iet, labi redzams seriālā “Neprāta cenā”. Nav intereses, lai tauta dzīvotu labi , viņi domā tikai par sevi – kā siltā krēslā sēdēt vai peļņu dabūt, bet par to darba cilvēku neviens nedomā. Agrākos laikos domāja, lai visiem būtu. Katram laikam savi tikumi un likumi,” domās dalās Erna Kamerāde.
Viņa atceras, kā kolhoza laikos centrā dzīvojošie par katru zāles sauju cīnījušies. Kūtī bijušas 20 govis,
katrs saimnieks savu dienu gājis ganos. Tagad divas govis palikušas. “Labu tas nedod, uz labu tas neved,” secina Erna un turpina: “Padomju laikā arī uz vietas tomēr bija kaut kāda teikšana. Ja teicu, ka mēs tā nevaram darīt, mums jādara tā, ja pratu pārliecināt, piekrita. Ar prātu rīkojās, tagad gan daudzreiz tā neliekas.”
Ar lepnumu Erna stāsta, kā panākusi, lai kolhoza brigādē būtu disciplīna.
“Ar večiem bija jātiek galā. Tik daudz kā tagad nedzēra, bet tāpat jau vīriem gribējās iedzert, ” uzsver bijusī brigadiere. Mājai pa nakti atstājusi logu vaļā, lai dzirdētu, vai pie netālās fermas traktorists blietē skābbarību. “Klausos, pēkšņi klusums. Braucu skatīties. Traktorists guļ. “Tu dzēris esi?” uzreiz jautāju. “Nē, mīļā brigadierīt, esmu tā noguris.” Skatos, patiesi. Tad braucu, sarunāju citu vietā, aizvedu viņu pagulēt. Lai vai kā, bet darbs bija jāizdara.
Vairākus gadu desmitus Erna Kamerāde Inešos un apkārtnē bijusi iecienīta izvadītāja. “Par mūžīgo dzīvošanu nerunāju, jo tāda nevar būt. Reiz pirms vairākiem gadiem kapusvētkos mācītājs tā skaisti stāstīja, ka tik daudz kaulu te kapsētā guļ, nu pienāks laiks, kad tie no miroņiem celsies augšā. Sēdējām, klausījāmies. Zēģele tāds liels runātājs bija, tā skaļi noskaldīja: “Ko nu muldi, murgi! Kas viņus pabaros, pašiem jau nav. Saki, lai tie kauli guļ mierīgi, Dieva mierā!”, ” kā anekdoti stāsta Erna un piebilst, ka brīžam, paklausoties, ko dažs televizorā saka, gribas tādus pašus vārdus teikt.
“Visu mūžu esmu bara cilvēks bijusi. Kādas tik balles nerīkojām. Man patika pantus sacerēt. Pratām gan strādāt, gan priecāties,” darbīgos gadus atceras Erna Kamerāde.
Tagad viņai lielāko dienas daļu aizņem nodarbes, kas sagādā prieku – televīzijas seriāli un krustvārdu mīklas. “Dzimšanas dienā man ienesa pastu un paziņojumu, ka esmu nopelnījusi desmit latus. Kāda dāvana!” Tā par mīklām savus simts latus esmu nopelnījusi,” ar lepnumu saka Erna.
Komentāri