Teju pirms trīs gadiem taureniete Elīna Žēpere (29) kopā ar tuviniekiem atzīmēja pavasara svētkus – Lieldienas, bet pēc tam sapakoja mantas un kopā ar vīru un divām meitām devās Ziemeļu virzienā – uz Norvēģiju.
Elīna atzīst, ka viens no iemesliem pārcelties labākas dzīves meklējumos ir bijis finansiālais stāvoklis, kā arī sajūta, ka medmāsas profesija Latvijā netiek pienācīgi novērtēta. Tolaik viņa strādāja Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā.
Darbu dabūja trīs dienās
Par to, kā nonāca pie izvēles par dzīvi Norvēģijas pilsētā Narvikā aiz polārā loka, Elīna stāsta: “2017. gada augustā vīrs ievietoja darba meklēšanas sludinājumu kādā norvēģu mājaslapā. Nākamajā dienā viņam jau zvanīja no kāda uzņēmuma, un jau pēc trim dienām viņš sāka strādāt Norvēģijā.” Elīna stāsta, ka tajā laikā arī viņas kolēģes slimnīcā interesējušās par darbu ārzemēs. “Mēs atradām norvēģu firmu, kas nodrošina bezmaksas mācības un dokumentu kārtošanu. Nepagāja ne pusgads no mācību sākuma, kad es ar ģimeni pārcēlos uz Narviku, lai kaut ko mainītu savā dzīvē.”
Lai strādātu Norvēģijā, Elīnai bija jānokārto valodas tests, ko viņa veiksmīgi izdarījusi. Firma, kas nodrošināja mācības, diemžēl konkrētajā pilsētā darbu piedāvāt nevarēja. Bet vīra darbavietas vadītājs sazinājās ar apkaimes pansionātu un sarunāja Elīnai darba interviju. “Nākamajā dienā pēc intervijas jau devos uz darbu. Pavasara beigās un vasarā Norvēģijā trūkst darbinieku, jo pastāvīgajiem darbiniekiem sākas atvaļinājumu laiks, tad bieži piedāvā pagaidu darbu. Arī es nedaudz vairāk kā gadu nostrādāju kā pagaidu darbiniece, līdz mani pansionātā pieņēma pastāvīgā darbā par māsiņu,” atklāj Elīna.
Redzēt pozitīvu rezultātu
Ar darba apstākļiem Elīna ir apmierināta. “Mācoties medicīnas nozarē Latvijā, biju praksē pansionātā. Abu valstu pansionātus grūti salīdzināt, bet varu pastāstīt, ka Norvēģijā katram iemītniekam ir atsevišķa istaba ar tualeti un dušu, ir multifunkcionālas gultas ar elektriskajiem pacēlājiem, kas ļoti atvieglo personāla darbu,” par pozitīvo darbā ziemeļvalstī teic Elīna.
Vēlme mācīties un strādāt medicīnas nozarē Elīnai neatnāca uzreiz. Mācoties Cēsu Valsts ģimnāzijā, par savu nākotnes profesiju viņai bijušas dažādas domas. “Vienu brīdi bija vēlme mācīties toreizējā Latvijas Policijas akadēmijā, tad gribējās kļūt par arhitekti. Kaut gan mācījos eksakto zinību klasē, ar matemātiku nebijām labākās draudzenes, tā aizgāju mācīties par mediķi. Varbūt tas saistīts arī ar to, ka mana mamma ir mediķe un manī jau kopš bērnu dienām ir vēlme palīdzēt cilvēkiem un redzēt pozitīvu rezultātu tam, ko esmu paveikusi,” atklāj Elīna.
Valoda sarežģīta, bet cilvēki iejūtīgi
Divu meiteņu mamma atzīst, ka pārcelšanās uz dzīvi aiz polārā loka nav bijis emocionāli viegls lēmums. “Kad pārvācāmies, vecākajai meitai bija seši gadi, mazākajai – divi. Sākumā bija grūti, jo meitenes nezināja valodu. Esot Latvijā, centos ar viņām nerunāt norvēģiski, jo nevēlējos, lai iemācās nepareizu izrunu. Norvēģu valoda ir sarežģīta, ir daudz dažādu dialektu. Vecākajai meitai ļoti palaimējās, jo bērnudārzā, kuru viņa apmeklēja, strādāja audzinātāja no Rīgas. Mazākajai tolaik bija divi gadi, ja audzinātājas ko pajautāja, viņa saprata, bet atbildēja latviski. Taču bērni Norvēģijā ļoti ātri apguva valodu,” stāsta Elīna.
