Rakstniece Inguna Bauere Vecpiebalgas muižas pilī sēdēja starp lilijām un pīpenēm. Satraukta un gandarīta. Pašu ļaudīm tika vaļā vērta jaunākā grāmata “Piedod, Karolīne!”. Tas ir stāsts par
Kronvaldu Ata dzīvi.
“Šo grāmatu pati lūdzu, lai izdod uz Dziesmu svētkiem. 1873.gadā Atis ar ģimeni ieradās Vecpiebalgā un tūlīt devās uz Dziesmu svētkiem, kur teica savu slaveno runu un sacēla vētru. Viņš prata aizdedzināt, aizraut. Viņš bija tas, kurš skaidri pateica –
tikai te mēs varam runāt savā valodā un attīstīties, rosināja apvienot latviešu tautu, veicināt kultūras attīstību. Viņš bija pārliecināts, ka latvieši ir līdzīgi citu kultūras tautu vidū.
Kronvaldu Atis ir
nepelnīti piemirsts,
jāceļ saulītē,” domās dalās rakstniece.
Piebaldzēniem “Piedod, Karolīne!” ir kārtējā iespēja iepazīt savu mīļo Vecpiebalgu, tās cilvēkus, notikumus. “Vecpiebaldzēni Vecpiebalgu mīl.
Jūtu, ka viņiem svarīgi, lai būtu šādas grāmatas, kurās var izlasīt par to, kas noticis tepat, par cilvēkiem, kuri te dzīvoja, mīlēja, strādāja,” saka Inguna Bauere.
Vecpiebalgas novada ļaudis saņēmuši dāvanu – Ingunas Baueres grāmatu “Pie tevis eju…”. Tajā par pieciem novada pagastiem, kurus palīdz iepazīt Aivara Ošiņa fotogrāfijas. ” Par Vecpiebalgu, Inešiem jau zinu pietiekami daudz, bet Kaive, Taurene, Dzērbene bija jāiepazīst. Satiku ļoti brīnišķīgus, jaukus cilvēkus, pabiju skaistās vietās un uzzināju daudz interesanta. Par katru pagastu ir savākts ļoti daudz materiāla,” pastāsta rakstniece. Inguna grāmatu uzrakstīja piecos mēnešos – katram pagastam tika veltīts mēnesis.
Izdevniecībā „Jumava” šovasar iznākusi Ingunas Baueres
grāmata „Marta, mana Andromeda”. Tajā Martas Celmiņas – medmāsas, Latvijas Žēlsirdīgo māsu kustības dibinātājas – dzīve.
Darbība risinās aizpagājušā un pagājušajā gadsimtā skaistākajās Latvijas vietās – Vecpiebalgā, Rīgā, kā arī ārpus mūsu dzimtenes robežām. “Mani ieinteresēja šī sieviete. Biju savākusi daudz materiālu, sākusi rakstīt, tad “Jumava” un Latvijas Pašvaldību savienība
izsludināja konkursu,” stāsta Inguna.
Konkursā viņas romāns tika atzīts par labāko un šovasar tika izdots.
“Tā ir tikai sagadīšanās, ka šovasar iznākušas piecas grāmatas. Kāda ilgāk pastāvēja, gaidot izdošanu, kādai palaimējās. Dažu jau sāku kaitināt ar savu ražīgumu,” bilst rakstniece. Bez trim, kas ļoti saistītas ar Vecpiebalgas novadu, iznākuši arī romāni
– sērijā “Lata romāns”
„Melu māja”, ko lasītāji jau iepazina “Latvijas Avīzē”, un apgādā „Zvaigzne ABC”
romāns „Līdz septītai paaudzei”.
“Rakstīšana ir kolosāls darbs, man patīk. Naktī izdomāju, no rīta pieceļos, apsēžos pie datora un kāds no augšas birdina tekstu,” ar mīlestību un viegli Inguna runā par rakstniecību. Viņa ir priecīga, ka dzīvē to izvēlējusies. “Esmu iepazinusi tik dzīvesgudrus, brīnišķīgus cilvēkus, esmu ar viņiem draugos. Kad kādreiz satiksimies, nebūs kauns par to, ko par viņiem esmu uzrakstījusi. Protams, būs lietas, ar ko viņi nebūs apmierināti, jo ne katram patīk, ka maisās viņa dzīvē. Ar lielu respektu izturos pret katru cilvēku. Nebūtu taču grūti kādus pikantākus sīkumus aprakstīt, bet es tā nevaru,” par grāmatās attainotajiem dižajiem piebaldzēniem stāsta rakstniece.
Šovasar Inguna Bauere aktīvi iesaistījās slātaviešu saiešanas “Vecpiebalga atver durvis” tapšanā. Viņa
radīja intrigu lieluzvedumā, sarakstīja mūziklu “Baltā kaķīša brīnumvārdi”.
“Domājām, ka festivāla laikā “Saulrietos” noteikti jābūt kaut kam saistītam ar Kārli Skalbi. Producente Anda Zadovska teica – Inguna var uzrakstīt, Jānis Lūsēns sakomponēt. Man jau vienmēr patīk kas jauns. Sāku lasīt pasakas, lai Kārlis piedod, tās ir tik mīlīgas, maigas, nekāds konflikts, bez kā izrāde nevar iztikt, nesanāk.. “Kaķīša dzirnavās” ir
pazīstamie vārdi – ” Kāpēc vairot sāpes? Lai vairojas labāk prieks”. Tie ir arī
arī mans moto. Sapratu, ka tie
noteikti jāizmanto. Lasīju Skalbes dzeju, uzrunāja “Kalna gars”, tā arī radās muzikāla izrāde pēc Kārļa Skalbes pasaku „Kaķīšu dzirnavas” un „ Kalna gars” motīviem „Baltā kaķīša brīnumvārdi”. Jāņa Lūsēna mūzika ir brīnišķīga,” nedaudz
radošos noslēpumus atklāj Inguna Bauere.
Par lieluzvedumu rakstniece uzsver: “Bija jāraksta turpinājums, izciliem aktieriem vajag labus tekstus.”
Vienā vasarā piecas grāmatas, divi muzikāli iestudējumi – šķiet, paveikts ļoti daudz. Ingunai ieceru un spēka netrūkst. “Bija tādas kartītes ar uzrakstu ” Vai var būt dzīve pēc Dziesmu svētkiem?”. Jā, pēc Dziesmu svētkiem dzīve ir beigusies, tu tikai par tiem domā. Un dzīvo tajos. Tā nedēļa bija traka, bet kādu enerģiju spēku deva, emocijas. Gribas strādāt tālāk,” pastāsta Vecpiebalgas deju kolektīvā “Mudurainis” dejotāja
Inguna un piebilst, ka emocijām bagāta bijusi arī Vecpiebalgas svētku nedēļa.
Par ko būs nākamās Ingunas Baueres grāmatas? Rakstniece neatklāj, vien atzīst, ka tik ātri lasītāji tās neieraudzīs. Viņa vāc materiālus par Cēsu būvuzņēmēju Mārci Sārumu,
kura meistardarbs bija
65 metru augstais
Cēsu Sv. Jāņa baznīcas neogotiskais tornis. Rakstniece piebilst, ka, rakstot par Mārci, varēs izmantot savas celtnieces zināšanas. Vēl viņas domas sliecas uz Jaunpiebalgas pusi, gribas iepazīt Miesnieku dzimtu, īpaši jau mākslinieka Kārļa Miesnieka vecākus.
Sarmīte Feldmane
Komentāri