Valsts prezidenta Egila Levita viesošanās Vecpiebalgā un Jaunpiebalgā notika vēstures, kultūras un šodienas zīmē.
Diskusija ar piebaldzēniem par kultūrvēsturisko un mūsdienu identitāti, iepazīšanās ar mazajiem uzņēmējiem Inešos, kuri turpina kādreiz slavenās Piebalgas amatnieku tradīcijas, tikšanās muzejā “Jāņaskolā”, Jaunpiebalgas Mūzikas un mākslas skolā, Sv. Toma baznīcas Jaunpiebalgā un zemnieku saimniecības “Mazvieķi” apmeklējums Zosēnu pagastā Valsts prezidentam deva ieskatu Piebalgas daudzveidībā, tikšanās ar piebaldzēniem atklāja viņu domas, cerības un problēmas.
Valsts prezidents gatavo likumprojektu par Latvijas kultūrvēsturiskajām zemēm un kultūrtelpām. Tā tapšanas gaitā svarīgi uzzināt, cik svarīgi ir jautājumi par identitāti piebaldzēniem. Iespējams, tāpēc, ka diskusija kultūras namā notika rīta pusē, vai tāpēc, ka to varēja klausīties internetā, vecpiebaldzēnu bija pamaz, Vecpiebalgas kultūras nama zāle bija pustukša. Jaunpiebaldzēni gan bija atbraukuši kuplā pulkā. Taču uz diskusiju bija sanākuši tie, kam šie jautājumi ir patiešām svarīgi. Paust savu viedokli varēja ikviens.
“Administratīvi teritoriālajā reformā pietrūkst kultūras un vides dimensijas, tas šobrīd ir vairāk tehnokrātisks projekts. Tāpēc es domāju, ir svarīgi to papildināt ar kultūrvēsturisko dimensiju,” akcentēja E.Levits. Abi likumi kopā aptvertu to, kas cilvēkam “ir svarīgi pēc būtības, nevis tikai utilitāri” – gan ekonomisko, gan satiksmes, gan kultūras dimensiju. Svarīgi, lai cilvēki vairāk apzinātos savu identitāti un kultūras saknes ne tikai pagātnes kontekstā, bet arī veidotu skaidru redzējumu nākotnē. Kā uzsvēra E.Levits, tā mērķis ir padarīt arī latviskumu dziļāku un daudzveidīgāku, lai tas ir pievilcīgāks un dod lielāku spēku.
Pēdējā laikā daudz tiek runāts par kultūrtelpu, par identitāti. Piebaldzēni pauda viedokli un arī satraukumu par nākotni. “ Katram pašam jādefinē, kas viņam ir Piebalga,” uzsvēra Vecpiebalgas novada vadītājs Indriķis Putniņš un atklāja: “Piebalga ir mana dzīvesvieta, te aug mani bērni, te paaudzēs sakņojas mana dzimta, kas arī ir būtisks faktors. Tas dara mani atbildīgu pret Piebalgu, un caur Piebalgu es piederu Latvijai. Piebalgas vārdu daudzi zina, laigan varbūt te nav bijuši. Mazāk zina par Jaunpiebalgu un Vecpiebalgu. Piebalgas vārds ir spēcīgs. Kultūrvēsturiskais mantojums spilgti redzams mūsu muzejā. Bet tā ir tikai daļa no tā, kas gadsimtos veidojies un radīts Piebalgā. Protams, ainava, vide, daba. Pats svarīgākais Piebalgā ir cilvēki, kuri te dzīvo reālā laikā un telpā, kuri var un prot gan strādāt un radīt ko jaunu, kopt tradīcijas, gan daudz ko piedāvāt Latvijai.”