“Ja sākumā bija doma, ka aizbrauksim uz pāris gadiem, tagad varu teikt, ka esam iedzīvojušies un pagaidām neesam ne runājuši, ne plānojuši pārcelties atpakaļ uz Latviju. Situācija Norvēģijā, manuprāt, ir daudz mierīgāka un stabilāka. Cilvēki ir smaidīgi, labvēlīgi, pat svešinieki viens otru sveicina. Jūtamies nodrošināti un zinām, kas mūs ilgtermiņā uz priekšu varētu sagaidīt,” lēmumu skaidro Elīna, pibilstot: “Sākoties pandēmijai, arī šeit skolas tika slēgtas un bērniem bija mājmācības. Skola katram bērnam iegādājās personāldatoru, kas tika izsniegts uz mājām, lai varētu mācīties. Vecākajai meitai skolā nav jāpērk pat zīmulis. Diemžēl bērnudārzs ir par maksu, tajā viss tiek apgūts caur rotaļām un lielu daļu laika bērni pavada svaigā gaisā. Līdz -10 grādu salam bērni pusdienlaiku guļ ārā ratiņos (privātajos). Jaunākajai meitai bērnudārzā reizi nedēļā ir sagatavošanās skolai.”
Arī Norvēģijā izplatās vīruss
Par dzīvi pandēmijas apstākļos Norvēģijā Elīna stāsta: “Visās jomās ir epidemioloģiskie ierobežojumi. Plānotais ziemas festivāls mūsu pilsētā diemžēl atcelts, jo pēdējo nedēļu laikā konstatēti vairāki pozitīvi Covid-19 testi un tuvākajās pilsētās palielinās saslimušo skaits. Situācija un ierobežojumi var atšķirties dažādos reģionos, bet citādi šeit ir mierīgi.”
Stāstā par vakcinēšanās gaitu Norvēģijā saklausāma līdzība ar kārtību Latvijā. “Vakcīnas saņem tie, kuri vēlas. Viss ir brīvprātīgi. Ja izlem nevakcinēties, tas nav jādara. Šeit ir stingra kārtība, kādā notiek vakcinācija. Prioritāte ir mediķi un cilvēki vispirms vecāki par 80 gadiem, pēc tam 70 gadiem, 60 gadiem, cilvēki, kuriem ir pamatsaslimšanas un hroniskas kaites. Piemēram, ja potēties vēlētos mans 32 gadus vecais vīrs, vesels un bez hroniskām saslimšanām, viņš to izdarīt nevarētu. Kad varēs, tas nav pat zināms. Šeit cilvēki ļoti uztraucas par vecāka gadagājuma ļaudīm.”
Elīna atklāj, ka ne viss ir rožu dārzs un dzīvošanai aiz polārā loka ir arī savas negatīvās puses, piemēram, vasarā pietrūkst nakts tumsas, ziemā – saules staru. “Man pietrūkst tēta žāvētās gaļiņas un Ādažu čipšu ar tomātu garšu, ” smejoties teic Elīna.
Saglabāt pozitīvu attieksmi
Pēdējā reize, kad Elīna ar ģimeni viesojās Latvijā pie saviem mīļajiem, bija tieši pirms gada. Viņiem palaimējies, jo, atgriežoties Norvēģijā, jau sākās pandēmijas ierobežojumi. Kaut patlaban, kad nav iespējams atbraukt ciemos pie saviem tuviniekiem un tādēļ reizēm ir skumji, Elīna sev un savai ģimenei novēl: “Skatīties uz dzīvi pozitīvi ar realitātes piesitienu, neļaut mazajiem ikdienas melnumiem dominēt pār skaisto apkārt.”
Komentāri