I.Putniņš uzsvēra, ka lielākās raizes, vai Piebalga varēs pastāvēt kā kultūrvēsturisks novads ar savu identitāti, vai cilvēkiem te būs tāda vide, kurā gribētu dzīvot, strādāt. Svarīgi, ka Piebalgā ienāk jauni cilvēki. Vecpiebalgas audēju kopas vadītāja Dagnija Kupče atgādināja, ka Vecpiebalga ir novads, kas pēta, attīsta amatniecības tradīcijas, darina tautastērpus, izmantojot muzeju bagātības. Piebalgai sava grāmata – “Piebalga ir, bija un būs”. “Šodien veidojam nākotni, pētot pagātni. Izmantojot pagātni, jāiet ar jaunās identitātes programmu,” teica D.Kupče un atklāja, ka ir iecere Piebalgas amatnieku prasmes kā saglabātu un nākamajām paaudzēm nodotu mantojumu ierakstīt UNESCO pasaules nozīmes kultūras mantojuma sarakstā.
Diskusijas dalībnieki dalījās pārdomās par to, kāda Piebalga reiz bijusi, klāstīja, kādu to saredz nākotnē. Pensionētā skolotāja Marija Supe ieteica: “Varbūt kultūrvēsturiskajos centros var atrast papildu finansējumu skolām, lai bērni var apgūt novada vēsturi, lai viņi zinātu, kas te apkārtnē dzīvojis, ko radījis. Tas būtu liels ieguvums identitātes veidošanā un piederības stiprināšanā. Kad absolventiem prasu, lai norunā kādu Kārļa Skalbes dzejoli, mulst, jo nezina. Savulaik vidusskolā bija Piebalgas dižgaru ekspozīcija. Vairs nav, jo ienāca cilvēks no malas, viņam tā šķita nevajadzīga,” sacīja M.Supe.
Inešu pagasta zemnieks Andris Polis atzina, ka prezidenta iniciatīva ir vērtīga un nāk laikā. “Jārunā ne tikai par identitāti, arī demokrātiju, lai arī pagastos varētu par kaut ko lemt. Var taču būt, ka Cēsu domē nebūs neviena no Piebalgas, kad kaut ko gribēsim, saņemsim atbildi, ka pie Cēsīm būs ražotne un būvēs ceļu tur, jo tas taču svarīgāk,” vēl piebilda A.Polis.
Piebaldzēni arī meklēja atbildes, kādi viņi ir, ar ko atšķiras, kas viņos un Piebalgā tas īpašais. Un pats būtiskākais – jāsaglabā vērtības, kas ir novadā .
Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs atzina, ka novadu reforma ir sāpīga un jūtīga tēma un tikai laiks parādīs, kā tā īstenosies dzīvē. Identitāte ir vērtība, kas kopjama un attīstāma. Cilvēki, kuri piederīgi vietai, kuri tai uzticīgi un gatavi ar savu iniciatīvu to stiprināt, ir dzīvē daudz motivētāki nekā tie, kuri no vietas varbūt bēg. Mēs varam viens otru atbalstīt, stiprināt. Kultūrvidei jābūt atvērtai, dzīvai, mainīgai,” sacīja J.Rozenbergs.
Valsts prezidents atgādināja, ka Saeimā ir vienprātība, ka pašnoteikšanās pagastos likumā tiks ierakstīta.
“Piebalgu ieraudzīju kā blīvu vietu ar dziļu kultūras slāni. Te ir daudz aktīvu cilvēku. Kultūras aktivitātes pievelk un iniciē izpausties, te radoša un rosinoša vide, kas piesaista ne tikai radošos cilvēkus, arī uzņēmējus. Piebalga ir labs piemērs, ka arī maza vieta, lauku centrs rada kultūrainavu, kas ir pievilcīga. Te ir īpatnēja kultūrtelpa, kura kartē ieņems goda vietu,” “Druvai” sacīja Valsts prezidents un piebilda, ka tiks paredzēts arī finansiāls atbalsts kultūrtelpas uzturēšanai un attīstībai.
Arī pēc diskusijas piebaldzēni turpināja sarunas par Piebalgu. “Simts gadu tiek meklēts piebaldzēna kods, bet tā arī nezinām, kāds tas ir,” bilda vecpiebaldzēniete Līva Grudule, bet jaunpiebaldzēniete Vēsma Johansone vērtēja, ka diskusijā vairāk vajadzējis runāt par problēmām.
Komentāri